Spānijas ziemeļu reģionā – Basku zemē – patiešām ir daudz ko redzēt. Šeit ikkatrs atradīs sev ko sirdij tuvu – kam tā būs māksla un arhitektūra, kam dabas skati un kam neskaitāmās vīna darītavas un dažādie restorāni.
Basku zeme ir nepelnīti nenovērts reģions, kas bieži paliek populāro pilsētu ēnā. Runājot par Spāniju, pamatā nāk prātā tādas vietas kā Barselona, Madride vai Valensija, varbūt arī – Seviļa un pat Maljorka. Taču šajā gadījumā, ja par Basku zemi vēl kas varbūt ir dzirdēts, tad par tās pilsētām, proti, Vitoriju un Bilbao – diezin vai.
Ja runājam par ēdieniem un dzērieniem, tad tapas un sangriju zinām, taču – cik daudzi zina, kas ir pinčos ("pintxos") un kur Spānijā tiek nogatavināti labākie Rjohas vīni? Kur gan Eiropā meklēt tik daudz un dažādus Mišelina restorānus vienuviet?
Ja skatāmies uz arhitektūru – protams, protams – arī šeit prātā nāk Barselona un Gaudi vai arī Santjago Kalatrava un Valensija. Taču cik gan zināms ir fakts, ka šis pasaulslavenais spāņu arhitekts Santjago Kalatrava ir Bilbao lidostas ēkas autors? Ka viņa projektētais gājēju tilts atrodas blakus Frenka Gerija meistardarbam – Gugenheima muzejam Bilbao? Ka viņš ir arī projektējis vienu no skaistākajām reģiona vīna darītavas ēkām – "Ysios" vīna darītavu?
Bilbao un Sansebastjana
Bilbao, kas sasniedzama nepilnas stundas braucienā no Vitorijas, ir kultūras, mākslas un arhitektūras pērle. Pēdējo 20 gadu laikā pilsēta piedzīvojusi milzīgas pārvērtības, tajā ir daudz, ko redzēt un izbaudīt. Mazie krodziņi, kafejnīcas un restorāni vēsturiskajā centrā tā vien vilina ienākt. Tirgus "La Ribeira" pārveidots par restorānu kompleksu un lielisku iepirkšanās vietu. Savukārt mazās vecpilsētas ielas izteikti kontrastē ar moderno pilsētas centru.
Šeit atrodas vienas no lielākajām un slavenākajām augstceltnēm Spānijā, moderni tilti un promenādes, un tas viss dažu minūšu pastaigas attālumā no centra. Atsevišķu uzmanību izpelnījies Gugenheima muzejs, kas pacēlis pilsētas popularitāti citos augstumos arhitektūras risinājumu dēļ vairāk nekā muzeja ekspozīcijas dēļ. Ne velti amerikāņu autors Dens Brauns sava jaunākā romāna "Origin" sižetu iesāka tieši šeit.
Savukārt 12 kilometrus attālajā piepilsētā "Getxo" izbūvēts Biskajas piekartilts, kas ir vienīgais šāda veida tilts Eiropā – tas savdabīgā veidā vēl joprojām pārvieto gan kājāmgājējus, gan arī transportlīdzekļus no viena upes krasta uz otru. Pa tā augšu, augstu virs upes, iespējams šķērsot arī ar kājām.
Spilgtākās asociācijas ar 100 kilometrus attālo Sansebastjanu saistāmas ar pludmalēm, īpaši "La Concha", un lielāko Mišelina zvaigžņoto restorānu koncentrāciju vienā pilsētā. Katru gadu šeit norisinās Sansebastjanas starptautiskais kinofestivāls (SSIFF), kurā savulaik piedalījušās arī Latvijā tapušās filmas, piemēram, 2014. gadā žūrijas balvu ieguva darbs "Modris". Pati pilsēta šarmē ar savu ēdienu, kas būs izcili gards ne tikai starptautiski atzītajos restorānos – pat ārēji necila sānielas kafejnīca spēs patīkami pārsteigt. Sansebastjanas vecpilsēta ir dažādu ceļvežu ieteikumu augšgalā, no tās paveras iespaidīgi skati uz tuvējo apkārtni un Biskajas līci, jo pilsēta atrodas kalnā un no vienas puses vecpilsētu ieskauj jūra, no otras – upe.
Vitorija
Vitorija – pilsēta, ko ieskauj kalni, nacionālie parki un plaši vīnogu lauki, ir lielisks sākuma punkts Spānijas vīnu un kulinārijas knifu iepazīšanai. Izceļama ir arī vietas arhitektūra, kas atšķiras no "tipiskajā" Spānijā aplūkojamās. Reģiona galvaspilsēta atrodas Spānijas ziemeļos, Basku zemē, nepilnus 200 kilometrus no Francijas robežas.
Tiek uzskatīts, ka Vitorijā ir viens no Basku zemē vislabāk saglabātajiem vēsturiskajiem centriem, tai skaitā, tās aizsargmūri no 11. gadsimta, kam blakus ievietojusies renesanses laikam raksturīgā pils "Escoriaza-Esquivel". Pilsēta neizceļas ar pludmalēm vai pasaulslaveniem muzejiem kā kaimiņu pilsētas, taču savu odziņu tai piešķir aicinošās ieliņas un krāšņie sienu zīmējumi, kas stāsta par pilsētas vēsturi un notikumiem. Pieminēšanas vērta ir savdabīgā ēku fasāžu arhitektūra, kas nodrošina lielu gaismas daudzumu dzīvokļos un rada garāmgājēju acīm tīkamu skatu. Tipiskam namam Vitorijā parādes puse izbūvēta ar balkoniem līdzīgām konstrukcijām, kas vienmēr ir iestiklotas plašiem logiem.
Muzeju mīļotāji laipni aicināti iegriezties Spēļu kāršu muzejā. Runā, ka ražotnē, kas reiz atradusies Vitorijā, bet tagad pārcelta ārpus pilsētas, tiekot saražotas visas Lasvegasas kazino spēļu kārtis. Modernās mākslas muzejā var aplūkot pa kādam Dali un Pikaso darbam.
Vecpilsētas līkumainās ielas slēpj dažādus dārgumus – viens no tiem ir Svētās Marijas katedrāle. Tai, iespējams, varētu piedēvēt Pizas torņa nosaukumu, jo gadu simteņu laikā ēka sašķiebusies un mūsdienās piesaista ar savu īpatnējo iekšējo veidolu. Katedrāle ir tikko restaurēta un atguvusi ne tikai daļu senākās spozmes un ir apmeklētājiem pilnībā droša, bet arī dod iespēju uzkāpt skatu tornī un redzēt lielisku Vitorijas panorāmu. Savukārt pagrabu velves ļauj iepazīt pilsētas vēsturi. Šī 13.gadsimtā tapusī celtne ir lielisks gotiskās arhitektūras paraugs un tā savā vēsturē piedzīvojusi neskaitāmas pārbūves, taču ne mirkli nav zaudējusi savu varenumu.
Neskaitāmās kafejnīcas un bāri iepazīstina ar Vitorijas lepnumu un gardēžu sapni – pinčos. Interesantā uzkoda variē no olīvas un anšova kombinācijas līdz pat kārtīgas sviestmaizes izmēra ēdienam. Ja no pirmā acu uzmetiena šķiet, ka skatlogos un uz bāra letēm redzamie pinčos cits no cita neatšķiras, tad atliek vien ieiet iekšā un top skaidrs, ka katram pavāram ir sava gaume un stils. Protams, Mišelina restorāni šī basku ēdiena kultūru ir pacēluši citā līmenī un no "uzkodas ar draugiem" tie ir kļuvuši par augstākās pavārmākslas meistardarbiem. Ne velti, jo ikgadējos vispasaules pinčos konkursos lielākoties uzvar tieši Vitorijas vai Bilbao pavāri. Ir kāds restorāns – "El Colmado del Tolono", kuru pilsētnieki īpaši slavē, jo tā veikumu citi ēdināšanas uzņēmumi nereti cenšas atdarināt izcilās garšas dēļ.
Vitorijā ir bāzēta viena no Eirolīgas basketbola komandām "Baskonia basket", kurā vēl pērnajā sezonā spēlēja arī Latvijas valstsvienības spēlētājs Jānis Timma un šobrīd spēlē Rodiona Kuruca brālis – Artūrs. Vakaros, kad noris spēles, īpaši pašmāju laukumā, pilsētā kūsā dzīvība – krodziņi virmo no apmeklētājiem, un katrs sevi cienošs īpašnieks ir atradis vietu pie TV un ieslēdzis kanālu, kas translē spēli.
Rjohas vīni un Lagvārdijas šarms
Šķērsojot Rjohas vīnu iedomāto reģiona robežu, ir skaidrs, ka garšas kārpiņas sagaida iespaidu dažādība. Izvēle katra paša ziņā: doties uz neskaitāmām mazajām darītavām vai viesoties kādā no lielajām darītavām, kas papildu popularitāti guvušas ēku būvniecībai piesaistīto arhitektu dēļ. Šeit realizēti projekti ar Santjago Kalatravas un Frenka Gerija līdzdalību. Apskatot "Marques de Riscal" vīna darītavas ēku, top skaidrs, ka paralēles ar Gugenheima muzeju un to, kāds ir arhitekta rokraksts, ir vairāk kā acīmredzamas (Frenks Gerijs ir abu minēto ēku autors).
Ja gribas nokļūt kādā romantiskā vai asa sižeta spiegu filmā, noteikti jāapciemo nelielā 13. gadsimta pilsētiņa – Lagvārdija. Šī augstu mūru ieskautā pilsēta atrodas mazāk nekā stundas brauciena attālumā no Vitorijas un atrodas pašā Rjohas – Alavesas vīna reģiona sirdī. Tā izceļas ar to, ka mūsdienās ir pilnībā slēgta satiksmei, jo zem tās vijas tuneļu labirints. Runā, ka reiz esot bijis iespējams aiziet no vienas pilsētas malas līdz otrai pa šīm pazemes ejām. Mūsdienās gandrīz visi šie tuneļi un pagrabi tiek aktīvi izmantoti gan vīna darināšanai, gan saražotā vīna glabāšanai. Arī tagad, vīna raudzēšanas laikā ejot pa pilsētu, var noreibt, jo pa puspavērtajiem pagrabu logiem ārā laužas rūgstoša vīna smarža. Tādējādi var zināt, kuru pagrabu izmanto vīna darināšanai, bet kuru tikai ievārījuma burku glabāšanai.
Lielākā daļa māju ir ar zemiem griestiem un šauriem logiem. Lai arī ielu maz, apmaldīties nav grūti – aiz ikkatra pagrieziena kas interesants, kas iedrošina doties tālāk un atklāt vairāk. Pilsētas malā blakus mūriem slejas "Santa Maria de los Reyes" katedrāle, kurai izcili saglabājies centrālais galveno durvju portāls ar tā skulptūrām. Tas ir vienīgais pasaulē palikušais šāda veida portāls, kas nav redzējis restauratora otu.
Dzīve šajā mazajā pilsētiņā rit nesteidzīgi – milzīgus tūristu pūļus šeit neredz, un ir sajūta, ka vietējie iedzīvotāji viens otru pazīst: satiekoties sveicinās, apskaujas, novēl labu dienu un dodas tālāk. Nav arī gluži tā, ka būtu aizmirsts par pilsētas viesiem – mazi suvenīru veikali, sieru un gaļas veikalu skatlogi, vietējie mākslinieki un mazas "boutique" tipa viesnīcas šeit vilina palikt un rada māju sajūtu. Neatkarīgi no tā, vai šeit pavadīta stunda, vai diena, šī tik siltā un aicinošā pilsēta atstāj nedzēšamu iespaidu.
Raksts tapis sadarbībā ar tūroperatoru "FlyMeAway"
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
