Praktisks ceļojuma stāsts: 720 kilometrus garš pārgājiens Austrālijā

Vispārīgai informācijai. Takas sākumpunkts jeb "Nothern Terminus" atrodas Rietumaustrālijas administratīvā centra Pērtas priekšpilsētā Kalamundā, kādus 30 kilometrus no centra. Taka ir 1005 kilometrus gara un beigu punkts jeb "Southern Terminus" ir Albany pilsētā pie okeāna.

Ielidojam neilgi pēc pusnakts un ir doma kaut kā pārlaist nakti lidostā vai tās apkārtnē. Pirmā problēma rodas, kad imigrācijas dienesta darbinieks, apskatot mūsu kartes, pamana, ka nav norādīta apmešanās vieta. Tiek pasaukts vēl viens darbonis un sākas pratināšana padsmit minūšu garumā. Kāpēc pārnakšņot hotelī, ja agri no rīta jau jāstartē. Beidzot tiekam uz muitas kontroli un nu ķeras klāt mūsu mugursomu saturam. Tur mums pārtika pirmajam posmam jeb astoņām dienām – sasvērta un sapakota mazās paciņās. Visa kārtība nu ir izjaukta, viss tiek pārbaudīts. Bet rezultāts ir vairāk nekā apmierinošs, muitas darbiniekam ir iepatikusies tikai spāņu čorizo un to nu norakstām zaudējumos.

Domu par nakšņošanu teltī lidostas krūmos atmetam, ārā ir tikai kādi +10 grādi un nedaudz smidzina, bail arī no policijas un imigrācijas dienesta. Ar transfēru pārceļamies uz iekšzemes terminālu, tas ir vaļā, kluss un tukšs, jo pa nakti reisu nav. Ap septiņiem no rīta ejam meklēt autobusa pieturu un astoņos esam Kalamundā. Labi tas, ka blakus starta vietai ir vairāki lielveikali, kur papildinām pārtikas krājumus un galvenais, jānopērk gāze un vietējā sim karte. Viss ir, tikai ne gāze, kas būtībā ir vissvarīgākā. Ar vietējo palīdzību izstaigājām sešus veikalus, bet nekur nav. Neko darīt, gaidām, kad pulksten 10 atvērsies info centrs, tur arī reģistrējam savu pārgājienu un 10.30 lielais piedzīvojums var sākties.

Tiklīdz esam izgājuši, arī lietus ir klāt. Tā arī līdz naktsmītnei gājām – lietus un +15, kaut kā nešķiet, ka būtu Austrālijā. Taka ir kalnaina, akmeņaina un dubļaina. Pirmās dienas mērķis ir noiet divus kempingus jeb būdas – garām "Hewtt's Hill" līdz "Ball Creek".

Kopumā visu taku var iedalīt deviņos lielos posmos un 58 mazos – tas nozīmē, ka vidējais attālums starp naktsmītņu vietām ir aptuveni 16 kilometri (mazākais attālums ir septiņi kilometri, lielākais 25 kilometri). Savukārt lielie posmi ir starp apdzīvotām vietām, kur ir iespēja papildināt pārtikas krājumus, apmesties hostelī, nomazgāties un izmazgāt drēbes. Garākais posms ir pirmais no Kalamundas līdz "Dwellingup" – 211 kilometri, īsākais – 55 kilometri.

Pirmā diena, tāpat kā viss posms, ir kalnains, tie ir Pērtas kalni. Pārguruši pēc 25 kilometriem, sešām stundām un divu dienu lidojuma, esam savās pirmajās naktsmājās. Nav ne spēka, ne gribēšanas kaut ko nopietnu gatavot, iztiekam ar zupu un dažiem sausiņiem. Lai dzīvo telts un guļammaiss!

Šodien pirmo dienu būs karsti, sola ap +28. Iepriekšējās četras dienas nepārtraukti lija, nebija vairāk par +16 dienā un +6, +8 naktī. Ar domu par līdzenāko kontinentu esam smagi "ieberzušies". Ja, ejot pa GR20, ar mūsu trekinga zābakiem nebija ne mazāko problēmu, tad šeit jau pēc pirmajām trīs dienām ar tiem pašiem apaviem Ivetai ir vairākas tulznas un piepampusi potīte, bet man abām kājām zili īkšķi. Zābakos paiet vairs nevaru, tāpēc jau otro dienu eju trekinga sandalēs. Esam pieņēmuši smagu lēmumu necensties par visu varu noiet taku, bet iet cik nu varēs un nepārcensties. Kā vietējie saka "go slowly and enjoy" (no angļu val. – ej lēnām un izbaudi). Mums atvēlētais laiks pārgājienam – 31 diena.

Vakar vakarā "Monadnocks Hut" no sākuma bijām trīs, bet neilgi pirms tumsas ieradās 10 skolēnu grupa ar trīs pavadošajiem pieaugušajiem. Pieaugušie apmetās būdā, bērni ārā teltīs. Izrādās, viņiem skolu programmās ir iestrādāti šādi pārgājieni uz aptuveni trīs dienām. Domājām, ka būs liels ļembasts, bet tik zinātkārus, paklausīgus un klusus bērnus reti izdodas redzēt. Pārgājiena laikā viņiem tiek stāstīts par apkārtējo floru un faunu, bet nometnē māca, kā iekurt ugunskuru, pagatavot ēst, nomazgāt traukus pārgājiena apstākļos.

Izejam septiņos un vispirms kāpiens Katberta kalnā (Mt Cuthbert) (509 m), nedaudz uz leju un atkal augšā uz Vincenta kalnu (Mt Vincent). Garš nokāpiens un pēc 13,5 kilometriem pulksten 10.30 esam Kuka Hata kalnā (Mt Cooke Hut). Pusstunda atpūtai, apēdam pa šokolādes batoniņam, izfiltrējam ūdeni un piepildām pudeles. Šodien ūdens patēriņš lielāks nekā parasti.

Tad kāpiens kalnā un pulksten 12 esam Kuka kalnā (Mt Cooke) (582 m) – augstākais punkts visas takas garumā. Šodien patiešām smagi, temperatūra pie 30, ēnas no krūmiem praktiski nav, bezvējš. Tad stāvs nokāpiens pa granīta atsegumiem apmēram 300 metrus, bet pēc tam pa salīdzinoši līdzenu taku tiekam līdz "Nerang Hut". Pusčetros esam galā – nogājuši 27 kilometrus, pusdzīvi un vieni paši kempingā. Viens gan ir skaidrs – +16 noteikti ir labāk nekā +28.

Kādā virzienā un kad taku labāk iet? Iet var abos virzienos, taka ir marķēta uz abām pusēm. Pavasarī (septembris – novembris) iesaka iet no ziemeļiem uz dienvidiem, bet rudenī no dienvidiem uz ziemeļiem, sekojot aizejošajai vasarai.

Vasarā šajā pārgājienā doties neiesaka trīs galveno iemeslu dēļ: pirmkārt, karsts, temperatūra var sasniegt +40. Otrkārt, pēc ilgstoša sausuma, nonākot kempingā, var izrādīties, ka dzeramā ūdens tvertnes ir tukšas, arī strauti ir izžuvuši. Treškārt, un tas ir pats galvenais, meža/krūmāju ugunsgrēku dēļ. Piemēram, nesen nodega patvērumi "Helena Hut" un "Sandpatch Hut".

Taka visā tās garumā šķērso apmēram 15 dabas parkus ar skaistām dabas ainavām, floru un faunu. Pavasaris ir vislabākais laiks iešanai, jo tad bagātīgi zied savvaļas puķes, krūmi un koki. Neesmu botāniķis vai puķu fanāts, bet teikšu pēc saviem iespaidiem – tik lielu savvaļas ziedu bagātību neesmu redzējis nevienā botāniskajā dārzā. Praktiski visas takas garumā – citu dienu vairāk, citu mazāk – bija jāiet kā pa ziedošu pļavu. Un ziedi nepārtraukti mainījās.

Pirms divām dienām, pēc deviņu dienu iešanas, sasniedzām "Dwellingup". Pārtika gan mums bija tikai astoņām dienām, bet iztikām. Beidzot bija arī silta duša, tīras drēbes un ir papildināti pārtikas un gāzes krājumi. Informācijas centrā uzzinājām, ka nākamajā garajā posmā līdz "Collie" divas teritorijas ir slēgtas sakarā ar ugunsbīstamību, tāpēc ir jāapiet pa apkārtceļiem. Līdz ar to arī divas būdas nav pieejamas un tad atliek tikai divi varianti – vai nu iet divus posmus līdz nākamajai būdai, vai nakšņot kaut kur takas malā ar cerību, ka tur būs arī kāds strauts.

Ar mežu ugunsgrēkiem Austrālijā vispār ir liels posts. Praktiski visas takas garumā neredzējām nevienu vietu, kur kaut kad nebūtu dedzis – vai nu šogad, vai pirms pieciem gadiem vai pirms 30. Visur koku stumbri – gan stāvošie, gan kritušie – ir apdeguši melni. Tāpēc austrālieši uzskata, ka jebkurš mežs kādreiz degs, jautājums tikai, kad tas notiks. Pēc izstrādātiem kritērijiem tiek noteikts, kad pamežs ir sasniedzis noteiktu kondīciju, ir piemēroti laika apstākļi (sausums, vējš), teritorija tiek slēgta uz gadu (vai mazāk) un mežam tiek pielaista uguns. Tādējādi ugunsgrēks tiek daudz maz kontrolēts un nepārvēršas par stihiju. Instrukcija, kā rīkoties ugunsgrēka gadījumā, ir katrā kempingā, tikai vieta, kur tā izvietota, gan ir oriģināla, piestiprināta pie tualešu durvīm iekšpusē – lielāka cerība, ka pārdomu brīžos tiks izlasīta.

Tā nu vakar saņēmāmies un nogājām divus posmus līdz "Murray", kas kopā bija 35 kilometri, bet šodien divi posmi būs par daudz, jo sanāk vairāk nekā 40 kilometri. Taka visu dienu iet paralēli "Murray" upei, kas ir salīdzinoši liela, bet nepieciešamības gadījumā var mēģināt pārbrist. Pie "Driver Rd Bridge" šķērsojam upi pa betona plākšņu tiltu. Tilta braucamā daļa ir zema, stipra, bet lietus gadījumā applūst, tāpēc abās pusēs ir mērstabi ar augstuma atzīmēm, lai vadītājs saprastu, pa cik dziļu ūdeni jābrauc.

Otrpus upei jau ejam pa apejamo taku, kas lielāko daļu iet pa "Captain Fawcett 4WD Track", ko izmanto tie, kam patīk pilnpiedziņa un zirgspēki. Ceļš ir ar milzīgām dubļu peļķēm un risēm, lietainā laikā te būtu grūti iziet. Vēl pēc septiņiem kilometriem esam pie jaunā "Bibbulmun" takas tilta pāri upei – "Bilya Djena Bili" (aborigēnu valodā – gājēju tilts pāri upei). Tas ir trosēs iekārts tilts ar 82 metru laidumu. Vecais vēsturiskais koka tilts "Long Gully Bridge", kas atradās 12 kilometrus augšpus pa straumi, un ko senāk izmantoja dzelzceļa satiksmei, nodega lielā mežu ugunsgrēkā 2015. gadā.

Apmetamies zem tilta, tieši blakus upei. Kad gatavojam vakariņas, šausmās sastingstam – kādus 10 metrus no mums upē atskan liels troksnis, šļakatas un kaut kas lien krastā. Pirmā doma – krokodils, bet, nē, tikai milzīgs ķengurs, pārbridis upi. Tāds pats slapjš un tekošs, nenoskurinājies, ieskrien krūmos.

Nakšņojām "Possum Springs Hut" kopā ar diviem jaukiem jauniešiem no Brisbenas. Ar viņiem ejam paralēli jau kopš "Dwellingup", bet šodien mūsu ceļi šķirsies, jo viņi ies tikai vienu būdu līdz, bet mēs divas – līdz "Harris Dam". Tā arī sanāk visu takas laiku iet vairākas dienas kopā ar kādu gājēju (lasi, no rīta šķirties, lai vakarā atkal satiktos nākamajā apmetnē), līdz kāds paņem atpūtas dienu, vai, tā kā mēs, noietu divus posmus.

Ejam. Iveta iet pa priekšu, līdz šausmās iekliedzas un kāpjas atpakaļ. Uz takas ir redzama reptiļa galva piecu centimetru diametrā un 35 centimetru garumā. Stāv nekustīgi un skatās uz mums. Pirmā doma –tik īss tāpēc, ka lien ārā no alas un tūlīt uzbruks. Bet tad atceros, ka tas ir "bobtail skink" – strupastes ķirzaka, pilnīgi nevainīgs lopiņš, aborigēni tās esot ik pa laikam uzgrillējuši.

Vēl pēc maza brīža mums priekšā izlec 70 centimetrus garš varāns ar dzelteni strīpainu asti. Paskrien mazu gabalu, pakāpjas takas malā augošā kokā un sastingst. Mēs ar līkumu apejam. Angliski saucas "goulds monitor" – ļoti labs, jo ēd indīgās tīģerčūskas. Bet nu sajūtas gan ne visai, tā var arī sirdstrieku dabūt. Nopietni sāku pārdomāt savu vieglprātīgo iešanu sandalēs.

Vēl no dzīvniekiem, ko regulāri redzam, ir ķenguri un valabiji. Mežainā apvidū tie ir ļoti tramīgi, un tik ātri pazūd, ka nevar pagūt nofotografēt. Savukārt, pa okeāna kāpām ejot, tie bija krietni drošāki un labprāt pozēja.

Emu baru redzējām tikai vienu reizi. Kāds vietējais stāstīja, ka tie ir ļoti tramīgi putni un, ja grib ieraudzīt, jāapstājas uz takas un jāpaliek klusiem uz kādām 15 līdz 20 minūtēm, tad tie parādās.

Ļoti gribējām redzēt ehidnu, bet te nu mums nepaveicās. No putniem vistrokšņainākie ir melnie kakadū. Kakadū galvenais našķis ir marri eikaliptu augļu sēklas. Vēl no putniem, ko bieži redzam, ir "twenty eight" papagaiļi – dažādas nokrāsas zaļie toņi.

Rīt paredzēts sasniegt "Collie", tā ir lielākā pilsēta pa ceļam ar vairākiem lielveikaliem, sporta un tūrisma piederumu veikaliem.

Ejam no "Yabberup" uz "Noggerup", kas 20 kilometru gara distance. Pa ceļam ir liela ūdenskrātuve "Glen Mervyn Dam". Ūdenstilpnes ir bieži, jo austrālieši visos veidos cenšas uzkrāt ziemas ūdeņus vasaras sausajai sezonai. Parasti tās ir divu veidu – vienas, kur ir visa veida ierobežojumi (nedrīkst peldēties, makšķerēt, braukt ar laivu, kempingot, piebraukt, vest suņus, zirgus utt.), tās ir dzeramajam ūdenim. Savukārt otras, kā šī, ar atpūtas un peldvietām, ūdens atrakcijām – lauksaimniecībai domātais ūdens. Arī pie gandrīz katras lauku saimniecības ir neliela mākslīgā ūdens tilpne.

Vakar kempingā bez mums bija vēl divi kungi. Pirmais, kurš atnāca, bija no Melburnas, inteliģents, 55 gadus vecs vīrs, ar kuru mums ik vakaru raisījās interesantas sarunas gan par Austrāliju, gan Latviju. Otrs bija vietējais, odioza personība – pirmajā vakarā ieradās ar divām plastmasas lielajām kolas pudelēm, mugursomas sānu kabatā stikla pudele ar ugunsdziru un visiem izdalīja banānus. Pēc izskata atgādināja vecu angļu matrozi – noaudzis, aizsmakuši smiekli, pleķains krekls un šorti, kas par tādiem pārvērtušies no garajām biksēm pēc pāris neveikliem griezieniem ar nazi. Tā mēs ar viņu iesim līdz pat Pembertonai, ik pa laikam pazūdot un tad uzrodoties no jauna. Kā un kur pavadīja naktis, to tikai viņš pats zina, bet telts viņam nebija. Arī visos ciematiņos, kur piestājām, viņš bija pazīstams un tika pieminēts ne ar to labāko vārdu.

Pēc pāris stundu iešanas, iznākam ceļu krustojumā, tur arī krodziņš – "Mumballup Forest Tavern", kur paņemam kafiju un saldējumu, pēc pusstundas arī abi kungi klāt, tie ķeras pie alus. Vakarā nometnē ir tikai melburnietis.

Šeit ļoti daudziem apdzīvoto vietu nosaukumiem ir galotne "up", kas "Noongar" dialektā nozīmē "vieta kas/kur", piemēram, "Dwellingup" – vieta, kas tuvu ūdenim, savukārt "Wagerup" – vieta, kur ir emu.

Būdās ir reģistrācijas žurnāli, kur jāieraksta savs datums, vārds, vai iet individuāli vai grupā, paliek šeit pa nakti vai nē, sākuma punkts, beigu punkts, plānotais dienu skaits un valsts. Es regulāri izpētīju šos žurnālus, bet no Baltijas valstīm pēdējos trīs līdz četros gados bija tikai viens ieraksts no Lietuvas. 90 procenti gājēju ir austrālieši, savukārt no aizjūras lielākā daļa ir no Vācijas, Francijas, Lielbritānijas, Kanādas, ASV un Jaunzēlandes.

Visumā taka ir ļoti klusa, tikai trīs reizes satikām pretimnācējus vai apsteidzām, parasti gājām pilnīgā vientulībā un cilvēkus satikām būdās – pilnīgs pretstats GR20, kur grūtākās vietās gājēji, tiešā nozīmē, viens otram kāpa uz galvas. Piecas reizes nakšņojām vieni paši, parasti bijām trīs vai četri gājēji, bet divas reizes bija skolēnu grupas, kas nakšņoja blakus būdai teltsvietās. Noteikumi nosaka, ka grupa var apmesties būdā tikai tad, ja ierodas pēc pulksten sešiem vakarā.

Interesants novērojums par Austrālijas gājējiem – lielākajai daļai (arī jauniešiem) līdzi noteikti ir grāmata lasīšanai un brīvajās pēcpusdienās pēc iešanas un pirms gulēšanas noteikti lasa. Latvieši gan šeit bija pietiekami eksotiski gājēji un vienmēr tikām izprašņāti. Ivetai hobijs ir adīšana, līdzi bija dzija, adatas un katru pēcpusdienu vairākas stundas adīja, citi par to bija stāvā sajūsmā. Kad dzija beidzās, kādā pilsētiņā tika iepirkti papildu krājumi.

"Gregory Brook" – "Donnelly River Village". Distance mērāma 22 kilometros. Vakar kempingā satikām pirmos gājējus ārzemniekus – divus beļģus, kas sākuši no "Dwellingup" un plāno iet līdz "Albany" pa vienam posmam dienā un katrā starppilsētā ņemt vienu atpūtas dienu.

Pa ceļam redzam zīmi, ka ieejam "Donnelly" upes reģionā, tad pa vecu koka tiltu šķērsojam pašu upi un kādus septiņus kilometrus pirms ciema uzejam uz meža ceļa ar apdrupušu norādi "Snake Rd". Vēl pēc pāris kilometriem Iveta strauji nobremzē, jo ceļa vidū sauļojas liela čūska, apmēram pusotru metru gara, ar dzeltenu vēderu un nelielām, gaiši dzeltenām svītrām. Tā ir pirmā dzīvā čūska, ko redzam, un kādu brīdi ejam klusēdami. Pirmo sabraukto redzējām ceļa malā pie "Collie" 14 dienā.

11 dienas biju gājis sandalēs, īkšķi vairs nesāpēja un nākamā dienā kājās bija gan zābaki, gan garās bikses, gan getras. Vakarā, izpētot Rietumaustrālijas čūsku sarakstu, atklāsies, ka šodien redzētā bija tīģerčūska, viena no indīgākajām un sastāda 20 procentus no Austrālijā sakostajiem cilvēkiem.

Esam atnākuši līdz "Donnelly River Village", pavisam mazam ciematiņam, kur agrāk darbojās kokzāģētava, kas nu jau 40 gadus ir slēgta. Ciemā ir ap 40 kotedžtipa viesu namiņi, veikals un saglabājusies sākumskola, kur ir neliels muzejs un dažas budžeta naktsmītnes takas gājējiem. Vispirms ejam uz veikalu ("General Store"), lai dabūtu naktsmītni. Pirmais pārsteigums – pie durvīm stāv emu. No sākuma šķita, ka izbāzenis, bet izrādījās tomēr dzīvs. Stāv nekustīgi un vēro mūs. Uzmanīgi paspraucamies garām, jo tas knābis tāds aizdomīgi liels.

Veikalā samaksājam par gultasvietām – 25 dolārus par katru. Nav jau nekas īpašs, istabiņā trīs divstāvīgās gultas, bet ir virtuve un arī silta duša. Eksotika liela, jo gar veco skolu lēnā mierā garām aizsoļo cits emu ar septiņiem strīpainiem cāļiem, katrs kārtīga tītara lielumā. Otrpus skolai, bijušajā bērnu sporta laukumā, izlaidušies guļ kādi 10 ķenguri. Kad tiem apnīk gulēt, tad vazājas apkārt pa ciemu un "pļauj" mauriņu. Aizejam vēlreiz līdz veikalam, jo šodien pusdienas vēl nav bijušas un ceram uz kaut ko labāku nekā ikdienā. Izvēle niecīga, cenas kosmosā, tāpēc nopērkam vien dažus šokolādes batoniņus, jo ar "Balingup" iepirkto pārtiku pietiks līdz pat Pembertonai. Pat maize ir tikai saldēta, bet var pasūtīt siltu ēdienu. Tiekam pie lazanjas ar kaudzi salātiem. Gaidot ēdienu, vēl nopērkam papīra turziņu ar ķenguru barību. Paēduši dodamies pabarot arī ķengurus. Un tad sākas īsts neprāts – dzīvnieki atpazīst maisiņu un zina, kas tur iekšā, vienlaicīgi uzbrūk kādi seši ķenguri un divi emu. Turza tiek daļēji saplēsta un, lai tiktu ar mieru prom, nākas to paslēpt zem krekla. Vēlāk, kad dzīvnieki nomierinājušies un paklīduši, uzmanīgi un klusiņām sameklējam kādu māmiņu ar bērnu somā un tai atdodam visu, kas atlicis. Arī "twenty eight" papagaiļi ir pieraduši un ēd no rokas, vienīgi izvēlīgi – no ķenguru barības lasa ārā vienīgi sev zināmos kārumus. Nakšņojam istabiņā kopā ar beļģiem, bet rīt šķiramies, jo dodamies tālāk, bet viņiem atpūtas diena.

Vakar ienācām Pembertonā un no takas sākuma noieti 590 kilometru. Tā kā mūsu 31 dienas pārgājiena limits strauji tuvojas beigām, nolēmām pabraukt divus posmus (200 km) uz priekšu, līdz Valpolei. Sabiedriskais transports Rietumaustrālijā diezgan bēdīgs, buss iet tikai sešas reizes nedēļā – vienreiz dienā, izņemot trešdienas. Kāds no vietējiem ieteica norezervēt biļetes, jo autobusi, ja nav, kas izkāpj un nav rezervāciju, vienkārši brauc pieturai garām. Tā arī izdarījām un pirms nedēļas "Balingup" norezervēju, jo visu turpmāko ceļu nebija pieejams mobilais tīkls. Bet pēc "Donnelly River" bija atkal viens mežu ugunsgrēka liegums un nācās divu dienu posmu apvienot vienā. Tas nozīmē, ka mums ir brīva diena.

Hosteli nedabūjām, jo bija pilns un nācās nakšņot karavānu parkā. Pats par sevi tas nebūtu nekas slikts, ja vien laiks atkal nebūtu tik draņķīgs – bija kādi +15 grādi, lija un pūta auksts vējš. Kempingā īsti kur paslēpties nebija, nojumes un virtuve bija vaļējā tipa, tāpēc nācās vien dzīvoties pa telti. Pembertonā ir arī normāls lielveikals "IGA", papildinām savus pārtikas krājumus. Tā kā autobuss ir tikai pēcpusdienā, no rīta nesteidzamies, izžāvējam telti un aizejam uz info centru. Sarakstām savus datus takas žurnālā, atstājam tur mugursomas un ejam uz "Glaucester Tree", kas atrodas trīs kilometru attālumā. Sniedzoties 58 metru augstumā, tas ir otrs augstākais uguns novērošanas koks pasaulē. Kokā agrāk ir iedzīti armatūras stieņi, kas tagad ieauguši un pa tiem var uzkāpt galotnē. Augšā ir platforma. No sākuma kāpšana likās ne visai droša, bet pieradu. Kāpt gribētāju gan ir daudz, augšup vai lejup kāpt vienlaicīgi var vairāki, bet pretējos virzienos nē, jo pa vidu izmainīties nav kur.

Pēcpusdienā braucam uz Valpoli un vakarpusē esam "YHA" hostelī. 75 dolāri par divvietīgu istabu –labākā naktsmītne visas takas garumā. Arī saimnieks sirsnīgs, vienīgi problēmas ar ģeogrāfiju – bija iedomājies Latviju kā kaimiņvalsti Argentīnai.

Rīt sākam pēdējo garo posmu līdz Denmarkai, tagad jau gar okeāna krastu.

Jau kopš Valpoles ejam paralēli ar diviem vāciešiem, kas ar auto apceļo Austrāliju. Viņu ceļojuma ilgums ir pusgads un nupat jau ceļā 3,5 mēnešus. Sākuši no Darvinas pretēji pulkstenim, līdz nonāks Brisbenā. Ik pa laikam paiet kādu taku un brauc tālāk, uz patreizējo brīdi esot nogājuši 700 kilometrus un nobraukuši 14 tūkstošus kilometrus.

No rīta pieceļamies, kā parasti, piecos un sāku kravāt mantas. Pēc 10 minūtēm sāk stipri grabēt būdas jumts. Pirmā doma – pa jumtu skrien žurku bars (vakar izlasījām informāciju, ka te ir krūmu žurkas, lai uzmanot pārtiku. Redzējām arī vakarā divas izlienam no krūmiem). Bet tad sāka drebēt zeme un ūdens pudelē uz galda viļņojās. Tā kā te bija mobilais tīkls, tūlīt ieslēdzu telefonu un manas aizdomas apstiprinās – tā bija 5,1 magnitūdas stipra zemestrīce ar epicentru 100 kilometrus uz ziemeļiem no mums.

Pēc noietiem 10 kilometriem sasniedzam okeāna krastu un tad sākas "ilgais ceļš kāpās". Nepārtraukti pauguri un smiltis. Pa mežu bija vieglāk, bet okeāna krasta skati vienkārši apbur. Vēl pēc septiņiem kilometriem esam "Rame Head", tur nepaliekam, tik uzēdam šokolādi un uzpildām ūdeni. Mēs nevaram atļauties tik īsus posmus, jo aizparīt jābūt "Albany". Būda atrodas kalna galā un pie apvāršņa redzams plašs mežu ugunsgrēks, negribētos tur tagad atrasties. Turpinām vēl 13 kilometrus un esam "Peaceful Bay" karavānu parkā.

Nedaudz par takas būdām jeb kempingiem. Tie pārsvarā ir divu veidu – koka konstrukcijas nojumes, kas no trijām pusēm ir slēgtas. Pirmajā variantā ir divas divstāvīgas guļvietas, kopā astoņas vietas un galds ar soliem, otrajā – plašāka telpā ar paaugstinātu virsmu, arī tik pat vietām. Mums otrs variants iepatikās labāk, jo nojume bija gaišāka un plašāka, bija vieglāk uzsliet telti un izvietot mantas. Telti mēs izmantojām bez augšējās daļas, kā tīklu. Vietējie parasti guļ vienkārši maisā, virs sevis iekarot nelielu tīklu. Pluss tas, ka nav vajadzīga telts. Man gan šis variants ne visai patīk, jo, pirmkārt, pastāv iespēja, ka būda ir pilna un jāguļ ārpusē. Otrkārt, nav bieži, bet reizēm ir grupas, kas ilgi nevar doties pie miera, un tad labāk gulēt ārā. Treškārt un galvenokārt, ugunsgrēku teritoriju apiešanas gadījumā var nākties nakšņot "free camping". Bez telts lietū un krūmos labi nebūs. Interesanti arī tas, ka šīs koka būdas, turpinot labākās austrāliešu tradīcijas, tiek izgatavotas cietumos. Pareizāk sakot, visas konstrukcijas. Tad tās tiek atvestas uz mežu un saliktas kopā. Kempingi parasti atrodas ļoti nomaļās vietās, bet, ja atrodas tuvu ceļam, tad tiem ir aizslēdzamas barjeras, kas neļauj iekļūt pikniku cienītājiem. Pie būdām ir viena vai divas ūdens tvertnes, kur tiek savākts un izfiltrēts lietus ūdens, bet ar to jāapietas ļoti taupīgi. Varbūt tu vari nomazgāties un izmazgāt savas drēbes, bet rīt, pēc grūtas dienas, kādam nebūs ko padzerties. Ūdens ir labs, bet mēs tomēr filtrējām. Blakus būdām ir teicamas telts vietas, parasti četrām līdz sešām teltīm, gludas, ar labām piekļuves takām, 20 līdz 40 metru attālumā. Visās vietās ir bio tualetes, tikai atsevišķās vietās nebija tualetes papīrs. Labiekārtota ugunskura vieta, kaut kas līdzīgs, kā tagad mums Gaujmalā, ar iespēju iekārt katlu, plāksne, kur sildīt ēdienu. Malka apkārt atliku likām, turklāt nojumē atrodama sausa, vienīgi noteikums – paņēmi sausos zarus, noliec vietā nākamajiem. Ugunskuru aizliegums ir spēkā no 1. decembra līdz 1. martam. Ejot gar okeāna krastu, ugunskura vietu nav un nedrīkst arī kurināt. Visas būdas ir bez maksas.

Sasniedzam "Irwin Inlet", tas ir apmēram 200 metrus plats ūdens šaurums, kur takas gājējiem ierīkota pārceltuve ar kanoe laivām. Kopā ir sešas laivas un noteikumi saka, ka ideālā situācijā katrā pusē jābūt trīs laivām vai vismaz vienai. Ir trīs, bet laivas nav lielas, un, ja braucējs ir ar mugursomu, tad divi vienā neder. Airējam katrs ar savu, bet, tā kā aiz mums nāk divi vācieši, tad nākas airēt atpakaļ un buksierī paņemt vēl vienu.

Kā orientēties uz takas. Tā ik pa laikam tiek marķēta ar "Wagyl" jeb "Rainbow Serpent" – melna čūska uz dzeltena trijstūra – takas oficiālais simbols. Ar to pietiek, bet reizēm gadās arī nomaldīties. Mums visbiežāk tas notika, ja, ejot pa taku, iznāk uziet uz meža ceļa, tālāk nepamanot, kur tā nogriežas. Ejot tālāk, saproti, ka vairs nav zīmes, jāgriežas atpakaļ, bet nu jau var aiziet pa citu ceļu. Tas var beigties ļoti bēdīgi. Visur info centros var nopirkt kartes un aprakstus katram posmam, kopā tas maksās vismaz 180 dolārus. Bet tas noteikti nav tā vērts, jo, ja esi apmaldījies, karte nepalīdzēs. Tās vairāk domātas kā vizuāls līdzeklis, lai saprastu vietu, apkārtni un reljefu. Pārsvarā visi izmanto "Guthook" aplikāciju, bet te ir liels mīnuss, – cik ilgi mobilais turēs baterijas, turklāt mobilais tīkls uz takas ir ļoti reti. Bija pat posmi, kad sešas dienas gājām bez jebkādas saziņas. Labākais variants ārkārtas situācijām ir lietot PLB, kas strādā caur satelītu un kas reģistrēts vietējā glābšanas dienestā, vienīgi tad trekinga izmaksas pieaug.

Šodien, pirms mēs finišējam, vēl jāpāriet pamatīgs kalns – "Mt Hallowell" un tad jau esam galā. Buss uz "Albany" ir tikai vakarā, bet iegriežamies info centrā, varbūt ir kas ātrāk. Nav nekā, tāpēc palūdzu A4 papīra loksni un marķieri. Pēc laba brīža stāvam ar plakātu pie pilsētas robežas. Pēc stundas neveiksmīgas stopēšanas ejam uz autobusa pieturu un pēkšņi mūs sauc vācieši. Tie arī tikko beiguši iet, pirms pārgājiena mašīnu atstājuši "Denmark" un ar autobusu bija aizbraukuši līdz Valpolei. Ar visiem spēkiem kaut kā viņu mašīnā iedabūjam savas somas un pēc vienas stundas esam "Albany".

Esam nogājuši 720 kilometrus. Rīt Pērta, kur nokļūsim ar iepriekš rezervēto busu. Kopējās izmaksas pārgājienam nav nekāds kosmoss – ap 1200 eiro vienam cilvēkam (800 eiro avio, 200 eiro naktsmītnes un buss, 200 eiro pārtika, gāze un sim).