Antropoloģes Elīna Kursīte un Liene Millere pagājušā gada izskaņā aizsāka ekspedīciju virkni "Nākamā pietura – mājas", apceļojot Latvijas slēgtās dzelzceļa līnijas un stacijas ar Latvijas dzelzceļa atbalstu. Apciemojot šos kādreiz tik nozīmīgos pieturpunktus, viņas atklāj gan ēku stāstus, gan iepazīstas ar to iemītniekiem, kas šeit turpina savu dzīvi. Šoreiz "Tūrisma Gids" piedāvā iepazīties gan ar piecām kolorītām stacijas ēkām, gan pašu projekta ideju.
Kā radās ideja? Pēc pēdējās "mohikāņu" grāmatas "Latgales pēdējie mohikāņi", Elīna lūkoja pēc idejām jaunam projektam, un tad kādā sarunā ar draugiem nonāca pie smeldzīgās tēmas, ka daudzu ciemu un mazpilsētu savulaik ievērojamās un sabiedriski nozīmīgās ēkas, proti, stacijas ir palikušas bez sākotnējā pielietojuma. Savukārt Lienes antropoloģijas studiju noslēguma darbs bija par stacijām, un viņas iesaistīšana bija pašsaprotama. "Interese par to, kas notiek ar kādreiz tik zīmīgām ēkām, kas bijušas darba, satikšanās, jaunu ceļojumu, jaunu stāstu vietas, sākums un beigas, neradīja šaubas par to, ka turpmāk daudzas jo daudzas nogales tiks pavadītas ceļā, meklējot liecības par slēgtajām dzelzceļa līnijām," piebilst Liene.
Jau pēc vairākām aizvadītajām ekspedīcijām, abas pētnieces atzīst, ka staciju mūži attīstījušies ļoti dažādi. "Daudzās uz dzīvi apmetušies stacijas priekšnieki un dzelzceļa darbinieki. Dažas stacijas piedzīvojušas pārvērtības un kļuvušas par privātmājām, cītīgi glabājot savu jaunību dienu "aizraušanos", ko nodod augstie telpu griesti. Dažas ir atstātas "laika zoba" labvēlībai vai nelabvēlībai, bet dažas pazudušas no redzes loka," stāsta pētnieces, paužot nožēlu, ka doties ekspedīcijās nav sākušas ātrāk.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
