Apceļojot Anglijas pazīstamās pilsētas Čedāru, Bātu, Velsu un Bristoli, nezinājām, ka skaistākie skati un piedzīvojumi mūs gaida tieši ceļojuma pēdējās dienās, ko ieplānojām pavadīt Anglijas dienvidu piekrastes pilsētās Braitonā, Heistingā un Sīfordā.
Ceļabiedrs ir apņēmības pilns vēl pa ceļam man parādīt Stonhendžas brīnumu. Tik daudz faktu un mītu ir dzirdēts par šo neolīta un bronzas laikmeta pieminekli jau kopš vēstures stundām skolā, bet viņš mani piezemē ar vārdiem: "Negaidi neko no akmeņiem!" Iebraucot slavenā tūrisma objekta plašajā stāvvietā, izskatās, ka tomēr liels skaits cilvēku no visas plašās pasaules brauc šurp, lai apskatītu šos akmeņus klātienē.
Nopērkam 19 mārciņu vērto biļeti un arī audio gida klausulīti, lai varētu iespējami vairāk informācijas saklausīt par šo mītisko 4000 gadus veco vietu. Vēsturnieku atziņās ir vairākas versijas, kādēļ un kam par godu tika veidota milzīgo akmens bluķu kompozīcija. Pārsvarā ir pieņemta versija, ka akmens izvietojums saistīts ar saules gaismas novērošanu, sakrāliem rituāliem vai apbedījuma vietām. Nonākot šajā plašajā pļavā, kur cilvēki pūļiem nāk apskatīt seno akmeņu izvietojumu, ļaujos domām, ka cilvēka prātam vajadzīgs kāds ticams stāsts, aiz kura aizķerties un tad iztēle attīstīs savu. Pretrunīgas domas raisa tūristi un vietējie iedzīvotāji, kas pretojas šī objekta komercializācijai un cenšas apiet biļešu kases un oficiālo transportu, kas pieved Stonhendžai tuvāk. Tālumā var redzēt vairākas autokaravānas, teltis un treilerus, kur apmetušies cilvēki, kas uzskata, ka vēstures un dabas liecībām jābūt pieejamiem visiem bezmaksas.
Sajutuši Stonhendžas akmeņu skarto vēju, tālāk dodamies uz Anglijas slavenāko kūrortpilsētu Braitonu. Izklaižu, jautrības un Lamanša piekrastes pilsēta mūs sagaida ar vasarīgu tveici +28 grādu siltumā. Jūras viļņu tuvums dara savu, apēdam pa saldējumam un dodamies pastaigā gar piekrasti Braitonas mola ("The Brighton Palace Pier") virzienā. Tā 525 metru garā konstrukcija ir apbrīnas vērta, jo jau 19.gadsimtā tā tika paredzēta pasažieru iekāpšanai kuģos, taču tika vairākkārtīgi nopostīta vētru dēļ. Šā brīža izskatā mols tika pabeigts 1899. gadā un atklāts ar grandiozu ceremoniju. Šobrīd tas pulcē atrakciju un izklaižu tīkotājus. Naktī šo arhitektūras objektu izgaismo ap 67 tūkstoši lampiņu. Tas ir redzams daudzu kinofilmu kadros, arī slavenā "Midsomeras slepkavību" seriāla 2010. gada sērija ir uzņemta šeit.
Novakari pavadījām, izstaigājot Karaliskā paviljona dārzu ("Royal Pavilion"), pati austrumu stilā būvētā pils rada visnotaļ eksotisku gaisotni, mānot ar sajūtu par atrašanos kādā indiešu filmā. Tā būvēta 18. gadsimta beigās, kad Braitonas pilsēta kļuva populāra ar savu dziedniecisko jūras ūdeni un gaisu, tad augstmaņi bieži vien izvēlējās te būvēt savas vasarnīcas un kūrortviesnīcas.
Nakšņojām Heistingā, īpašā vietā ar nosaukumu "The Beacon", kuras saimniece – modes māksliniece Džūdija – pirms vairākiem gadiem pārcēlusies no Londonas un šeit iekārtojusi mākslas darbnīcu, restorānu un pasākumu vietu. Te tiekam lutināti ar īpašām brokastīm un viesmīlību. Pēc tik jauki iesāktas dienas dodamies meklēt iespēju apskatīt slavenās baltās klintis, sauktas par "Septiņām māsām" ("Seven Sisters").
Ņemot vērā saimnieces norādes, pēc stundu ilga brauciena piestājam dienvidu piekrastes pilsētiņā Sīfordā. Te var izbaudīt mierīgu pastaigu pludmalē, kas tiek vērtēta kā viena no nedaudzajām vietām, kas nav pieblīvēta ar suvenīru veikaliem, kafejnīcām un izklaidēm. Vēl neplānojot, cik tālu iesim, mēs iesākam pārgājienu pa Septiņu māsu dabas parku.
Skaistie skati uz sniegbaltajām krīta klintīm sākas jau vējainajā pludmalē, tad pamazām kāpjot augšā kalnā, klintis slēpjas dūmakā. Pēc brīža piesēžam uz soliņa, uz kura parasti iegravēts veltījums kādam cilvēkam vai pārim.
Vēlāk pēc nākamā pakalna atklājās skats uz upes gultni ("The Cuckmere river"), kas atkarībā no jūras paisuma un bēguma maina ūdens līmeni. Līdz ar to rada iespēju pāriet uz pretējo krastu pa gultni vai citādi jāmēro ceļš apkārt, kā tas bija jādara mums. Tā mūsu gleznaino skatu un iespaidu pilnā pastaiga jau turpinājās trīs stundas. Par laimi, sapratām, ka esam jau tuvu lielceļam, kur atrodas dabas parka informācijas centrs un arī pusdienošanas vieta. Noguruši un laimīgi ieturējām maltīti, un pēc automašīnas devāmies ar maršruta autobusu.
Tomēr mūsu ziņkārība par skaistajiem klinšu skatiem tikai aug, tāpēc dodamies apskatīt Birlinga aizu ("Birling Gap") no cita skatu punkta. No Austrumu Saseksas piekrastes baltās klintis atgādina milzu aisbergu. Krīta klintis, lai arī izskatās grandiozi varenas, tomēr ir trauslas un neaizsargātas pret dabas spēkiem. Šī diena paliks atmiņās ar pārsteidzošiem skatiem un saules apdedzinātiem vaigiem, jo, izrādās, klinšu virsotnēs saule cepina silti jo silti arī maijā.
Pēdējās ceļojuma dienas rīta cēlienu pavadām apbrīnojami skaistajā Heistingā. Tās vecpilsēta atrodas klinšu ielejā, līdz ar to ieliņas ir diezgan šauras un slejas no kalna lejā uz piekrastes joslu, kas vairākus gadsimtus bijusi zvejnieku flotes izkraušanas vieta ("The Stade"). Pilsētas raksturīgā iezīme – zvejnieku tīklu augstās koka būdas, kas sasēdušas gar ostmalu. Tās tika uzbūvētas 1834. gadā, lai nodrošinātu no dabīgiem materiāliem izgatavotiem zvejas rīkiem drošu uzglabāšanu un lai novērstu to pūšanu slapjos laika apstākļos. Tā kā teritorija nebija plaša, tad katrai koka būdai tika atvēlēta tikai astoņu vai deviņu pēdu liela zemes platība, tādēļ tās tika celtas neparasti augstas.
Ieklīstot dziļāk pilsētā, ielas, kafejnīcas un veikaliņi pamazām sāk mosties. Džordža ielā ("George street") ir mazu dizaina bodīšu un antikvariātu vieta, kur manas acis iemirdzas, redzot skaistumskaistos traukus, rotas un aksesuārus. Tomēr daudz laika mums nav, tādēļ ir nodoms, pirms doties uz lidostu, vēl pagūt apēst ceptu zivi, kas šai vēsturiskajai zvejniekpilsētiņai būtu piemēroti. Apskatījām mākslas darbu izstādi piekrastes galerijā un pie reizes apjautājamies darbiniekiem pēc padoma labai "Fish & Chips" ēstuvei. Mums iesaka kafejnīcu ar nosaukumu "Neptune Fish & Chips". Lai gan darba laiks vēl īsti nav sācies, vīram izdodas sarunāt kādu porciju līdzi ņemšanai. Kafejnīcas saimniece, sadzirdot, ka runājam latviešu valodā, atplaukst un atbild mums latviski, stāstot, ka viņi kopā ar vīru atbraukuši no Latvijas un jau 13 gadus saimnieko šajā vietā. Tā nu īsā sarunā uzzinām viņu iedzīvošanās stāstu par to, kā katru dienu viņi vada savu kafejnīcu, kā meklē darbiniekus, ka viņu meita jau studē Londonā. Esam pacilātā noskaņojumā, ka savu ceļojumu pabeidzam ar sirsnīgu iepazīšanos ar Artu un Olafu.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
