Nākamā pietura – mājas: piecas kolorītas un slēgtas stacijas ēkas  (7)

Kā radās ideja? Pēc pēdējās "mohikāņu" grāmatas "Latgales pēdējie mohikāņi", Elīna lūkoja pēc idejām jaunam projektam, un tad kādā sarunā ar draugiem nonāca pie smeldzīgās tēmas, ka daudzu ciemu un mazpilsētu savulaik ievērojamās un sabiedriski nozīmīgās ēkas, proti, stacijas ir palikušas bez sākotnējā pielietojuma. Savukārt Lienes antropoloģijas studiju noslēguma darbs bija par stacijām, un viņas iesaistīšana bija pašsaprotama. "Interese par to, kas notiek ar kādreiz tik zīmīgām ēkām, kas bijušas darba, satikšanās, jaunu ceļojumu, jaunu stāstu vietas, sākums un beigas, neradīja šaubas par to, ka turpmāk daudzas jo daudzas nogales tiks pavadītas ceļā, meklējot liecības par slēgtajām dzelzceļa līnijām," piebilst Liene.

Jau pēc vairākām aizvadītajām ekspedīcijām, abas pētnieces atzīst, ka staciju mūži attīstījušies ļoti dažādi. "Daudzās uz dzīvi apmetušies stacijas priekšnieki un dzelzceļa darbinieki. Dažas stacijas piedzīvojušas pārvērtības un kļuvušas par privātmājām, cītīgi glabājot savu jaunību dienu "aizraušanos", ko nodod augstie telpu griesti. Dažas ir atstātas "laika zoba" labvēlībai vai nelabvēlībai, bet dažas pazudušas no redzes loka," stāsta pētnieces, paužot nožēlu, ka doties ekspedīcijās nav sākušas ātrāk.

Vaicātas, cik ilgi Elīna un Liene šādi plāno braukt pa stacijām un cik daudz šo ēku viņas plāno apskatīt, projekta autores teic tā: "Šobrīd plānojam izbraukt 14 maršrutus – gan tādus, kas slēgti salīdzinoši nesen, proti, 20. gadsimta beigās un 21.gadsimta sākumā, gan arī tādus, kas slēgti 20. gadsimta vidū. Kopumā tās ir aptuveni 220 stacijas un pieturas vietas visā Latvijā. Grafiks ir diezgan saspringts, un plānojam to paveikt līdz oktobrim, lai novembrī varētu izdot grāmatu. Ir tā, ka liela daļa staciju ir sliktā stāvoklī, un iet bojā. Piemēram, aizbraucot uz Bausku, atklājām, ka stacijas ēka ir nojaukta vien pirms mēneša. Tāpēc īpaši vilcināties nevaram atļauties, lai paspētu iemūžināt iespējami vairāk."

Šobrīd projekta autores paguvušas apskatīt aptuveni trešdaļu no ieplānotajām apskates vietām, taču priekšā vēl ir daudz darba – gan materiāla ievākšana, gan analīze. "Plānotie maršruti ir tādi, kuros bija samērā drošas ziņas, ka stacijas ēkas vēl saglabājušās, jo ne par visām ir pieejamas ziņas internetā, un citu plānošanai ir jāveic dziļāka izpēte. Pirms apbraukšanas konsultējāmies arī ar Latvijas dzelzceļa cilvēkiem, lai neaizšautu kaut kur pavisam garām."

Turpinājumā "Tūrisma Gids" piedāvā iepazīties ar piecām kolorītām stacijām un to stāstiem.

Bēnes stacija saglabājusies no 1873. gada. Lai gan tā ir ļoti sena un laika pirksta skarta, ēka vēl joprojām ir savdabīgi eleganta un smalka, turklāt to papildina arī blakus esošais ūdenstornis. "Stacijas ēkā Bēnē nekādu rosību nemanījām. Lai arī interneta dzīlēs vēstīts, ka tajā, iespējams, tiek rīkotas izstādes, laiks šeit ir tiešākajā nozīmē apstājies. Pulksteņi stacijas abās pusēs ir apstājušies tieši uz astoņiem un divdesmit piecām minūtēm – kā pēc viena komandas vēziena apstādināta laika dzīsla," stāsta projekta autores, paužot cerību, ka stacija vēl piedzīvos savai kādreizējai greznībai atbilstošu uzmanību.

Rēzeknes novada Ozolaines pagastā, blakus Bekšu ciematam, atrodas Pūpoli un dzelzceļa ceļa postenis līnijā Rēzekne I – Daugavpils.

Ceļa postenis "Pūpoli" atvērts 1928. gadā, un to veido divas ēkas – jaunākajā izvietota vilcienu vadības kontrole, bet vecākajā dzīvo kungs vārdā Aivars, kurš joprojām strādā Latvijas dzelzceļā un bijušo pasažieru stacijas ēku īrē kopš 1999. gada, atklāj Liene un Elīna.

"Šis stāsts ir piemērs pārvērtībām, kā ilggadējā dzelzceļa ēka lēni, bet uzticīgi attālinās no savas pirmatnējās esības un kļūst par dzīvojamo māju. Var redzēt, kā tā kā palimpsests lēnām "apaug" ar jaunu stāstu – parādījies jauns lievenis, vecās durvis aizmūrētas, kungs lepns, ka daļai mājas ir jauni plastmasas logi un ieliktas dzelzs durvis."

Rēzeknes novadā atrodas Maltas dzelzceļa stacija. No 1860. gada tas bijis pieturas punkts uz dzelzceļa līnijas Pēterburga-Varšava, bet pati stacija atklāta vien vēlāk – 1901. gadā. Maltas stacijas ēka ir neliela un apšūta ar baltiem plastmasas dēļiem. Tai blakus atrodas visnotaļ glīta koka ēka, kas vismaz kādreiz arī ir tikusi izmantota pasažieru pārvadājumiem, turklāt ēkas abos galos ir tualetes, un bijusi arī vieta bagāžas uzglabāšanai, vēsta ekspedīcijā pierakstītais.

Šajā vietā antropoloģes nejauši sastapušas arī kādu vīru, kurš kļuva par iepazīšanās "ķēdes posmu" pētniecēm ar bijušo dzelzceļa meistaru. Tā tas arī esot bieži, ka viens stāsts kā sniega bumba noved pie cita.

Stacijai apkārt ir vairākas ēkas, kas nodrošinājušas patvērumu gan dzelzceļa darbiniekiem, gan kalpojušas kā palīgtelpas vai darbnīcas montieriem. Vairākas ēkas vieno dzeltenbrūnā fasādes krāsa, kas apvieno ēkas tādā kā ansamblī. Antropoloģes stāsta, ka nereti ap stacijām ir izveidojušies veseli "dzelzceļnieku ciemati", un, lai arī staciju darbiniekus var šķirt vairāki desmiti kilometru, saikne starp amata brāļiem un māsām ir samērā cieša – gan darbā, gan ballēs. "Diezgan droši var teikt, ka ikviens uzrunātais dzelzceļnieks, taujāts par citām stacijām, vismaz minūti pavada aizrautīgi saucot uzvārdus, kas rada sajūtu, ka arī mums šie cilvēki būtu jāatpazīst," atzīmē Liene. Arī mantots amats vairākās paaudzēs nav retums. Piemēram, meistars Anatolijs ir dzelzceļnieks otrajā paaudzē, un nozarē strādā arī viņa dēls, stāsta pētnieces.

Pēc Pēterburgas-Varšavas dzelzceļa līnijas izbūves Bērzgales pagastā tika ierīkota stacija Ivanovka, kas pēc Latvijas valsts nodibināšanās tika pārdēvēta par Mežvidiem. Savukārt apdzīvotā vieta pie Mežvidu stacijas sāka veidoties pēc 1931. gada.

Dodoties aplūkot šo staciju, antropoloģes sagaidīja trīs agresīvi noskaņotas sardzes. Spārnus plivinot un skaļi gāginot, viņas ielenca trīs zosis. Drīz vien ieradās arī stacijas ēkas īpašnieks, kas izrādīja īpašumu. "Interesanti, ka pie stacijas vēl saglabājies bruģis un pavasaros, kad rūgst zeme, tad starp bruģakmeņiem mēdz izlīst arī pa kādai vecākai monētai," dzirdēto stāsta Elīna.

Kā noskaidrojušas antropoloģes, ēka pārkrāsota, kad tā beigusi pildīt stacijas funkcijas – līdz tam tā bijusi sarkanbrūna, kas raksturīgs visām mazajām koka stacijām šajā līnijā. Tāpat uzzināts, ka stacijā saglabājušās gan vecās krāsnis, gan aka ēkas pagalmā, tikmēr pietura, kas celta jau padomju laikos, nojaukta.