Tempļi, ziloņi un arī sarkano lukturu rajoni: ceļojums uz Taizemi

Pati gan biju skeptiska pret braucienu ārpus Eiropas, bet kolēģis, kurš janvārī bija Taizemē un kopš tā laika ir šīs zemes kvēlākais fans, atrada lētas aviobiļetes un sāka stāstīt savus aizraujošos Taizemes piedzīvojumus. Savukārt, draugam, ar kuru tajā brīdī bijām pazīstami tikai mēnesi, sapnis bija aizbraukt uz Taizemi. Tās pašas darba dienas noslēgumā, kad ar kolēģi cītīgi meklējām lētas aviobiļetes, es aizrakstīju draugam ziņu: "Braucam novembrī uz Taizemi?". Un, lai arī ziņa bija domāta vairāk kā joks, tieši tajā brīdī sākās mūsu ceļojuma plānošana.

10. novembrī pulksten 2.25, kas bija arī mana drauga un ceļojuma biedra Mārtiņa vārdadiena, mēs izlidojām no Rīgas un pēc ilga un nogurdinoša lidojuma ar pārsēšanos Maskavā tās pašas dienas vakarā bijām Bangkokas lidostā. Sākumā bijām diezgan mierīgi, jo mums bija tikai rokas bagāža, vīzas nokārtojām jau Latvijā, bijām tikko nopirkuši Taizemes sim karti un biju rezervējusi šoferi, kas mūs aizvestu no lidostas uz mūsu "Airbnb" apartamentiem. Stress sākās brīdī, kad izstaigājām visu lidostu un neatradām mūsu šoferi. Zvanīju dzīvokļa īpašniekam, kas atvainojās un teica, ka ir aizmirsis mums atsūtīt šoferi. Nedaudz šokēti izgājām no lidostas termināļa, un man iestājās mazā panika, jo es nebiju gaidījusi tādu karstumu, kas kā vilnis gāzās mums sejā. Kaut arī bija astoņi vakarā, gaiss bija karsts, mitrs un sutīgs, gluži kā pirms vētras. Centos nomest no sevis visas liekās drēbes.

Smagi elpojot, atvēru "Grab taxi" aplikāciju, kas bija mūsu sabiedrotais visa ceļojuma laikā. Pēc stundas gara brauciena bijām dzīvoklī, aizgājām nopeldēties uz baseinu un gājām meklēt kādu restorānu, ēstuvi vai vienalga ko – galvenais kaut ko ēdamu. Tā kā dzīvoklis bija 25 minūšu brauciena attālumā no centra un bija jau diezgan vēls, tad neko labāku kā supermārketu neatradām. Ilgi smējāmies par to, ka pirmās vakariņas Āzijā bija pusfabrikāts no veikala.

Pirmo dienu Bangkokā mēs bijām ieplānojuši kā tempļu dienu. Devāmies uz "Grand Palace", pirms tam iestiprinoties nedaudz apšaubāmā vietējā ēstuvē. Zināms, ka tempļos ir jāievēro ģērbšanās noteikumi un interneta resursos atradām, ka galvenā prasība ir piesegti ceļi un pleci – gan sievietēm, gan vīriešiem. Pret maniem puscaurspīdīgajiem, bet midi garuma svārkiem sargiem iebildumu nebija, bet Mārtiņš bija tērpies džinsa šortos pāri celim. Viņam gan nācās vilkt ārā no somas garos džinsus (viņš nebija pierunājams pirkt vietējās plandošās bikses ar ziloņa apdruku, kas bija kājās katram otrajam tūristam). Lieki piebilst, ka ārā bija ļoti karsts, aptuveni 34 grādi pēc Celsija.

Bijām sajūsmā par tempļiem un to greznumu, par milzīgajiem, krāšņajiem un nedaudz biedējošajiem dēmoniem, kas sargāja Smaragda Budas templi un dārznieku meistarību, jo visa zaļā zona bija perfekti sakopta līdz smalkākajai niansei.

Protams, neatņemama "Grand Palace" sastāvdaļa, ir tūristu pūļi, kas gan lika nedaudz pastumdīties un pagaidīt, lai tiktu pie labākās bildes. Pēc šīs vietas apmeklējuma atspirdzinājāmies ar augļu smūtiju un kokosriekstu, bet pēc tam devāmies uz Zelta Budas templi ar tuk-tuku, kas pats mūs noķēra un vēl ļāva vairāk nekā uz pusi nokaulēt braukšanas maksu. Nedaudz biedējoši, bet aizraujoši bez gala bija braukt pa Bangkokas pārpildītajām ielām nelielā tuk-tukā, kas brauca tikpat ātri un drosmīgi kā mašīnas. Galamērķis sasniegts: piecus metrus augsta un 5.5 tonnas smaga Budas zelta statuja. Īsta zelta – bijām diezgan apburti.

Īsta un detalizēti izstrādāta ceļojuma plāna mums nebija, bijām tikai ieskicējuši vietas un lietas, ko noteikti gribējām redzēt, tāpēc devāmies uz "Wat Pho" jeb Guļošā Budas templi, kas, kā izrādījās, bija turpat blakus "Grand Palace". Šoreiz izlēmām doties turp ar kājām, jo pa ceļam gribējām vēl iziet cauri "China Town" un ieturēt maltīti.

Kad nonācām "Wat Pho", tieši tobrīd tur uzstājās vietējās dāmas, dejojot tradicionālās dejas. Mirkli pabaudījām priekšnesumu un devāmies meklēt dižo statuju, pa ceļam izdzerot kārtējo kokosriekstu. Mirklī, kad ieraudzīju Guļošu Budu, man aizrāvās elpa. Es nebiju gaidījusi ieraudzīt tik milzīgu un iespaidīgu statuju. Nu sākās labākā kadra medības, jo katra patiesa tūrista pienākums ir mēģināt iemūžināt pēc iespējas labākus mirkļus. Sākumā nevarējām saprast, kas tā par šķindoņu templī. Izrādījās, ka statujas aizmugurē visi tūristi samaina 20 batus pret monētām, ievēlas vēlēšanos un met pa monētiņai katrā no neskaitāmajiem trauciņiem, kas izvietoti visā statujas garumā.

Nākamās dienas rīts iesākās dodoties uz Džima Tomsona (Jim Thompson) māju. Viņš bija amerikāņu uzņēmējs, kas palīdzēja attīstīt tajiešu zīda industriju 50. un 60. gados, deva savu artavu arhitektūrā, izveidoja zīmolu un dzīves izskaņā mistiski pazuda Kamerūnas salās. Mēs, protams, cerējām ieraudzīt un uzzināt, kā ražo zīdu no zīdkāpuru kūniņām un nopirkt kaut ko no tā, bet tā vietā mums pienācās ekskursija pa viņa māju, stāsts par uzņēmēja dzīvi, pārāk dārga kafija un zīmola veikals, kur visi tirgojās par nepieklājīgi augstām cenām.

Nedaudz saskumuši, bet apņēmības pilni kaut ko nopirkt, devāmies uz citu bodīti, kur iespējams nopirkt šo produkciju par zemākām cenām, bet tik un tā cenas bija ļoti augstas un vairāki stāvi bija atvēlēti audumu tirgošanai, kurus pirkt mēs noteikti negribējām. Mums tika mācība – vairs nelasīt speciāli tūristiem veidotos ceļvežus. Es biju diezgan bēdīga, bet Mārtiņš mani mierināja, ka vakarā iesim baudīt naktsdzīvi Bangkokā un noslēgsim dienu pozitīvā noskaņā. Tā arī darījām. Uzkrāsoju lūpas, iedzērām pa aliņam drosmei (iesaku "Singha" alu) un devāmies uz Patpongu – vienu no pasaules slavenākajiem sarkano lukturu rajoniem.

Beidzot es dabūju to, ko gribēju! Nakts tirgus Patpongā bija viss, kas vajadzīgs īstai šopaholiķei. Ieliņas pārpildītas ar tirgotājiem, dažādu zīmolu pakaļdarinājumiem un suvenīriem. Man gan sākumā bija grūti pierast pie tā, ka par visu ir jākaulējas, bet Mārtiņš bija īsts eksperts šajā lietā. Kaulēties tirgū – tā ir vesela māksla! Tāpat nogaršojām garšīgāko "Pat Thai" Taizemē. Tas ir ļoti gards tajiešu ēdiens ar nūdelēm, kas pieejams dažādās variācijās – gan veģetārs, gan ar gaļu, gan jūras veltēm. Vēlāk izstaigājām sarkano lukturu ieliņas, kas mani šokēja ar savu atklātību. Atzīstu, ka pēc dabas esmu diezgan naiva un šis bija mans pirmais sarkano lukturu rajona apmeklējums. Gar ielas malām rindās sēž dažāda vecuma un izskata meitenes, kas nodarbojas ar senāko pasaules profesiju. Ej un izvēlies, kādu gribi.

Bangkoka ir tik spilgta un daudzveidīga, jo sevī apvieno gan garīgo dzīvi, gan kultūru, gan tirgošanos un arī vētrainu naktsdzīvi.

Nākamajā dienā bijām ieplānojuši ekskursiju uz Ajutaju, kas bija Taizemes galvaspilsēta "zelta laikmetā" no 14. līdz 17. gadsimtam. Apmeklējot karaļa vasaras rezidenci, sajutos nedaudz kā slavenība. Izskatījās, ka tajā pašā dienā, kad mums bija ekskursija uz Ajutaju, šeit ieradās arī pārpildīti skolēnu autobusi. Visas tajiešu meitenes, kurām gājām garām, skatījās uz mani, ķiķināja, smaidīja un māja ar roku. Laikam jau viņām likās neierasts man eiropeiskais izskats – garš augums, blondi mati un zilas acis.

Ekskursijas turpinājumā devāmies uz drupām un uz tempļiem, kur vienā no tiem mūs aplaistīja ar svēto ūdeni (kā gids teica, naudai, laimei, veselībai) un uzsēja lentītes man uz kreisās, bet Mārtiņam uz labās rokas.

Es apbrīnoju taijiešu lielo cieņu pret reliģiju un Budu, ko varēja redzēt ik uz soļa. Tempļos jāievēro dresskods, jānovelk apavi, jāpaklanās un jāziedo ēdiens mūkiem, ja tu dzīvo netālu no tempļa. Spilgtā atmiņā palika arī nelielās garu mājiņas, kas ir miniatūra lielās mājas kopija, kurā tiek uzskatīts, ka dzīvo gari. Katru dienu garu mājiņā tiek nolikti svaigi ziedi, tīrs ūdens un aizdegts vīraks. Svarīgi, lai lielās mājas ēna nekristu uz garu mājiņu.

Tālāk ar vietējo pārlidojumu devāmies uz ziemeļiem, uz "Chiang Mai" pilsētu. Atšķirība starp vienmēr straujo Bangkoku un nesteidzīgo "Chiang Mai" bija ļoti jūtama. Pirmajā vakarā devāmies uz pilsētas centru, lai pastaigātu pa nakts tirgu un atrastu kaut ko ēdamu. Mani patīkami pārsteidza nakts tirgus mierīgais un nesteidzīgais ritms un izvietojums. Daudzas nelielas ēstuvītes vienuviet, skatuve, uz kuras vietējie mūziķi izpildīja pasaules populāro mūziku, bāri ar vietējo alu un daudzveidīgu kokteiļu izvēli, kā arī turpat bija arī vairāki krēsli, kur vietējās dāmas par nelielu, bet taisnīgu samaksu masēja tūristu nogurušās pēdas.

No rīta mēs devāmies uz "Elephhant Jungle Sanctuary", kas ir diezgan populāra un tūristu pieprasīta apskates vieta. Protams, ka manā Taizemes obligāti izdarāmo lietu sarakstā bija ciemošanās pie ziloņiem. Tomēr man bija svarīgi, lai pret ziloņiem izturētos ar cieņu un tie netiktu izmantoti kā tūristu pārvietošanās līdzeklis.

Izvēlētās ekskursijas aktivitātes bija diezgan tūristiskas un atstrādātas, bet kopumā neko negatīvu es tajās nesaskatīju. Bija iespēja ziloņus gan barot, gan ar tiem peldēties netālu esošajā dīķi, gan tos mazgāt. Mani iepriecināja, ka ziloņi varēja brīvi pārvietoties un doties prom, kad vēlējās. Beigās man tomēr nācās piekrist Mārtiņam, kurš uzskata, ka tas ir tāds pats šovs un tūristu naudas izspiešanas veids, kā vizināšanās uz ziloņiem un dresētu ziloņu šova skatīšanās. Tikai nedaudz ētiskāks.

Kamēr bijām "Chiang Mai", devāmies arī kalnos, apmeklējot karaļa un karalienes pagodas –augstāko punktu Taizemē un priecājāmies par skaisto dabu un varenajiem ūdenskritumiem.

Mūsu ceļojums jau sāka tuvoties beigām, tāpēc bija laiks pamest nesteidzīgo pilsētu un doties uz Puketu, lai baudītu pludmali, sauli, jūru un ballītes.

Uzreiz sapratām, ka Puketa ir krievu tūristu iecienīts galamērķis, jo krievu valoda bija manāma ne tikai ēdienkartēs, bet pat uz ielu nosaukumu plāksnītēm. Arī cenas šeit bija augstākas nekā Bangkokā vai "Chiang Mai". Izpētot taksometru cenas, sapratām, ka šeit ir jāmeklē cits pārvietošanās līdzeklis, tāpēc izlēmām noīrēt rolleri. Ne es, ne Mārtiņš nekad nebijām braukuši ar to. Mārtiņš izvēlējās mani par šo nebūtisko niansi informēt tikai pēc tam, kad bijām sveiki un veseli nonākuši apartamentos pēc pirmā izbrauciena pa kalnu ceļu. Laikam jau labi vien bija, jo citādi es diez vai būtu kāpusi uz tā rollera.

Kad devāmies izbraucienā pa salas pludmalēm, nezinājām, cik bīstami mēdz būt ceļi un braukšana pa tiem. Lai tiktu uz Paradīzes pludmali ("Paradise Beach"), nācās braukt pa ļoti stāvu kalnu lejup un visu laiku spiest bremzes. Vienu brīdi likās, ka tas rolleris neizturēs un ar bremzēm notiks kaut kas tikpat šausminošs. Kad mēs smaidīgi un atviegloti tikām līdz stāvvietai, redzējām, ka ne mēs vieni bijām nobijušies no stāvā un ekstrēmā brauciena lejup. Visu laiku, kamēr pabijām pludmalē, es katru brīdi prasīju Mārtiņam, vai mēs vispār tiksim tajā kalnā atpakaļ augšā, jo nelikās, ka mūsu rolleris ko tādu spēj paveikt.

Jāteic, ka Paradīzes pludmale nebija pludmale, uz kuru es dotos vēlreiz. Jāmaksā bija par visu – gan par ieeju pludmalē, gan par sauļošanās krēslu, atsevišķi par lietussargu un dvieli. Arī mūzikas izvēle nebija no labākajām. Nedaudz pagulējām saulītē, pāris reizes izpeldējāmies un nolēmām doties uz "Freedom Beach", kas atradās 30 minūšu brauciena attālumā un solījās būt ne tik tūristiska. Sākumā gan nebijām īsti pārliecināti, vai tiksim tur, jo pāris gadus vecas atsauksmes internetā liecināja, ka priekšā esot vārti, kuri ir aizslēgti un nevienu tur nelaižot cauri. Pēc nostāstiem, vietējā mafija neļaujot laist iekšā tūristus, kas brauc vai nāk uz pludmali pašu spēkiem un vienīgā iespēja tur nokļūt, ir braucot ar motorlaivu no Puketas par 2000 batiem (53 eiro) no cilvēka. Tas mums nebija pa prātam un pa kabatai, tāpēc devāmies uz pludmali ar rolleri.

Braucot pa šoseju un skatoties navigācijā, redzējām, ka ir straujš pagrieziens pa labi. Nekādu īstu ceļu mēs neredzējām, ja neskaita stāvu kalnu ar izskalotu zemes taciņu. Tā kā nesen bijām nogāzušies no rollera, tad izlēmām atstāt to turpat kalna pakājē un devāmies augšā kalnā pašu spēkiem. 20 minūšu kāpiens augšā un nonācām līdz vārtiem, kas bija vaļā un pie kuriem vietējie tirgoja aukstus dzērienus. Pēc tam sekoja 15 minūšu kāpiens lejā pa šauru un stāvu taciņu, kam gar malām bija virves, lai varētu pieturēties. Bet kāpiens bija tā vērts!

Pludmale ar baltām smiltiņām, tirkīzzilu jūru un nedaudziem cilvēkiem. Tā bija, mūsuprāt, skaistākā pludmale Puketā. Pēc pāris stundām devāmies prom no pludmales tikai tāpēc, ka sāka smidzināt lietus. Beidzot tikām līdz savam braucamajam un devāmies vakariņās uz Patongu, kur arī pavadījām vakaru. Gardi paēdām, nopirkām pāris nieciņus un, protams, apmeklējām slaveno un tūristu iecienīto "Bangla Walking street". Jā, jā, tas ir jau otrais sarkano lukturu rajons mūsu Taizemes piedzīvojumā.

Nākamajā dienā mums bija ekskursija uz "Phi Phi" salām ar kuteri. It kā ekskursiju pirkām diezgan lēti (1300 bati jeb 35 eiro no cilvēka), bet daudz iztērējām citās lietās – par dzeramo ūdeni, kas ostā maksā baisu naudu, saules aizsargkrēmu (visā Taizemē maksā ļoti dārgi) un ežu čībām. Protams, ja būtu par šādām lietām iedomājušies savlaicīgāk, nevis piecas minūtes pirms kāpšanas uz kutera, būtu ietaupījuši.

Salas skaistas bez gala, ūdens tik zils itkā būtu fotošopēts, krāsainas zivtiņas dzidrajā ūdenī un palmas ar kokosriekstiem uz katra soļa. Ak, īsta paradīze!

Diena bija tiešām skaista un bijām labi pavadījuši laiku. Kad visa grupa sakāpa atpakaļ kuterī, lai dotos uz Puketas salu, redzējām, ka jūra ir nemierīga. Daudz nemierīgāka, nekā turpceļā. Mūsu kuteri sāka mētāt pa viļņiem. Es un vairākas citas dāmas sākām korī kliegt katru reizi, kad mūsu kuteris ar būkšķi krita lejā no viļņa. Sākumā daži vīrieši smējās par mums, bet, kad saprata, ka mēs nekliedzam joka pēc, bet aiz reālām bailēm, viņi pārstāja. Man iestājās panika, bet dāmas man pretī skaitīja kādu lūgšanu. Visu atpakaļceļu, kas bija stundu garš, biju pieķērusies Mārtiņam ar dzelžainu tvērienu. Mūsu grupas vadītājs saprata, ka esam daudz par daudz satraukušās, tāpēc nāca sākumā pie manis un masēja man galvu un plecus ar kādu patīkamas smaržas ēterisko eļļu, bet pēc tam devās mierināt arī pārējās dāmas. Bija tik laba sajūta beidzot nonākt galā, uz sauszemes un drošībā. Nedomāju, ka kādā brīdī mums draudēja reālas briesmas, bet savā mūžā biju braukusi tikai ar prāmi nevis ar nelielu kuteri, kas traki būkšķinās pa viļņiem.

Bija pienākusi pēdējā diena Puketā, un jau no paša rīta sākām kravāt somas. Sapratām, ka mūsu mugursomās vairs nav vietas un kāpām virsū savam rollerim, lai dotos uz pēc ietilpīgas somas. Somu jau bijām nomedījuši un meklējām sporta apavus. Brīdī, kad pārdevējs redzēja, ka skatāmies uz apaviem, viņš jautāja, vai mums tie interesē. Atbildējām apstiprinoši un mums pamāja, lai sekojam viņam. Pa mazu ieliņu viņš mūs veda uz nelielu telpu, kur bija pilns ar visdažādākajiem zīmolu apaviem, T-krekliem, somām un smaržām (lielākoties tomēr tur bija apavi). Tik lielu preču klāstu es neesmu redzējusi pat sporta veikalā. Tad nu pamērījām to, kas mums iepatikās, pakaulējām cenu un apmierināti ar pirkumu devāmies tālāk krāmēt ceļasomas, lai jau vakarā dotos atpakaļ uz Bangkoku un nākamajā rītā uz Rīgu.

Pēdējā naktī Bangkokā devāmies atkal uz to pašu vietu, kur bijām baudījuši garšīgāko "Pad Thai" Taizemē, iepirkām pēdējos suvenīrus un nedaudz saskumuši par ceļojuma beigām, devāmies uz viesnīcu, lai rīta agrumā dotos uz lidostu.

Mūsu ceļojums bija skaists, piepildīts ar Taizemes garšu, smaržu, svelmi un iespaidiem. Kad lidmašīna sāka savu nosēšanos Maskavā, pilots visus sveicināja un teica, ka Maskavā šobrīd ir skaidrs un labs laiks, gaisa temperatūra ir -1 grāds. Mēs abi ar Mārtiņu sākām smieties, jo vēl no rīta bijām Taizemē, kur bija vairāk nekā 32 grādi. Mūsu pirmais kopīgais ceļojums bija galā un mazliet negribīgi atgriezāmies atpakaļ aukstajā rudenī un ikdienā.