Kontrastu kaleidoskops: ceļojums uz Singapūru un Bali  (2)

Tieši tādēļ izvēlējāmies Singapūru – pilsētvalsti, kas no nabadzīga Āzijas zvejniekciema 60 gadu laikā kļuva par vienu no pasaules attīstības un dzīves kvalitātes līderiem, kur debesskrāpji, parki, ielas, pat katrs koks atrodas tikai tam stingri ieplānotā vietā un atbilstoši visiem fen šui likumiem (pat panorāmas rats griežas pulksteņrādītāja virzienā, lai vairotu naudas pieplūdumu pilsētai). Un kā pretstats – Bali – nabadzīgās Indonēzijas viena no 17 000 salām, taču ar nenovērtējamu kultūrvēsturisko un reliģisko mantojumu. Un mēs nekļūdījāmies – iespaidu pietiks ilgam laikam!

Ceļš līdz Singapūrai ilga diennakti, tajā skaitā gandrīz četru stundu lidojums līdz Stambulai un tad vēl 12 stundu lidojums līdz Singapūrai. Vakarā, kad beidzot bijām "iečekojušies" viesnīcā, bija pilnīgi vienalga, ka Latvijā šobrīd ir pusdienlaiks, no pārguruma "nolūzām". Toties no rīta, piedzīvojumu gaidās, pirmām kārtām devāmies uz tuvāko banku mainīt naudu. Te mūs gaidīja pirmais pārsteigums. Bankas darbiniece, sirsnīgi smaidot, pateica: "Es, protams, varu samainīt naudu, taču jums daudz izdevīgāks kurss būs valūtas maiņas punktā tepat aiz stūra." Varat iedomāties ko tādu Latvijas bankās? Pateikušies, sekojām viņas padomam. Vietējie vēlāk mums palīdzēja vēl daudzas reizes…

Pirmajā dienā bijām ieplānojuši pilsētas apskati. To paveikt palīdzēja perfektais metro – viegli saprotams, lēts, ātrs, gurkstoši tīrs. Metro stacijas atrodas tūristam visērtākajās vietās. Zinot, ka iedzīvotāju blīvuma ziņā Singapūra ir trešajā vietā pasaulē, nespējām beigt brīnīties, ka ielas, laukumi un metro ir plaši un pustukši. Pilsētas centrs slīgst zaļumos, viss ir sakopts, tīrs, nav cilvēku pūļu, vienmēr un visur var atrast brīvas vietas.

Savu apskati sākām pie pilsētas leģendām apvītā simbola – Merliona skulptūras. Daudzo ķīniešu un arābu tūristu vidū nemanot paši kļuvām par apskates objektu. Kautrīgi smaidot, viens otru uzmundrinādami, viņi nāca mums klāt un lūdza nofotografēties ar viņiem. Foto ar "platacainajiem baltādainajiem" viņiem šķita ļoti vilinoši.

Tālāk devāmies uz pasaulē lielāko strūklaku "Fountain of Wealth", kurā ir iespējams pat ieiet iekšā. Strūklakas uzraugs, redzot tūristu, ieslēdz kādu citu režīmu, lai izveidotos atsevišķu mazu strūklaku ieskauts ceļš, pa kuru var tikt līdz lielās strūklakas sirdij. Kad tevis dēļ pasaules lielākā strūklaka pārvēršas par ūdens aleju, pa kuru tu ej, sajūtas ir neaprakstāmas.

Vēlāk apbrīnojām mirdzošos debesskrāpjus, uz kuru jumtiem ierīkoti dārzi un palmu parki, bezgalīgo daudzumu ārkārtīgi dārgo auto uz ielām, skaistos skatus uz tiltiem (īpaši interesants likās tilts DNS formā – "Helix bridge"), panorāmas ratu "Singapore Flyer", viesnīcu-kuģi "Marina Bay Sands", moderno "Artscience" muzeja ēku, uz ūdens uzbūvēto futbola laukumu un vēl, un vēl.

Bijām ieklīduši kādā jaukā veikaliņā, kad laukā sākās tropu vētra. Likās, lietus noskalos okeānā visus debesskrāpjus kopā ar mums. Es biju izmisumā. Mums bija tikai nepilnas trīs dienas Singapūrā pirms došanās uz Bali, tik daudz ko gribējās vēl redzēt! Veikala īpašnieks sāka ar mums runāties, kavējot laiku, kas mums šķita tik dārgs. Kad mēs tomēr izlēmām doties tālāk, viņš pasniedza mums dāvanu – milzīgu, sarkanu lietussargu, sakot: "jums vēl jāpaspēj mūsu skaisto pilsētu paskatīties!". Samulsām, piedāvājām nopirkt, mēģinājām atteikties, līdz visi kopā izplūdām smieklos un pateicībā pieņēmām.

Apbruņojušies pret lietu, devāmies uz mūsu nākamo apskates vietu, kur plānojām pavadīt visu atlikušo vakaru – nākotnes parku "Gardens by the Bay". Ceļš nebija tāls, garākais tā posms bija tilts pāri līcim. Protams, tieši tad, kad mēs tikām līdz tiltam, izrādījās, ka negaiss sākas tikai tagad. Lietussargam vairs nebija nozīmes. Lietus bija visur. Sajūta bija tāda, it kā tu brien cauri upei, kurā ir neliels gaisa daudzums. Pērkons spēra tā, ka atbalsojās visā ķermenī. Sāku domāt par visiem mīļajiem, kas palikuši mājās. Izejas nebija, uz tilta taksi nenoķersi, atpakaļ iet tikpat tālu. Tad jau labāk uz priekšu. Tilta beigās mēs jau redzējām savu mērķi, šķita, ka esam jau klāt, kāpnes veda no tilta lejā un beidzās applūdušā pļavā! Un tā ir Singapūra? Pasaules pilsētplānošanas paraugs?Nespējām noticēt tam, ko redzam. Tādā negaisā iet pa tiltu atpakaļ vairs nebija ne spēka, ne drosmes. Noāvāmies un skriešus metāmies pāri pļavai. Iztēlē atausa viss, ko zinām par stingrajiem Singapūras likumiem – sods par vismazākā papīrīša nomešanu ap 300 USD, sodi par ēšanu uz ielas, sodi par dziedāšanu uz ielas, nesakopšanu pēc sava dzīvnieka, pat košļājamās gumijas ievešana ir aizliegta. Un te mēs auļojam basām kājām pilsētas centrā pa zālāju.

Kad bijām tikuši līdz celiņiem, paslēpāmies zem kādas mazas nojumītes. Mana kleita no lietus bija kļuvusi vismaz desmit centimetrus garāka un kādu kilogramu smagāka. Toties, izspiežot no tās lieko ūdeni, izdevās noskalot no mūsu abu kājām pielipušos zāles gružus – bijām noskaņoti lietišķi.

Uzvilkām apavus, sakārtojām matus, uzsmaidījām izbrīnītam garāmgājējam un drošā, es pat teiktu lepnā solī, nu jau pa celiņu devāmies uz dārzu "Cloud Forest". Ieejot, uzreiz sajutām vēsumu. Jebkurā citā dienā tveicīgajā Singapūrā tas būtu ideāli, bet, būdami pārguruši un cauri izmirkuši, mēs nosalām. Smieklīgi tropos trīcēt no aukstuma, vakarā tīstīties segās un dzert pretdrudža zāles. Bet tas nebija galvenais. Galvenais bija 35 metrus augsts mākslīgais ūdenskritums, kas krita lejā un vijās pa terasītēm starp orhidejām, papardēm, palmām... Katrs stūrītis bija zaļš vai ziedošs, cauri vijās strautiņi, starp akmeņiem paslēpušies koka soliņi. Bet tas vēl nav viss – ūdenskritumā var "ienirt". Ar liftu uzbraucot līdz pašai mākslīgā paugura augšai, var iziet uz terases, kas atrodas aiz ūdenskrituma aizkara. Dažādā augstumā ir izveidoti tiltiņi vai skatu placīši. Staigāt var stundām ilgi, jo arvien ieraugi kādu jaunu eksotisku ziedu, kādu jaunu koka skulptūriņu vai akmens dārziņu. Bet visvairāk šeit bija orhideju. Vispār orhideja mums paliks prātā kā Singapūras zieds. Tās ir visur un ļoti krāšņas, visdažādākajās krāsās (redzējām pat melnas!) un izmēros. Ļoti izplatīts suvenīrs – īsts orhidejas zieds stiklā. Piekariņi, magnētiņi, auskariņi, vāzītes – viss, ko vēlies. Bet pat vismazākais magnētiņš ar orhidejas ziedu maksās ap 10 USD. Kamēr staigājām pa "Cloud Forest", lietus mitējās. Varējām doties tālāk.

Viss "Gardens by the Bay" ir milzīgs (101 hektārs) mākslīgi izveidots nākotnes parks pašā pilsētas centrā. Galvenie tā apskates objekti ir segtie dārzu kompleksi "Flower Dome" (pasaules plašākais segtais dārzs ar tūkstošiem augu, uz šejieni pat atveda Āfrikas baobabu, kas sver 32 tonnas), jau minētais "Cloud Forest" ar pasaules lielāko mākslīgi izveidoto ūdenskritumu telpās, "Dragonfly" ezers ar laipām un skulptūrām, Saules paviljons, Skulptūru dārzs u.c. Taču elpa aizrāvās, ieraugot 18 unikālus līdz 50 metrus augstus veidojumus, kas atgādina trauslus kokus, kuru stumbri ir noaudzēti ar visdažādākajiem ziediem un augiem, bet zari vakarā izgaismojas visās varavīksnes krāsās mūzikas pavadījumā. Tie ir "Supertree Grove", starp kuru metāla zariem 22 metru augstumā ir izveidota pastaigu taka ar fantastiskiem skatiem. Katru vakaru vietējie iedzīvotāji un tūristi sanāk koku pakājē, lai apbrīnotu skaņas un gaismas priekšnesumu "Garden Rhapsody". Es apbrīnoju tos cilvēkus, kas radīja šo parku, jo man trūkst pat vārdu, lai to aprakstītu. Ja ir iespēja to redzēt, tas jāredz. Jāpiebilst, ka gan dārzi, gan šie koki ir ļoti labi tehniski pārdomāti – tie uzkrāj nokrišņus, lai nodrošinātu ar ūdeni visus augus, un saules gaismu, lai varētu paši sevi vakaros izgaismot. Mēs ieguvām tik daudz iespaidu jau pirmajā sava ceļojuma dienā! Tāda tā Singapūra ir, vienaldzīgo nebūs.

Nākamo dienu mēs pavadījām Singapūras botāniskajā dārzā. Tas ir unikāls ne tikai dažādo augu, bet arī fantastisko ainavu dēļ. Te ir pļavas, alas, palmu audzes, lietusmežs, bruņurupuču un gulbju ezeri, strautiņi un ūdenskritumiņi, kaktusu un bansai kociņu dārzi, un, protams, orhideju dārzs ar tūkstošiem ziedu. Te var barot zivis un bruņurupučus, uz takas satikt milzīgu varānu, klausīties un vērot brīnumainus, mums neredzētus putnus. Skaists, mierpilns tropu dārzs.

Pēdējo vakaru Singapūrā nolēmām pavadīt uz atkal jau mākslīgi izveidotas izklaides salas "Sentosa". Te ir viss atpūtai – viens no pasaules lielākajiem okeanārijiem, akvaparks, delfinārijs, golfa laukumi, mākslīgi uzbērtas pludmales, trošu ceļš, parki, "Madame Tussauds" muzejs, restorāni un veikaliņi. Lielākā daļa tūristu šeit nāk, lai apmeklētu kinostudijas "Universal Studios" atrakciju parku visai ģimenei. Uz šīs salas var nodzīvot nedēļām ilgi un garlaicīgi nebūs. Vesela pasaule izklaidei vien.

Šeit mēs izbaudījām kādu ļoti neparastu un neaizmirstamu priekšnesumu – "Crane Dance". Galvenie varoņi ir divi īsti ostas ceļamkrāni. Viņi sāk izlikties par dzērvēm, dejo viens otram, lai iepatiktos. Apbrīnojami, cik precīzi priekšnesuma autori ir nokopējuši putnu pozas. Kamēr viens dejo, otrs pieliecies vēro. Milzīgie ceļamkrāni, mirkšķinot mākslīgās ekrānu acis, līgani māj ar ūdens strūklaku spārniem. Jo ilgāk viņi dejo, jo vairāk viņi sāk līdzināties īstiem putniem, līdz beidzot sāk pukstēt sirdis un viņi, pārvērtušies par divām dzērvēm, aizlido. Romantisks stāsts. Manuprāt, visaizkustinošākais mirklis bija tad, kad priekšnesuma beigās ostas ceļamkrāni pagriezās pret skatītājiem un paklanījās. Tad lēnām sakļāva savus ūdens spārnus un nogūlās uz zemes. Kamēr skatītāji vēl nebija izklīduši, "dzērves" vēl mirkšķināja savas acis. Un, kad aizgāja pēdējais skatītājs, aizmiga arī "dzērves", lai nākamajā vakarā atkal apburtu ar savu graciozo deju. Kā daudzas tonnas smaga metāla konstrukcija var šķist tik trausla un līgana?

Trīs dienas Singapūrā ir ļoti maz. Šī pilsēta ir vērta, lai tai veltītu vairāk laika. Bet mums tā vairs nebija. Vienīgais, ko vēl paspējām – pavizināties panorāmas ratā "Singapore Flyer". Ceļš līdz tam ved pa ielu, kura ir arī "Formulas 1" trase. Jau minēju, ka Singapūrā viss tiek radīts tikai saskaņā ar fen šui likumiem. Panorāmas rats, kas šobrīd ir 2. augstākais pasaulē (165 metri), ir tam īsts apliecinājums – griežas pulksteņrādītāja virzienā, tajā ir 28 (8 ir laimīgais skaitlis, 28 – divtik laimīgs) stikla kabīnes, katrā no tām maksimālais cilvēku skaits ir 28, pilns aplis tiek veikts (jūs neuzminēsiet!) 28 minūtēs! Panorāmas rats neapstājas, ir jāpaspēj izkāpt vai iekāpt kabīnē kustības laikā. Izvēlējāmies, manuprāt, veiksmīgāko laiku – 28 minūšu laikā paspējām novērtēt saulrietu un to, kā visā pilsētā iedegās gaismas. Debesskrāpji, ceļi, tilti, osta, kuģi laistījās visās krāsās un spoguļojās ūdenī. Skats uz nākotnes parku "Gardens by the Bay" aizrāva elpu, redzami visi 18 "superkoki", kuri jau bija sākuši savu ikvakara gaismas šovu.

Singapūra paliks atmiņā uz visiem laikiem, to nesajauksi ne ar vienu citu. Tā ir nākotnes pilsēta – skaista, sakopta, arī iebraucējam viegli saprotama un ērta, pārdomāta pat sīkumos, ilgtspējīga. Tūristi no visas pasaules par Singapūru ir sajūsmā, mēs, protams, bijām arī. Tobrīd es vēl nezināju, ka savu sirdi es atdošu Bali…

Ja es salīdzinātu mūsu ceļojumu ar kūku, tad Singapūra būtu glazūra – perfekta un krāšņā, ar vēlmi atkal un atkal iesaukties: "Uau!". Bet Bali būtu pati kūkas būtība, tās garša un smarža, kas izraisa atkarību. Sapņains: "Mmmm…" Es nevaru to izskaidrot savādāk, tas bija emociju līmenī. Jau no pirmajiem soļiem, kad "Bali Denpasar" lidostā mūs sagaidīja Lieldienu zaķi (lidojām aprīlī, Latvijā Lieldienu zaķi līdz ausīm bija sniegā), es sapratu, ka šeit jāskatās ar sirdi, nevis acīm.

Neatņemama Bali daļa bija mūsu gids Gusti, ar kuru, vēl mājās esot, bijām nodibinājuši kontaktu un pārrunājuši visu, ko vēlamies apskatīt uz salas. Viņš solīja mūs sagaidīt lidostā ar lapiņu, uz kuras rakstīti mūsu vārdi. Viņš tur bija. Tāpat kā vismaz pāris simti citu gidu, šoferu, viesnīcu pārstāvju, ekskursiju vadītāju utt. ar tādām pašām lapiņām. "Normaaaal!" mūsu gida mīļākais izteiciens, kad īsti neiet tā kā vajag, bet "cepties" par to nu gan nevajag. Piemēram, vakar lija lietus, šodien arī, bet: "Normaaal! Drīz beigsies, ir taču sausā sezona!". Vai arī situācija tad, kad nevarējām piebraukt pie tempļa, līdz kuram braucām divas stundas: "Normaaal, blakus ir cits, skaistāks!" Un bija arī.

Mēs viņam esam bezgalīgi pateicīgi, viņa miers pielipa mums. Pat atgriežoties Latvijā, vēl ilgi mūs pavadīja viņa: "Normaaal!", kas visas situācijas padarīja mazāk "asas" un stresainas. Bet nu par Bali – dievu sargāto salu.

Pirmajā dienā mēs uzreiz devāmies apskatīt vienu no svarīgākajiem salas tempļiem – "Uluwatu". Jāatzīmē, ka Bali vēl tiek saukta par Tūkstoš tempļu salu. Te ir vismaz 3000 lieli tempļi, bet mazie nemaz netiek skaitīti. Katrā mājā ir savs templis. Turklāt, ja mājai ir divi stāvi, tad templim – trīs. Tempļa jumtiņam vienmēr jābūt augstākam par mājas jumtu. Pat ja neinteresē salas iedzīvotāju ticība, tempļus ir vērts apmeklēt, jo tie vienmēr atrodas visskaistākajās vietās (uz kraujas, kalnā ar fantastisku skatu vai okeāna krastā) un arhitektūra ir mūsu acij pilnīgi jauna. Atsevišķi vajag pastāstīt, ka salas iedzīvotāji vienmēr ir bijuši talantīgi amatnieki, tāpēc tempļos var apbrīnot smalki veidotas akmens vai koka skulptūras, sarežģīti pītus rotājumus no palmu zariem. Kaut arī Bali ir nabadzīga sala, vienmēr atvērtajos tempļos tiek atstāti senlaicīgi mūzikas instrumenti, bronzas trauki, audumi, dīķos peld milzīgas karpas. Nekas nepazudīs.

Bali katru dienu kādā templī notiek svētki. Tūristam tā ir veiksme, jo var apskatīt vietējos iedzīvotājus, viņu tērpus, skaistos tempļu svētku rotājumus, dzirdēt tradicionālo Bali mūziku, kas atgādina pūsmas skartus vēja zvaniņus. Mēs redzējām pat tradicionālās kāzas. "Uluwatu" templi izvēlējāmies tieši tādēļ, ka tas atrodas kraujā okeāna krastā. Lai tiktu līdz tam, jāiet gar pašu kraujas malu kādus 500 metrus. Visskaistākais ir pats ceļš, paveras neaprakstāmi skati uz okeānu un milzīgajiem viļņiem, kas sašķīst pret klintīm. Tikuši līdz templim, uzzinājām, ka visiem, kas grib ieiet tempļa teritorijā, ir jābūt ģērbtiem tradicionālā apģērbā – sarongā. Mūsu gids par to bija padomājis, tikām pie košiem lakatiem līdz zemei. Templis mūs sagaidīja ar salda vīraka aromātu.

Salas iedzīvotāji vairākas reizes dienā gatavo ziedojumus saviem dieviem. Tie ir no palmu lapām pīti groziņi, kuros saliek rūpīgi sagrieztus augļu gabaliņus, plumēriju ziedus un aizdedzinātu vīraku. Ziedojumi tiek likti visur – ne tikai tempļos, bet arī mājas priekšā uz ielas, veikalos, kafejnīcās (kā vietējie sauc – "warung"), pie skaistām dabas vietām, rīsu terasēs, dārzos. Pat, ja blakus neredz cilvēkus, ziedojumi būs. Šķiet, visa sala smaržo pēc vīraka.

Pirmā diena Bali tuvojās noslēgumam, devāmies uz savu viesnīcu. To mēs bijām izvēlējušies klusā, no tūristu masām attālinātā vietā. Vispār par Bali viesnīcām vien varētu uzrakstīt veselu traktātu. Ja meklējat viesnīcas numuru ar fantastiskiem skatiem, personīgo baseinu, milzīgu gultu ar sniegbaltu baldahīnu, vannas istabu zem klajas debess, pakāpeniski pārejošu džungļos, turklāt netērējot par to kaudzi naudas, tad Bali ir īstā vieta. Īpaši daudz tādu viesnīcu ir Ubudas apkārtnē. Izvēloties viesnīcu, noteikti jāņem vērā, ka Bali kaut arī nav pārāk liela sala, taču ar ļoti krasām galējībām. Piemēram, daudzi tūristi izvēlas apmesties Kutā. Bet! Tā būs īstā vieta tikai sērfotājam, milzīgie viļņi neļaus baudīt peldi, ģimenēm ar bērniem te var būt pat bīstami. Daudzviet (piemēram, "Nusa Dua") ir ļoti izteikti paisumi un bēgumi. Ja gribēsiet peldēties, nāksies pētīt plūdmaiņu laiku un pielāgoties tam. Bali nav baltu pludmaļu paradīze, dabiskās smiltis te ir melnās, vulkāniskās vai dzeltenīgas. Viļņi lielākoties ir spēcīgi un augsti. Tomēr, rūpīgi papētot internetā pieejamos pludmaļu aprakstus, katrs var atrast sev ideālo pludmali.

Nākamajā dienā agri no rīta devāmies iepazīt salu tālāk. Ceļi šeit ir labi, bet šauri un ar blīvu satiksmi. Vietējie visbiežāk pārvietojas ar motorolleriem. Mums ļoti patika, kā izskatās Bali ģimenes no rītiem – pie stūres sēž vīrs baltā kreklā, košā sarongā, ap galvu balts apsējs, aizmugurē sāniski sēž sieva – šauros, garos svārkos, mežģīņu blūzē ar milzīgu grozu uz galvas, pa vidu iespiests bērnelis skolas formā.

Vietējās sievietes ir ļoti skaistas – smalkas, maigām bērnu sejām, ilgi izskatās jaunas, pat ikdienā nēsā mežģīņu blūzes. Ar tām ir saistīts interesants stāsts – vēl pirms nepilniem 70 gadiem visas Bali sievietes staigāja gandrīz kailas, "topless". Līdz toreizējais karalis eiropiešu ietekmē pats nopirka visām Bali sievietēm blūzes. Kā teica mūsu gids: "Kopš tā laika bērni dzimst arvien mazāk…"

Tāpat mūs pārsteidza, ka gandrīz visiem (pat veciem, noskrandušiem strādniekiem) ir perfekti balti un līdzeni zobi. Pat amerikāņi apskaustu! Nolēmām, ka tas ir viņu ēdiena nopelns – rīsi, augļi, dārzeņi un ļoti daudz jūras produktu.

Paši arī garšojām vietējos ēdienus – ceptos rīsus ar dārzeņiem un olu ("Nasi Goreng"), rīsus ar dārzeņiem, gaļu vai jūras produktiem ("Nasi Campur"), grilētas gaļas vai garneļu iesmiņus ("Sate"), veģetāro silto dārzeņu salātu ar riekstiem ('Gado Gado") un daudz ko citu. Šeit sapratām, ka karaliskās garneles tiešām var būt karaliskas (gan izmēra, gan garšas ziņā) un tām nav nekāda sakara ar to, ko mēs varam nopirkt Latvijas veikalos. Tomēr galvenokārt Bali mēs baudījām dabu.

Bijām "Monkey Forest", kur dzīvo simtiem pērtiķu. Viņus var arī pabarot, bet uzmanīgi. Jāsaka, ka vairums tūristu paši ir vainīgi, ja pērtiķi uzbrūk vai kaut ko atņem. Lienot pārāk tuvu klāt pērtiķim, lai uzņemtu kārtējo "pašīti", jābūt gatavam, ka primātam tas nepatiks, par ko samaksāt nāksies ar savu telefonu, kameru, brillēm vai platmali. Vai visu kopā, ja primāti darbosies bandā. Šajā mežā var paauklēt arī lidojošās lapsas (milzīgi sikspārņi). Biedējošas, ar milzīgiem nagiem, tās ieķeras drēbēs un skatās virsū ar sīkām, ogļmelnām ačelēm. Gids gan zvērēja, ka tās ēd tikai papaiju (un "mamaiju" – mūsu gida iemīļots joks), bet, redzot šo skatienu, noticēt bija grūti.

Tikuši vaļā no eksotisko zvēru apskāvieniem, devāmies uz nākamo templi – "Tanah Lot". Šis templis tūristu vidū ir slavens ar to, ka atkarībā no plūdmaiņām, atrodas vai nu uz sauszemes, vai pilnīgi uz atsevišķa pauguriņa okeāna vidū. Saka, ka šeit ir fantastiski saulrieti. Man gan liekas, ka šī vieta ir apbrīnas vērta jebkurā laikā. Kad mēs ieradāmies, bija sācies paisums, milzīgi tumšzili viļņi, baltām putu korēm, gāzās virsū melnajiem, nogludinātajiem krasta akmeņiem. Zaļo palmu, "ylang-ylang", plumēriju un hibiska ieskautajā templī todien bija svētki, visur vīdēja zeltā vizuļojoši rotājumi. Krāsu palete liktu māksliniekam sajukt prātā. Un, protams, tradicionālā Bali mūzika, kas ir labākais veids, lai rastu sirdsmieru.

Svētkiem beidzoties, vietējie iedzīvotāji savos krāšņajos tērpos, sievietes ar groziem uz galvas, nokāpa pa kāpnēm lejā un devās tieši tumšajos viļņos. Tūristi noklusa un apbrīnā vēroja, kā šie ticīgie, turoties pie striķa, kas novilkts starp krastu un templi, gāja cauri bangojošajam okeānam. Ūdens sniedzās viņiem gandrīz līdz viduklim, lielākie viļņi varēja notriekt no kājām, bet nebija neviena vaida, neviens cilvēks vai grozs neiekrita mutuļojošajā ūdenī. "Normaaaaal! Tā šejienieši dzīvo karu dienu!".

Tās dienas saulrietu mēs sagaidījām "Tegalalang" rīsu terasēs. Vietējie iedzīvotāji jau kopš seniem laikiem iemācījās audzēt rīsus kalnu nogāzēs, jo līdzenumu te nav daudz. Lai nodrošinātu rīsus ar milzīgo ūdens daudzumu, kas tiem vajadzīgs, dārzus veido kā šauras, garas terases vienu zem otras, pa kurām tiek novadīti kalnu strautiņi. Vietējiem tas ir smags darbs, toties tūristam šī vieta būs viena no skaistākajām redzētajām ainavām dzīves laikā. Ne velti Bali rīsu terases ir iekļautas UNESCO mantojumu sarakstā.

Pastaigāties gan šeit ir ļoti grūti, jo takas ir šauras un slidenas, kājas slīd vai nu ūdenī slīgstošos rīsu stādos vai nost no terases, kur sekos kritiens līdz zemākajai terasei. Mēs vienkārši baudījām skaistumu, vērojot, kā aizejošā saule maina ēnas un krāsas šajā cilvēku un dabas veidotajā fantastiskajā ainavā.

Nākamajā dienā mēs devāmies uz Bali vulkānu un kalnu pusi. Bali atrodas Klusā okeāna Uguns gredzenā, zemestrīces un vulkāna izvirdumi šeit nav sveši. Pēdējā vulkāna "Agung" izvirduma laikā 1963. gadā gāja bojā gandrīz 2000 cilvēku. Tādēļ pārsteidz vietējo iedzīvotāju pilnīgā pārliecība, ka dievi viņus vienmēr nosargā. Cunami viļņi aiziet garām, izvirdumi nav postoši, zemestrīces tikai nopurina gadsimtu putekļus no tempļiem. Valda pilnīga pārliecība, ka viņi ir drošībā. Kad dažus mēnešus pēc atgriešanās mājās uzzinājām par vulkāna "Agung" izvirduma neizbēgamību tuvākajā laikā, bijām satriekti. Arī tagad sekojam līdzi ziņām un ceram, ka vietējie nav kļūdījušies – viņu ziedojumi dieviem ir padarījuši salu neaizskaramu. Negribas, lai mūsu redzētās vietas paliek tikai atmiņās.

Devāmies pie "Nungnung" ūdenskrituma. Lai tiktu līdz tam, sākumā bija jāiet pa džungļu taku un tad jānokāpj pa vairāk nekā 500 straujiem, slideniem, laika zoba skartiem pakāpieniem. Te mēs nonācām īstā "zudušajā pasaulē", virs mums no visām pusēm bija džungļiem noaugušas klintis. Tās bija tik augstas, ka no debesīm bija redzams tikai neliels lodziņš. Jutāmies kā skudriņas.

Un tad mēs ieraudzījām ūdenskritumu. Pareizāk sakot, sākumā mēs to sadzirdējām. Tonnām ūdens gāzās lejā no vairāk nekā 50 metru augstuma. Varens, skaļš un spēcīgs tas sakūla ūdeni putās, šļakatas veidoja biezu miglu un sīku lietu. Pat upe, kas turpināja savu ceļu jau uz zemes, bija nevaldāma, krāčaina, dziļa, līkumota. Mums bija jātiek tai pāri pa slidenu, uz ātru roku sameistarotu bambusa tiltiņu. Bet tas bija tā vērts! Pienākt varēja gandrīz līdz pašam ūdenskritumam, tuvāk vairs nebija iespējams, jo spēks, ar ko ūdens triecās pret zemi, radīja šļakatu pilnas vēja brāzmas, kas grūda prom. Akmeņi bija slideni. Adrenalīns, pāri plūstošs prieks un laime! Šķita, ka esam vienīgie šajā pasaulē, gribējās to izkliegt! Bet salīdzinājumā ar ūdenskrituma dārdiem, sanāca vien čuksts… Cilvēks ir maza niecība līdzās īstam dabas spēkam. Kad emocijas bija norimušas, pamanījām cilvēku atstātas liecības – tūristi šeit bija atstājuši saplēstu apavu kapsētu, bet vietējie (kā viņus var neapbrīnot?) kārtējo ziedojumu groziņu. Ir taču kāds, kas vairākas reizes dienā kāpj vairāk nekā 1000 pakāpienus tikai, lai noliktu ziedojumu…

Ieslēguši sirdī jauniegūto spēku, devāmies uz vienu no visaugstāk kalnos izvietotajiem tempļiem – "Lempuyang". To var saukt arī par tempļu kompleksu, jo, lai sasniegtu tā galveno daļu, kas atrodas pašā kalna augšā, vairākkārt ir jāpārvar kāpņu posms (atkal šaurs, stāvs un izlauzts), kam seko mazāk nozīmīgs templis, tad atkal kāpnes, templis… Līdz beidzot tiec līdz galvenajam daļai. Visskaistākais ir mirklis, kad, sasniedzis pašu augšu, atskaties uz noieto ceļu. Simtiem kāpņu stiepjas lejā, pa vidu tempļi, smalki veidotas akmens skulptūras, tropu augi. Tieši pretī ir mākoņos grimstošs varenais vulkāns "Agung". Ideāla vieta meditācijai.

Diemžēl atpakaļ nākas iet pa tiem pašiem akmens pakāpieniem (kopā nācās pārvarēt ap 1700 pakāpienu), saule cepina, ēnas nav, nav spēka pat svīst. Bet mūsu gidam bija spējas atgriezt mūs pie dzīvības – iekāpjot mašīnā, mūs gaidīja no ledus kastes izņemtas norasojušas ūdens pudeles un saritināti mazi, mitri, ledaini auksti frotē dvielīši. Likās, ka karstā piere nočūkst, kad uzliec tādu dvielīti. Toties spēki un enerģija atgriežas. Un tā vairākas reizes dienā – jauna pudele, jauns, ledains dvielītis. Interesanti, cik tādu viņam parasti ir līdzi?

Pēdējā dienā, ko pavadījām kopā ar mūsu gidu, mēs iepazināmies ar Bali kādreizējo karaļu skaisto dzīvi – atpūtas pilis uz ūdens "Tirta gangga" un "Ujung". Abas šīs vietas ir nedaudz līdzīgas –terases, skaisti apstādījumi, lapenes un skulptūras uz ūdens. Ļoti patika iet pa ūdenī līdz pašai augšai grimstošām kolonnām, līdzās senlaicīgām akmens statujām, kad tev apkārt riņķo milzīgu košo karpu bari. Šeit viņu ir tūkstoši un neviens tās neķer. Oranžas, sarkanas, dzeltenas ar baltiem un melniem plankumiem. Milzīgām, izsalkušām mutēm, zivis seko līdzi katram tūrista solim. Var iegādāties speciālu zivju barību un pabarot, vienlaikus ķerot mirkli un paglaudot zivis. Ko tādu vēl nebiju darījusi.

Kopumā jāatzīst, ka Bali ir tā vieta, kur novērtēt savu dzīvi, pārdomāt prioritātes un saprast, ka daudzām mūsu pasaulē svarīgām lietām nav mūžīgas vērtības un tas nav laimes garants. Laime, miers, pārliecība, ka viss bija, ir un būs labi šeit sastopama ik uz soļa. Mēs to varam uz kādu laiku aizlienēt, cerot, ka izdosies saglabāt pēc iespējas ilgāk. Ne velti grāmatas (un arī filmas) "Ēd, lūdzies, mīli" galvenā varone ēdiena baudu iepazina Itālijā, lūgšanas spēku – Indijā, bet mīlestību sevī un apkārtējā pasaulē atklāt izdevās tieši Bali. Autors zināja, ko dara. Protams, esmu lasījusi arī nievājošas atsauksmes par šo salu. Bet, manuprāt, katrs šeit var atrast to, ko meklē – sērfošanas paradīzi Kutā, pludmales atpūtu "White Sand Beach", tropu dabas vērošanu Ubudas apkārtnē, zemūdens pasaules atklāšanu pie nogrimušiem un koraļļu noaugušiem kuģiem Tulambenā, amatnieku meistarklases ciematos… Un tā būs tikai neliela daļa no šīs unikālās salas.

Pēdējās dienas Bali pavadījām laiskojoties pludmalē, peldoties un našķojoties ar vietējiem ēdieniem (ļoti garšoja pie vietējiem pirktās rīsu miltu klimpas ar grauzdētu niedru cukuru vidū, ietītas palmu lapās). Centāmies katru mirkli izbaudīt un ierakstīt atmiņā, lai būtu ar ko sildīt sevi garajās Latvijas ziemās (kā mūsu gids gribēja redzēt sniegu!).

Taču atpakaļceļu neviens nebija atcēlis un tas ilga 36 stundas. Trīs pārlidojumi (Bali – Singapūra – Stambula – Viļņa) un gaidīšana lidostās. Ilgākā gaidīšana bija Singapūras "Changi" lidostā, bet to nenožēlojām. Jau vairākus gadus pēc kārtas šī ir pasaulē labākā lidosta, te ir viss – orhideju dārzs, karpu dīķi, kaktusu dārzs, fascinējošs kinētiskais lietus, saulespuķu dārzs un tauriņu māja ar ūdenskritumiņu. Šeit laiks pagāja ātri.

Garākā pārlidojuma laikā atsaucu atmiņā pēdējo vakaru Bali… Es baudīju sauli un karstās smiltis, okeāna viļņu dunu, caur kuru reizēm ieskanējās Bali mūzika no blakus esošā tempļa, pēkšņi sajutu vieglu vīraka aromātu, slinki pavēru acis un ieraudzīju divas vietējās "dievietes" – skaistas, trauslas, tumsnējas, viņas klusas kā ēnas aizslīdēja līdz okeāna ūdens malai, nometās ceļos, noskaitīja lūgšanu un atstāja dieviem kārtējo ziedojumu – no palmu lapām pītu groziņu, kurā ar mīlestību bija salikti sagriezti augļu gabaliņi, neizsakāmi glezno plumēriju ziedi un iedegts vīraks. Kāds spēcīgāks (laikam septītais) vilnis ierāva groziņu savā virpulī. Okeāns ziedojumu pieņēma, Bali arī turpmāk būs mierpilnā saskaņā ar dabu… Terima kasih, Bali!