Prāga - 45
Antonīna Dvoržāka devītajai simfonijai ir otrs nosaukums "No jaunās pasaules". Prāgu atklāju apmēram simts gadus vēlāk nekā Dvoržāks sarakstīja leģendāro simfoniju, bet man šī pirmā īstā ārzemju pilsēta kļuva par jauno pasauli. Parādot to, kas deviņdesmito gadu vidū un arī vēlāk Latvijā vēl nebija pieejams: pirmie hamburgeri, pirmie zemo cenu lidojumi, nebeidzams ballītes ar no visas pasaules sabraukušiem smaidīgiem un entuziastiskiem jauniešiem.

Tie, kuri vienmēr labāk zina kā vajadzētu dzīvot, mēdz apgalvot, ka dienā jānosoļo vismaz 10 000 soļu. Prāga un Čehija šim mērķim ir vairāk nekā piemērota, jo kalnainais reljefs staigāšanu padara aizraujošu. Pēc birojā nosēdētas ziemas tur bez piepūles var nostaigāt arī 20 vai pat 30 tūkstoš soļus. Prāga ir pilsēta, kur staigāt augstu paceltu galvu, apbrīnojot krāšņās jūgendstila, kubisma un art deco fasādes. Esot Prāgā, vienmēr brīnos, kādēļ Rīga tiek uzskatīta par jūgendstila pērli, ja Prāgā izcilas jūgendstila ēkas ir daudz vairāk? Šķiet, zelts pagājušajā gadsimtā ir bijis kaut kas līdzīgs grafiti baloniņiem mūsdienās, ar to ir "nosmērētas" daudzas Prāgas namu fasādes.

Bērnībā vecvecāku bibliotēkā man patika šķirstīt daudziem dāvinātāju parakstiem izraibinātu fotoalbumu "Czechoslovakia". Pēcāk regulāri esmu atgriezies pie utopiskas vēlmes kaut uz stundas ceturksni nonākt Prāgā, kas ir saglabājusies tikai fotogrāfijās – bez košām reklāmas izkārtnēm, neskaitāmām automašīnām un ar mazliet dīvaini ģērbtiem cilvēkiem vecmodīgās brillēs zelta rāmjos.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!