'Jaunajā pasaulē' pēc 20 gadiem jeb Prāga un tās apkaime

Tie, kuri vienmēr labāk zina kā vajadzētu dzīvot, mēdz apgalvot, ka dienā jānosoļo vismaz 10 000 soļu. Prāga un Čehija šim mērķim ir vairāk nekā piemērota, jo kalnainais reljefs staigāšanu padara aizraujošu. Pēc birojā nosēdētas ziemas tur bez piepūles var nostaigāt arī 20 vai pat 30 tūkstoš soļus. Prāga ir pilsēta, kur staigāt augstu paceltu galvu, apbrīnojot krāšņās jūgendstila, kubisma un art deco fasādes. Esot Prāgā, vienmēr brīnos, kādēļ Rīga tiek uzskatīta par jūgendstila pērli, ja Prāgā izcilas jūgendstila ēkas ir daudz vairāk? Šķiet, zelts pagājušajā gadsimtā ir bijis kaut kas līdzīgs grafiti baloniņiem mūsdienās, ar to ir "nosmērētas" daudzas Prāgas namu fasādes.

Bērnībā vecvecāku bibliotēkā man patika šķirstīt daudziem dāvinātāju parakstiem izraibinātu fotoalbumu "Czechoslovakia". Pēcāk regulāri esmu atgriezies pie utopiskas vēlmes kaut uz stundas ceturksni nonākt Prāgā, kas ir saglabājusies tikai fotogrāfijās – bez košām reklāmas izkārtnēm, neskaitāmām automašīnām un ar mazliet dīvaini ģērbtiem cilvēkiem vecmodīgās brillēs zelta rāmjos.

Prāgā vienmēr ir kāds klaiņošanai vilinošs rajons vai kāda īpaša vieta, kur gribas atgriezties. Doma par atgriešanos var būt sava veida lamatas, jo dinamiskajā Austrumeiropā, Centrāleiropā – vienalga, kā jums labpatīk saukt šo reģionu – lietas nestāv uz vietas, un krodziņš vai veikals, kuru agrāk bijāt iecienījuši, tur sen vairs var nebūt. Pēctecība ir lielākais straujas attīstības trūkums. Pagājušajā gadā bez lieka trokšņa tika nosvinēta Čehijas Republikas simtgade, un galvaspilsēta šobrīd izskatās labāk nekā jebkad agrāk (vismaz kādu es to spēju atcerēties). Pilsēta ir sakopta, atjaunota un šķietami ir samazinājies daltonisku reklāmas izkārtņu skaits, parādījušās jaunas interesantas vietas (tie nav luksusa zīmolu apģērbu veikali vai vegānu kafejnīcas, kurās pasniedz vienu vai divus slikti pagatavotus ēdienus).

Ja vien nestaigā pa Kārļa tiltu un rajoniem abos tā galos, pilsētā nejūt arī iespaidīgo tūristu sakaitu, kurš ik gadu aug. 2018. gadā Prāgu apmeklēja turpat astoņi miljoni tūristu, kuri nakšņoja pilsētā, bet, pieskaitot tos, kuri pilsētā ieradušies uz vienu dienu ar upju kruīza kuģiem vai automašīnām, reālais viesu skaits skaits ir daudz lielāks. Kā jau minēju, tūristi pārsvarā ir koncentrējušies vecpilsētā un ap prezidenta pili, bet par prezidentu un pili ir īpašs stāsts.

Spriežot pēc neseno prezidenta vēlēšanu rezultātiem, bēdīgi slaveno prezidentu Milošu Zemanu atbalsta nedaudz vairāk kā puse no tiem, kuri piedalījās vēlēšanās. Zemans ir slavens ar savu entuziasmu pret alkoholu un Krievijas prezidentu, pārējos jautājumos čehi jūtas atviegloti, ja viņš izmanto izdevību paklusēt. Sociālajos tīklos un "YouTube" prezidents Zemans savā "nothing special" runas manierē gandrīz katru interviju spēj pārvērst nervus kutinošā performancē, pārspējot profesionālus komiķus (ilustrācijai viens no neskaitāmajiem video šeit). Pirms kāda laika pie prezidenta pils Prāgā mākslas grupa "Ztohoven" valsts karoga vietā izkāra gigantiskas sarkanas apakšbikses, kā protesta karogu. Akcijas organizatori skaidroja: sarkanā krāsa simbolizē Ķīnu, ar kuru draudzējas Zemans, karogu un agrākā komunistiskā režīma pārstāvjus, kuri, māksliniekuprāt, sastopami Zemana aprindās.

Pilsoniskas akcijas nav prezidentam pa prātā un sodīti tika visi, kuri lūko iekļūt Hradčanu pils kompleksā, arī tūristi. Aizbildinoties ar terora draudiem, tagad visiem kompleksa apmeklētājiem obligāti ir jāiziet formāla drošības kontrole, atrādot somas saturu un izejot metāla detektoram. Siltā laikā tas var būt krietni ilgstošs process, kā rezultātā virkne pilsētnieku izmainījuši ierastos ikdienas maršrutus, lai izvairītos no liekiem apgrūtinājumiem. Pēc atkārtotas ievēlēšanas amatā prezidents Zemans, žurnālistu klātbūtnē, sadedzināja milzu apakšbikses, norādot, ka tās vairs nebūs nepieciešamas (sīkāk par to lasi šeit). Sarkanas apakšbikses, joprojām,laiku pa laikam, var redzēt izkārtas no kāda Prāgas dzīvokļa loga vai piekārtas pie balkona margām.

Staigājot pa Prāgu, vienmēr domāju par Franca Kafkas stāstiem, lai gan viņos ir maz atsauču uz pilsētu. Vai tās ir tās pašas ielas, nami un pilsētas rajoni, ko stāstos apraksta Kafka? Vietas, kur noritēja Jozefa K., Gregora Zamzas un citu Kafkas tēlu dzīve? Protams, es varētu domāt arī par Jaroslava Hašeka Šveiku, tomēr dažādu iemeslu dēļ nespēju identificēties ar viņu, šo tēlu vairāk uztverot kā pārpratumu. Ja var ticēt interneta enciklopēdijā Vikipēdija publicētajam, latviešu valoda bija trešā, kurā Hašeka romāns par Šveika dēkām iztulkots pilnībā. Pastāv aizdomas, ka pirmo tulkojumu Jānis Grots veicis no vācu valodas un tikai vēlāk šīs literārais darbs pārtulkots no čehu valodas. Kopumā "Šveiks" latviski tulkots sešas, izdots deviņas, bet astoņas reizes uzvests uz teātru skatuvēm!

Pats kafkiskākais (kafkesque), ko šoreiz piedzīvoju pilsētā, bija "Pater Noster"* tipa lifts un nevis mākslinieka Davida Černija (David Černý) 2014. gadā izveidotā 11 metrus augstā un 39 tonnas smagā, neskaitāmu tūristu apbrīnotā un fotografētā, no 42 kustīgiem slāņiem sastāvošā rakstnieka Franca Kafkas kinētiskā biste. Slāņiem kustoties, laiku pa laikam izveidojas atpazīstams Kafkas siluets. Mākslinieks, veidojot šo pieminekli, ietekmējies no Kafkas stāsta "Metomorfoze". Skulptūra atrodas pie metro stacijas "Národní třída".

"Pater Noster" lifta kabīnes, kurā cilvēks iekāpj vai izkāpj pēc saviem ieskatiem un vajadzībām, bez durvīm un bez apstājas, lēni slīd starp stāviem, nav jāspiež nekādas pogas un jāgaida, kad beidzot pienāks lifts. Tomēr šīs konstrukcijas lifta izmantošanai vajadzīga pamatīga veiklība.

Prāgā ir saglabājušies apmēram 30 šādas konstrukcijas lifti. Apbrīnojamā kārtā tas noticis laikā, kad visi kā negudri pievēršas drošībai, izkarot bezjēdzīgas brīdinājuma zīmes un ieviešot nejēdzīgus aizliegumus (šajā ziņā pirmrindnieki dzīvo Britu salās).

Kas Prāgā ir mainījies pēdējos 20 gados? Iespējams alus ir dārgāks, tomēr tas joprojām ir lēts (lētāks par limonādi vai hipsteru kafiju), lai gan droši to nevar apgalvot, jo pirmo reizi, kad apmeklēju pilsētu, biju par jaunu, lai dzertu alu. Mana māte noteikti to nebūtu pieļāvusi, labākajā gadījumā toreiz dabūju ekstra saldējuma porciju. Milans Kundera romānā "Nepanesamais esības vieglums" raksta, ka pēc Prāgas pavasara, komunistu režīms iznīcināja daudzus krodziņus, lai cilvēkiem nebūtu, kur pulcēties un apspriesties. Tādā ziņā šobrīd viss ir mainījies uz labu, un pat darba dienās, jau desmitos no rīta, kārtīgā alus krogā ir problemātiski atrast, kur apsēsties. Vīri darba drēbēs tukšo alus kausus, pa retam arī kādu kafiju vai glāzīti ko stiprāka. Kausus pārsvarā iznēsā bārmeņi, kuru vēders ir tikpat apaļīgs kā iznēsātie ieapaļie kausi. Dažreiz alu iznēsā dāmas, katrā rokā turot 3-4 zeltainā dzēriena kausus. Tiklīdz kauss ir iztukšots, ne mirkli nevilcinoties, tiek piedāvāts to piepildīt no jauna.

Ne bez pamata čehi lepojas ar saviem vilcieniem un tramvajiem. Ar sabiedrisko transportu Prāgā var lēti un ērti nokļūt gandrīz jebkur, kas patīkami, arī naktī. Atsauces uz sarkani-dzeltenajiem Škodas ražojuma tramvajiem pilsētā sastopamas gandrīz ik uz soļa, daudzi tramvaji atgādina tos, kādi kaut kad sen kursēja Rīgā. 23. tramvaja maršrutā kursē restaurēts (oriģinālais) tramvajs ar sarkaniem stiklašķiedras krēsliem. Savukārt citi, nerestaurētie tramvaju vagoni, ir kļuvuši par bāriem vai pat dārza mājiņām. Savukārt ar vilcienu Čehijā var nokļūt gandrīz jebkur, arī uz kaimiņvalstīm. Pēc Eiropas Komisijas 2016. gada datiem Čehija ir valsts ar blīvāko dzelzceļa tīklu Eiropā uz 10 000 kvadrātkilometriem.

Dzelzceļš ir ātrākais veids, kā nonākt pārgājiena sākumpunktā, ja mērķis ir gājiens kalnos, pastaiga lauku ciematos vai kādas citas Čehijas pilsētas apmeklējums. Čehi mīl savu dzelzceļu tik ļoti, ka Prāgā ir izveidota gigantiska, savstarpēji savienotu dzelzceļa modeļu ekspozīcija – Dzelzceļa karaliste.

Bērniem, apmeklējot Prāgu, varētu būt interese par Prāgas zoodārzu Vltavas upes krastā, nedaudz ārpus pilsētas. Savas lokācijas dēļ zoodārzs, vai, precīzāk, tā iemītnieki, vairākas reizes ir cietuši plūdos, savukārt veiklākie dzīvnieki, izmantojot situāciju, toreiz devās bēgļu gaitās. Atšķirībā no Rīgas zooloģiskā dārza, šeit apskatāmi pingvīni, ziloņi, gorillas, šimpanzes, pandas un vēl daudzi citi dzīvnieki.

Lai arī Čehija it kā ir tik tuva un pieejama, ar Rīgu to saista vairāki lidojumi dienā, mani pārsteidz, cik maz zināms par tās vēsturi, kino un literatūru, it kā joprojām pastāvētu dzelzs priekškars.

Autors pateicas aviosabiedrībai "airBaltic" par atbalstu raksta tapšanā.

Lasi par citiem autora piedzīvojumiem blogā "Ceļojumu Piezīmes" (www.celojumupiezimes.lv).