"Studēju Latvijas Universitātē Sociālo zinātņu fakultātē un jau studiju laikā sapņoju par ceļošanu. Vispār studiju gadi bija laiks, kas manā dzīvē iezīmējās ar vairākiem svarīgiem pavērsieniem, pirmkārt, iemīlējos – pēc dabas un sirds balss – jūrniekā. Nu jau mans vīrs – Kristofs – ir tas "īstais", zinošais burātājs ģimenē un mūsu buru laivas "Rosanna" kapteinis. Otrkārt, izrādījās – ja ko no sirds vēlies, tad tas arī materializējas, un es dabūju darbu saistībā ar ceļošanu. Paralēli studijām strādāju zviedru kompānijā, producējot ceļojumu video gidu "A weekend in Europe" (Nedēļas nogale Eiropā)," stāsta Zane, piebilstot, ka projekta koncepts paredzēja filmēt gidus par to, kā patīkami pavadīt nedēļas nogali kādā no izvēlētajām pilsētām. Un tieši tā aizsākās Zanes aizraušanās ar ceļošanu. Toreiz viņa apceļoja lielu daļu Eiropas – daudz laika pavadīja Zviedrijā, Dānijā, pabija arī Norvēģijā, Anglijā, Īrijā, Igaunijā, Lietuvā, Polijā, Vācijā, Francijā, Slovākijā, Ungārijā, Spānijā, Itālijā, Grieķijas teritorijās Krētas un Rodas salā, kā arī Horvātijā.
Projektam noslēdzoties, Zane ar Kristofu izlēma paplašināt apvāršņus un pārcelties uz Londonu – šī relatīvi tuvā metropole abus vilināja ar savām iespējām. "Vēl dzīvojot Rīgā, finansiālās krīzes laikā, kā ieguldījumu, Stokholmā iegādājāmies pirmo buru laivu "Anna". Šī laiva man deva pirmo ieskatu laivinieku dzīvesveidā, tā bija mūsu brīvdienu kotedža, apciemojot Stokholmu un šīs pilsētas arhipelāga neskaitāmās saliņas, un vēlāk, kad jau dzīvojām Anglijā, kļuva par mūsu mājām sešu mēnešu ceļojumā no Zviedrijas uz Angliju maršrutā Zviedrija–Dānija–Vācija–Nīderlande– Beļģija–Francija–Anglija," atminas Zane. Tieši šis bija viņas pirmais ilgākais un nopietnākais testa brauciens, kas izrādījās īsts "āķis lūpā" un kalpoja par pamatu šī brīža ceļojuma idejai. Ceļojot ar "Annu", Zane izjuta, ko patiesībā nozīmē burāt, plānot navigāciju un ilgtermiņā par mājām saukt buru laivu.
"Sapratu, ka šis ir reāls veids, kā varam aizceļot uz citādi grūti sasniedzamām vietām, kur ir dārgi vai pat nav iespējams aizlidot. Turklāt slepenībā loloju sapni vismaz vienreiz dzīvē savu dzimšanas dienu janvārī nosvinēt vasarīgos apstākļos, gribējās izbaudīt dzīvi tropu joslā," piebilst Zane.
Āķis lūpā: plāna izkristalizēšana un vairāku gadu gatavošanās
Atgriežoties Londonā, sākās dzīve ierastajā ritmā. Tomēr ne uz ilgu laiku! Abiem izkristalizējās iecere apprecēties un pēc kāzām nebūt prātīgiem, kā smej Zane, ieguldot mājas iegādē un ģimenes ligzdas vīšanā, bet tā vietā doties ceļojumā, iespējams, ar nedaudz plašāku un izturīgāku laivu nekā "Anna". "Tas prasīja vairākus gadus pieticīgas dzīves un darba, lai maksimāli iekrātu finansiālos resursus. Bijām cerējuši doties jaunas laivas izlūkos uz Nīderlandi vai Zviedriju – valstīm, kur burāšana ir izplatīta nodarbe un līdz ar to arī cenu un izvēles ziņā buru laivu tirgus izdevīgāks. Taču bijām aizņemti ar darbiem līdz pēdējam brīdim un 2016. gada maijā sapratām – ja gribam doties tā gada sezonā, tad jāsāk veicīgi rīkoties, jo burāšana ir sezonāla rakstura – ja palaiž labvēlīgus apstākļus garām, jāgaida nākamais gads," tā Zane.
Abi ķērušies vērsim pie ragiem, pārdevuši "Annu" un Anglijā atraduši okeānu šķērsošanai piemērotāku laivu. Jaunā laiva – "Rosanna" – pēdējos desmit gadus bija pavadījusi vienuviet, līdz ar to daudzas sistēmas prasīja darbu, lai laivu savestu kārtībā un atkal piemērotu burāšanai. Burāšanai labvēlīgā sezona noteica savus laika ierobežojumus, līdz ar to pirms došanās ceļā Zane un Kristofs veica tikai pašus nepieciešamākos sagataves darbus, pārējo nolemjot labot pa ceļam. "Kā zinājām no iepriekšējās pieredzes, realitāte, ceļojot ar laivu, ir tāda, ka lielākus vai mazākus remontdarbus nepieciešams veikt vienmēr. Negribējām, lai vēlme pēc perfekcionisma mūs aizkavētu," piebilst Zane.
Konkrēta maršruta burātājiem padomā nebija, bet to noteica vairāki faktori. Pirmkārt, kur vispār iespējams doties, ņemot vērā vēja un jūru straumju virzienu, jo atšķirībā no zivīm buru laivas nespēj tā vienkārši peldēt pret straumi, līdz ar to maršrutu nosaka iespējas saskaņā ar dabas spēkiem. Otrkārt, Zanei nebija pieredzes ar nakts vai pat vairāku diennakšu pārbraucieniem. Iepriekš ar "Annu" viņi galvenokārt bija burājuši tikai tik, cik var paveikt dienas laikā. Treškārt, abi bija norunājuši veidot maršrutu, sekojot savām izjūtām, – ja patīk un ir vēlme doties tālāk, tad to arī viņi dara.
Pirmais pārbaudījums un apziņa, ka šis piedzīvojums ir pa spēkam
Pirmais nopietnais pārbaudījums bija bēdīgi slavenā Biskajas līča šķērsošana, stāsta Zane. Viņu pārbrauciens, par spīti tam, ka šķērsoja līci pēdējā iespējamā laikā pirms rudens vētru sezonas iestāšanās, bija ļoti mierīgs, pat maģisks. Burātāji līci šķērsoja trīs mierīgu diennakšu laikā starp divām stiprām vētrām. Vēja burāšanai nebija, tāpēc viņi dudinājuši no Francijas uz Spānijas krastiem ar motora palīdzību, kas Zanes un Kristofa gadījumā nozīmēja stūrēt 24 stundas no vietas, jo "Rosannas" autopilots diezgan ātri atteicies darboties. "Virziena turēšanu un situācijas novērošanu parasti veicam maiņās ik pa trim stundām. Biju uztraukusies par savu pirmo nakts maiņu, bet tā izrādījās maģiska: skaidras, mēness apspīdētas, zvaigžņotas debesis un delfīni, kas, ap "Rosannu" spēlējoties visas nakts garumā, okeānā iezīmēja fluorescējošas līnijas – pateicoties tumsā spīdošajām aļģēm. Šis bija psiholoģiski un fiziski pirmais nopietnais pārbaudījums, kas pagāja labi un iedrošināja mani doties tālāk, laikam tāpēc arī esam aizceļojuši tik tālu," piebilst Zane.
"Gandrīz pēc trim gadiem esam atburājuši uz otru pasaules malu. Par spīti grūtībām un neērtībām, vēlme piedzīvot un apskatīt pasauli, izrādās, ir stiprāka," teic Zane. "Mēs diezgan īsā laikā esam paguvuši būt ļoti, ļoti daudzās vietās. Tas tāpēc, ka diezgan ātri kustējāmies un ilgi vienā vietā nepalikām – ar dažiem sezonāliem izņēmumiem."
Kur tad šo gadu laikā Zane ar Kristofu ir pabijuši? Viņu maršruts ir visai bagātīgs! Anglija–Francija–Spānija–Portugāle–Kanāriju salas–Zaļā raga jeb Kaboverdes salas. Pēc tam, ar mērķi aplūkot Karību salas, abi pārburājuši pāri Atlantijas okeānam, apskatot Barbadosu, Martiniku, Dominiku, Gvadalupi. Viņi pabijuši arī Mazajās Antiļu salās, Kolumbijā, Panamā un tai piederošās Sanblasa un Las Perlas salās, kā arī šķērsojuši Kluso okeānu, uz ilgāku laiku piestājot Franču Polinēzijas salās. Tieši vienā no šīs grupas salām, proti, Tuamotu salās, kas atklājas kā koraļļu veidojumi jūras vidū, abiem bijusi visai interesanta pieredze – tur bijis ļoti daudz haizivju. "Zinu, ka daudziem tas liekas baigi forši. Mums bija drusku bail, tāpēc bijām piesardzīgāki ar peldēšanu un būšanu tām līdzās – tomēr tie ir savvaļas dzīvnieki, nekad nevar paredzēt, kā haizivis uzvedīsies," piebilst Zane.
Pēc tam "Rosanna" abus aizvedusi uz Kuka salām, tad neparedzētu laikapstākļu dēļ viņi piestājuši Amerikāņu Samoa, vēlāk turpinot ceļu jau atkal plānotajā maršrutā uz Tongu. Visbeidzot pāris piestāja Fidži salās, kur bija iespēja apciemot Zanes skolas biedreni, kas tur dzīvo jau vairākus gadus. Tur, kā stāsta Zane, atkal bijusi iespēja sajust to, ko nozīmē padzīvot uz sauszemes.
Fidži bijusi tā vieta, kur ceļotāji jutuši, ka ir mazliet saguruši no līdz šim uzturētā spraigā ceļošanas ritma, jo katru reizi pirms došanās jūrā ir rūpīgi jāsagatavojas, turklāt naktis, kas pavadītas atklātā jūrā, miega ziņā nav pilnvērtīgas. Un tas, protams, ietekmē arī pašsajūtu. "Vērtīga mācība, kas gūta ceļojot ilgtermiņā, ir sekojoša: svarīgi rast veselīgu līdzsvaru, ne tikai pārvietojoties un nododoties aktīvām nodarbēm, bet arī ļaujoties atelpas brīžiem," piebilst Zane.
Tiesa, arī Zanes un Kristofa ietaupījumi nav bezizmēra, līdz ar to abi sākuši prātot, ko darīt tālāk. "Sākām aizdomāties, ka varbūt šis ir ceļojuma noslēgums, ka beidzot jābūt prātīgiem, droši vien jādodas atpakaļ uz Eiropu, ka atkal laiks strādāt un pelnīt naudu." Tomēr, nokļūstot Jaunkaledonijā un sākotnēji vēloties vēl nokļūt izplānotajā ceļojuma galamērķī ārpus ciklonu jeb vētru zonas, proti, Austrālijā, sākās ciklonu sezona, kad atklātā jūrā vairs nav droši doties. Iespējams, tieši šis neplānotais pavērsiens, dodot ilgāku laiku pārdomām, kalpoja par iemeslu mainīt plānus un vēl nelaist šo piedzīvojumu vaļā. "Negribējās, lai tas viss pēkšņi beigtos. Patlaban domājam, ka atliekam šī ceļojuma beigas un turpinām tālāk. Tagad, kad esam pavadījuši ilgāku laiku tuvu krastam, atkal ir iekrāti spēki un iestājusies selektīvā atmiņa – neatceramies tik daudz vairs grūtības, ar ko saistās burāšana, bet vairāk atceramies, cik tomēr tas ir forši, kādu brīvību sniedz šāds dzīvesveids un kādas vietas ir apskatītas šo gadu laikā."
Dzīve buru laivā – arī 36 dienas jūrā
Ko tad īsti nozīmē burāt? Vai tā ir tikai dzīves baudīšana zilu ūdeņu ielenkumā? Jā – arī, tomēr aiz šīs pasakainās puses stāv arī nopietns gatavošanās darbs un pielāgošanās daudzām situācijām.
Ar ko rēķināties? "Burāt nozīmē to, ka tu visu laiku esi kustībā – tavs pamats zem kājām nekad nav stabils, pat kad laiva jau noenkurota kādā līcī. Tas nav kā uz sauszemes, un pie tā ir jāpierod. Diezgan daudziem ir jūras slimība – jāteic, ka dažreiz arī man. Dažos gadījumos tikai guļus stāvoklī varu to pārdzīvot, bet ir tā, ka organisms pierod. Pēc pieredzes varu teikt, otrajā dienā ir labāk, bet trešajā dienā tas, ka pamats zem kājām visu laiku līgojas, šķiet jau norma. Ko vēl nozīmē burāt? Tu esi diezgan ierobežotā telpā. Ilgstoši – 18, šķērsojot Atlantijas okeānu, un 36 dienas, pārbraucot Kluso okeānu, tavas dzīves telpa ir ļoti, ļoti ierobežota. Kad sasniedzām krastu, uzreiz gribējās kārtīgi izstaigāties. Burājot maz sanāk izkustināt kājas."
Tāpat jārēķinās ar saviem resursiem. "Kāda izpratnē šis ceļojums varētu būt ekstrēms. Kad esi piekrastē, viss ir daudz sasniedzamāk. Līdz šim esam šķērsojuši divus okeānus, piemēram, Atlantijas okeāns, kā jau minēts – tās bija 18 dienas jūrā, ar ierobežotiem saziņas līdzekļiem, ārpus sauszemes pieejas un tās resursiem. Līdz ar to svarīga ir plānošana – ka tev pietiks dzeramā ūdens, ēdiens. Līdzi ir medikamenti, ja gadās saslimt vai savainoties. Turklāt vienmēr ir jāplāno ļoti rūpīgi. Jārēķinās arī ar to, ka jūrā, iespējams, pavadīsi ilgāku laiku, nekā plānots. Nekad nevar zināt! Ja vēja stiprums būs mazāks, arī ātrums samazināsies. Jāsaka, ka neesam motorlaiva, kam pietiktu degvielas rezervju, lai tikai ar motoru pārbrauktu okeānam pāri. Līdz ar to paļaujamies uz dabas spēkiem. Ja vēja nav, mums vienkārši ir jāgaida jūras vidū," situāciju skaidro Zane, piebilstot, ka arī elektrība ir pieejama tik, cik saražo saules panelis. Bet tā arī ir šī dzīvesveida un ceļošanas burvība - iztikt ar to, kas ir, un vairāk novērtēt nemateriālas vērtības.
Vēl, protams, jārēķinās arī ar laikapstākļu untumiem. Piemēram, stipra vēja ietekmē nereti rodas milzu viļņi, kas mūsu gadījumā reizēm var arī iešļākties laivas ārējā daļā - to varētu saukt par mūsu peldošās mājas terasi, "telpu", kur, diena vai nakts maiņa, pārbraucienu laikā uzturamies lielākoties. Vai vari iedomāties, ka nakts vidū tev pēkšņi uzgāžas virsū auksta viļņu duša? Zanei ar Kristofu tas ne tikai jāiedomājas, bet viņi to arī pieredzēja, dodoties uz Kaboverdi. Sasniedzot krastu, izrādījās, ka laikapstākļi jūrā bija daudz stiprāki, nekā to izjuta burātāji. "Kad nonācām Mindelo laivu piestātnē, izrādījās, visi, kas tur uzturējās, jau divas nedēļas bija gaidījuši piemērotus apstākļus, lai vējš pierimtos un varētu doties pāri okeānam. Lielām acīm skatījās uz mums un vaicāja, vai mēs tiešām mērojām ceļu šādos apstākļos. Vējš tiešām bija stiprs. Bet mūsu laiva ir diezgan izturīga un piemērota arī paskarbākiem apstākļiem, jutāmies samērā komfortabli."
Burājot pats esi atbildīgs par veselību, drošību un pat dzīvību
"Jāatzīst, ka burāšana ir vesela pasaule zināšanu un prasmju, daudz nozīmē pieredze, dabas spēku izpratne, stratēģiskā domāšana, intuīcija. Ceļojot ar laivu, pats esi atbildīgs par visu, arī savu veselību, drošību un pat dzīvību. Protams, modernās tehnoloģijas mūsdienās ļauj sazināties ar glābšanas dienestu, ja, jūrā esot, gadās iekļūt ārkārtas situācijā, taču lielākoties jāsaprot, ka esi tālu no krasta un atbildība ir paša rokās, lai lietas nenoietu greizi. Un burājot lietas patiesi var diezgan ātri sākt iet greizi, ja situāciju neuzmana un zaudē kontroli. Svarīgi rūpīgi sekot laika prognozei, izprast, kādos apstākļos ir droši doties jūrā, vai vējš būs pietiekami stiprs, bet ne par stipru, turklāt pūtīs izvēlētajam maršrutam labvēlīgā virzienā, no kura leņķa pretī nāks viļņi, cik tie būs lieli. No vēja ātruma un virziena atkarīgs, cik ilgi būsi prom no sauszemes un tur pieejamiem resursiem. Ne tikai laivas parametri, bet galvenokārt tieši dabas spēki ietekmē ceļošanu ar laivu," skaidro Zane.
Kritiskās situācijās burātāji nav iekūlušies, pateicoties Kristofam, kurš uzauga, burājot Ziemeļjūras nereti paskarbajos laikapstākļos, un viņa zināšanām, skaidro Zane. Tomēr, tik ilgi ceļojot, bez dažādām nervus kutinošām situācijām neiztikt. Un arī Zanes un Kristofa ceļojumu papildina šādi stāsti.
Piemēram, sanācis pabūt Panamā vētru laikā. "Mani vienmēr ir fascinējušas vētras ar dramatiskām, zibeņu sašķeltām debesīm. Un bija iespēja to piedzīvot burājot. Šķita, ka būs biedējoši, bet bija vairāk interesanti nekā bailīgi. Protams, patiesībā tas ir drauds, arī mums daudziem pazīstamiem bija zibens iespēris laivas mastā. Tā rezultātā no ierindas iziet visa elektronika."
Nesen Jaunkaledonijā, kur pāris uzturas patlaban, burātāji nonāca potenciāli bīstamā situācijā. "Mums pāri pārbrāzās ciklons – stipra vētra. Ar vēju pāri par 50 jūras mezgliem stundā (dubultā, ja rēķina kilometros stundā). Mēs bijām noenkurojušies diezgan pasargātā līcī, bet tāpat tā bija pirmā stipras vētras pieredze. Visu nakti vaktējām enkuru, skatījāmies, vai noturēs laivu vietā, netiksim uzpūsti akmeņiem, un vai "Rosannas" sānos neietrieksies kāda no citām laivām, kuru enkurs nebūs noturējis. Pēcāk atgriezāmies galvaspilsētā Numea un uzzinājām, ka šīs vētras laikā nogrima vai tika sagandētas kopumā 12 laivas."
Tāpat jāpiemin arī ceļš gar Venecuēlas krastiem. Kā zināms, šobrīd šī ir augsta riska vieta, tāpēc apciemot to ir bīstami. Protams, burātāji to bija ņēmuši vērā, taču gar tās krastiem viņiem ceļš bija jāmēro. "Tas bija interesants, nedaudz ekstrēms moments. Burājām tuvu Venecuēlas krastiem pilnīgā tumsā pa nakti, izslēdzot visas navigācijas gaismas, lai slēptos no jebkādām potenciāli bīstamām situācijām, ja nu kādi pirāti mums vēlas uzbrukt," stāsta Zane.
Tomēr arī neierastās situācijās var cerēt uz jaukiem garāmbraucējiem, kas nepametīs nelaimē. Šādu situāciju viņi piedzīvojuši, kad devušies pāri Klusajam okeānam. "Bijām sagatavojušies, ka mēnesi nebūs nekāda kontakta ar ārpasauli. Bijām sagatavojušies nopietnam braucienam, jo, kā jau minēju, resursu šādos braucienos ir tik, cik pats esi sagādājis. Un, ja vien nav ārkārtas situācija, ar katru ķibeli jātiek galā pašu spēkiem. Burājām Galapagu salu virzienā, kad pēkšņi mums blakus apstājās liels kravas kuģis. Mēs nesapratām. Sazinājāmies pa radio. Izrādījās, ka cilvēki uz lielā kuģa, redzot mūsu mazo laiviņu, bija iedomājušies, ka mums varbūt kaut ko vajag. Bija laipni un apvaicājās, vai mums nekā netrūkst un vai mums nevajag palīdzību."
Krāšņās emocijas un nākotnes plāni
Šo gadu laikā Zane un Kristofs piedzīvojuši daudzus neaizmirstamus mirkļus. Kaboverdē negaidīti izlidojuši ar paraplanieri, Barbadosā peldējuši kopā ar jūras bruņurupučiem, Panamā piedzīvojuši elektriskās vētras un lūkojušies uz krokodiliem, Bora Borā barojuši rajas, Tongā, baudot rīta kafiju, vērojuši, kā vesela vaļu ģimene papeld zem "Rosannas", un neskaitāmas reizes okeāna vidū vērojuši delfīnus spēlējamies. "Daudzas skaistas pieredzes saistās tieši ar krāšņo zemūdens pasauli, kas man šī ceļojuma laikā bija milzīgs atklājums. Bet tāpat arī ar dzīvošanu tik tuvu dabai kopumā, kad no rīta pamostoties apkārt jūra mirdz saules staros vai kad vari doties pārgājienā tropu meža džungļos un pastaigas laikā plūkt saldus mango augļus tieši no koka. Ne tikai iepriekš minētais, bet arī ar atvērtība un ļaušanās negaidītiem pavērsieniem devusi savu artavu piedzīvojumu buķetei. Tā tas notika Svētā Vincenta salā, Kaboverdē, kad laivu piestātnē satikti burātāji, kas izrādījās arī pieredzējuši paraplanieringa instruktori, piedāvāja mums unikālu iespēju pārlidot pāri šīs salas kalniem. Nemelošu, pirmais instinkts bija bailes no augstuma, bet par spīti tam teicām "jā!". Kas par unikālu pieredzi!" sajūsminās Zane.
Bijusi arī izdevība pabūt civilizācijas neskartās vietās – gan tikai vientuļās salas, gan vietējo sabiedrībā. "Burāšana, manuprāt, ir alternatīvs veids, kā ceļot, jo tas sniedz iespēju būt tādās vietās, kas būtu grūti sasniedzamas ar tradicionālām ceļošanas metodēm. Burājot tu ceļo pats ar saviem līdzekļiem, bieži vien tava mājvieta uz laiku ir kāds vientuļš līcis, kur tūristu nav, varbūt tikai vietējie. Bet dažreiz tā ir kāda vientuļa sala okeāna vidū. Te gan gribētu piebilst, lai arī tā ir vienreizīga sajūta – būt uz vientuļas salas, visjaukākais šī ceļojuma aspekts man šķiet ir ceļā satiktie cilvēki, galvenokārt citi burātāji. Tik daudz kolosālu mirkļu dalīts tieši kopā ar līdzceļotājiem, daudzus no kuriem pēc kopīgi pieredzētā un pavadītā laika varam saukt par draugiem. Arī šī burātāju saliedētība un atvērtība man bija patīkams atklājums," teic burātāja.
Viena no visa ceļojuma laikā Zanei tuvākajām vietām bija Marķīza salas, kur, gaidot vētru sezonas mitēšanos, sanāca pavadīt piecus mēnešus. Šajā laikā burātāji ļoti novērtēja vietējo viesmīlību un kultūru, Zanei pat sanāca pamācīties tradicionālās dejas. Abiem ar Kristofu šajos mēnešos bija iespēja satikt daudzus sirsnīgus salu iemītniekus, kā arī baudīt šo salu dabas labumus: pasakaini zaļos kalnus un eksotiskos augļus – avokado, karambolas, mango, papaijas.
Runājot par nākotnes plāniem, Zane stāsta, ka šis ceļojums ir mainījis abu skatījumu uz dzīvi, un –skaidrs ir viens – burātāju dzīvesveids patīk, tāpēc pāris patlaban aktīvi domā, kā papildināt savas finanses, lai varētu turpināt iesākto. "Ceram aprīļa beigās, maija sākumā doties tālāk uz Austrāliju, bet pēc tam jau redzēs. Godīgi sakot, gribētos apskatīt Āziju – tā ir teritorija, kas mani vienmēr ir fascinējusi," atklāj Zane. "Burāšana ir vesela kultūra. Pirms tam es nevarēju pat iedomāties, cik daudz cilvēku to dara. Tas ir dzīvesveids, kas ļauj dzīvot saskaņā ar dabu, pieredzēt spilgtus momentus un satikt tik daudzus kolosālus cilvēkus, " noslēgumā saka Zane.
Zanes un Kristofa piedzīvojumiem, ceļojot apkārt pasaulei, var sekot līdzi arī "Instagram" kontā.