Vidzemes industriālā mantojuma objekti, ko vērts iepazīt

Ekskursiju sākām ar skaisto un klinšaino Līgatni, kur meklējams Latvijā senākais papīrfabrikas strādnieku ciemats.

1815. gadā, kad Līgatnē sāka ražot papīru, visai pašsaprotami, ka fabrikai vajadzēja strādniekus, savukārt strādniekiem – vietu, kur dzīvot. Laika gaitā tika saceltas gan dzīvojamās rindu mājas, gan slimnīca, dzemdību nams un skoliņa, gan arī tautā sauktais "brūzītis", kurā ļaudis mazgāja veļu, cepa maizi un žāvēja gaļu. Soli pa solim radās senais strādnieku ciemats, kas saglabājis savu autentisko šarmu līdz šodienai.

Šobrīd gar visām iepriekšminētajām ēkām izvijušies pastaigu maršruti, savukārt vienā no unikālajām koka mājām, kas celtas 19. gadsimta beigās, kādreizējā izskatā atjaunots strādnieku dzīvoklītis. Tur autentiskā gaisotnē, pie siltas tējas tases un pankūku šķīvja, iespējams aplūkot, kā reiz dzīvojuši līgatnieši, uzklausīt senus stāstus, kā arī noskatīties videofilmiņu, kas aizvedīs senā pagātnē.

Vienīgais regulāri kursējošais šaursliežu vilciens Baltijas valstīs, ko dēvē par bānīti. Lūk, Gulbenes-Alūksnes šaursliežu bānītis, ar ko mums bija ekskluzīva iespēja izbraukt sezonas atklāšanas braucienā. Traucoties pa sliedēm un aiz sevis atstājot baltu dūmu mutuli, tas ik dienu veic divus reisus katrā virzienā 33 kilometrus garā posmā, pieturot Stāmerienē, Kalnienā un Umerniekos, savukārt pieturas punktos Birze, Pūriņi, Paparde un Vējiņi vilciens apstājas pēc īpaša pieprasījuma. Vidēji gadā tiek pārvadāti aptuveni 20 tūkstoši pasažieru.

Šobrīd bānītis pārvadā ne tikai pasažierus, bet piedāvā pa šo maršrutu pavizināties arī tūristiem. Turklāt bānītī un lielākajās stacijās tiek rīkoti arī dažādi svētku pasākumi un braucieni.

Kas interesanti, gan Gulbenes, gan Alūksnes stacijās izveidotas arī interaktīvas un multimediālas ekspozīcijas, kas papildinās šo piedzīvojumu un būs saistošas kā bērniem, tā pieaugušajiem.

Ko vēl apskatīt Gulbenē, meklē te.

19. gadsimta beigās, kad Ziemeļvidzemi skāra lielas vētras un plaši meža ugunsgrēki, bija jādomā, kā situāciju vērst par labu un mežu atjaunot. Tieši tā radās ideja par čiekurkaltes celtniecību, kas nodrošinātu sēšanai nepieciešamo sēklu apjomu.

Vijciema čiekurkalte, kur vēl joprojām saglabājusies autentiska gaisotne, tika uzbūvēta 1895. gadā, tagad iemantojot statusu kā viena no vecākajām šāda tipa vietām Latvijā. Tiesa, ne vienmēr šajā čiekurkaltē notikusi aktīva rosīšanās – tā bez pārtraukumiem darbojusies līdz 70. gadiem, kad Latvijā tika uzceltas lielas un ar elektrību darbināmas čiekurkaltes, kas bija piemērotas lielražošanai. Pēc 22 gadu ilga klusuma perioda, pateicoties entuziastiem, vecajā kaltes krāsnī atdzīvojās uguns.

Kāds tad ir čiekuru kaltēšanas process? Čiekuri tiek nogādāti uz ēkas trešo stāvu, no kurienes pa īpašām lūkām tie tiek sabērti žāvēšanas cilindros. Regulāri tiekot apgrozīti un siltā telpā žāvējoties, čiekuri atveras un no tiem izbirst sēkliņas, kas vēlāk tiek izmantotas mežu atjaunošanā. Piemēram, pagājušā gadā tika saražoti 260 kilogramu sēklu, bet šogad tiek prognozēts, ka apjomi būs mazāki.

Kopš 2000. gada Vijciema čiekurkalti apsaimnieko "Latvijas valsts meži", apvienojot čiekurkaltes ikdienas darbus ar vēsturisko vērtību saglabāšanu – šeit iespējams pieteikties ekskursijā un izzināt čiekura ceļu līdz jaunam mežam.

Skaistās dzirnavas, kas iekārtojušās Rūjas upes krastā un celtas pirms vairāk nekā 200 gadiem, pārsteidz ne tikai ar savu varenību un senatnīgumu, bet arī nopietno rosīšanos. Ēkā, kas izpletusies trīs stāvos, iespējams iepazīties ar senajām dzirnavām, kā arī vilnas apstrādes mašīnu darbu. Kas interesanti, senākas mašīnas šeit atrodamas pat no 19. gadsimta, turklāt īpašu uzmanību noteikti izpelnīsies arī Krievijā ražotā mašīnā, kas ietver gan mazgāšanas darbus, gan ķemmēšanas, gan arī dzijas vērpšanas procesu.

Ķoņu dzirnavās iespējams iepazīties ne tikai ar dzirnavu darbu un vilnas apstrādes procesu, bet tur darbojas arī kafejnīca un pieejamas naktsmītnes.

Kas vēl apskatāms, pošoties uz Rūjienu, meklē te.

Kāpēc šī vieta ir tik īpaša? Fabrikā vēl joprojām vilnas apstrāde notiek ar vēsturiskajām iekārtām, ražojot vilnas dziju, austus vilnas un lina audumus, segas, pārklājus, pledus, galdautus, dvieļus, lakatus un citus tekstilizstrādājumus. Tiek austi arī etnogrāfiskie audumi pēc autentiskajiem Baltijas reģiona kultūrvēsturiskā mantojuma paraugiem, ko nedara vairs gandrīz neviens cits uzņēmums.

Citas Limbažu apskates vietas meklē šeit.

Sākotnēji ūdens pilij tika piegādāts no ezera ar zirgu pajūgiem un lielām mucām, savukārt drīz vien tika ierīkota aka ar ūdensvadu uz muižas virtuvi. Par šo lēmumu klīst arī kāds sens stāsts. Proti, ar ūdens pārvadāšanu reiz nodarbojies kāds Andrejs, bet darbi dažkārt esot ievilkušies, un viņš vienreiz esot nokavējis brokastis, otrreiz – vakariņas. Tomēr šeit valdījusi strikta kārtībā, un, ja maltīte tika nokavēta, pēc tam bijis jāpaliek bešā. Andrejs devies pie saimnieces, vaicājot, kā tad īsti rīkoties. Saimniece atbildējusi, ka tad, kad noskan zvans, esot aši jānāk uz maltīti. Tā arī viņš darījis, kad nākamreiz izdzirdējis zvanu, kas sauc uz vakariņām. Viņš izjūdzis zirgus un atsteidzies uz muižu. Tomēr, kad nācis atpakaļ, viņš secinājis – rati un mucas ieripojušas ezerā. Tā arī esot izkristalizējusies doma par akas ierīkošanu, stāsta Bīriņu pils gide.

Lai uzlabotu ūdens piegādi, 1875. gadā uzbūvēja ūdenstorni, kas manāmi atviegloja ikdienu. No ūdenstorņa tika novadīts ūdens ne tikai uz pili, bet arī tuvākajām muižas centra ēkām. Mazliet vēlāk ūdenstorņa darbību uzlaboja, papildinot ar elektromotoru, ko darbināja bezvēja laikā.

Apciemojot šo vietu, vērīgākie noteikti pamanīs, ka tornis ir nedaudz šķībs. Kādēļ? Tornis celts uz neliela uzbēruma, kas radies laikā, kad rakts ezers, savukārt laika gaitā zeme ir nosvērusies un tornis sašķiebies.