Jaunzēlande ir dabas brīnumu pilna. Tikpat daudz, cik tajā ir plaši zināmas un tūristu piepildītas vietas, ir iespējams atrast daudz neskartus un nomaļus dabas nostūrus, kur jūties kā vienīgais cilvēks uz zemes. Šādu sajūtu visvieglāk atrast Dienvidu salā, kura ir daudz mazāk apdzīvota, nekā Ziemeļu sala. Lai gan dzīves dārdzība šeit dažkārt pārsniedz Ziemeļu salā piedzīvoto, tomēr ir viegli atrast brīnišķīgas vietas, ko apskatīt bez maksas.
- Ko apskatīt Ziemeļu salā bez maksas vai par sviestmaizes cenu meklē te.
Visvairāk apskates objektu Dienvidu salā sakoncentrējušies salas Rietumu krastā. Ar to arī sākām, ierodoties Dienvidu salā no Velingtonas ar prāmi.
Daudzi ceļotāji par obligātu apskates objektu uzskata "Farewell Spit" smilšu kāpu, kas ir vistālākais Ziemeļu punkts šajā salā. Lai gan kāpa ir 34 kilometrus gara, tikai daļa – četri kilometri no kāpas – pieejama apmeklētājiem. Savukārt tiem, kas vēlas apskatīt visu kāpu, to iespējams izdarīt tikai speciālās maksas tūrēs.
Pa ceļam uz iepriekšminēto smilšu kāpu ir vērts piestāt Ābela Tasmana nacionālajā parkā. Šeit atrodamas dažāda garuma pārgājiena takas, kā arī jaukas piknika vietas tiem, kam garas pastaigas neiet pie sirds. Pludmale un tuvējās saliņas atgādina kādu no filmām par vientuļā salā nonākušajiem.
Viena no mūsu mīļākajām vietām šajā reģionā bija Rotoiti ezers. Daudziem tas varētu šķist mulsinoši, jo arī Ziemeļu salā atrodams ezers ar tādu pašu nosaukumu. Taču tieši Dienvidu salas ezers mums šķita īpašs. Uzkāpjot turpat blakus esošajā Roberta kalnā, ezera forma no augšas ļoti atgādināja Latvijas kartes kontūras. Pārgājiens gan ir nedaudz stāvs sākumā, bet, kad bijām tikuši augšā, aizrāvās elpa no apkārtējo kalnu un ainavas skaistuma. Tā vien gribējās stundām ilgi sēdēt un vērot apkārtni no kalna pašas augšas. Un pēc tāda kāpiena, tas noteikti būtu pelnīti. Tā ir lieliska vieta piknikiem, kā arī iespējams nakšņot kalnu namiņos tiem, kas vēlas iet vairāku dienu maršrutus. Ezers ir gleznains ne tikai skatoties no putna lidojuma, bet arī atrodoties pavisam zemu. Dzidrajā ūdenī kā spogulī atspīd apkārtējie kalni, turklāt vasarā iespējams peldēties un vērot milzīgus zušus.
Dodoties tālāk gar Jaunzēlandes Dienvidu salas kreiso krastu, redzams vēl kāds īpatnējs dabas veidojums – Punakaiki Pankūku klintis ("Punakaiki Pancake Rocks"). Ticu, ka nosaukums liks kādai uzacij izbrīnā savilkties, bet tiklīdz šie akmeņi ir redzēti, viss top skaidrs. Pelēkie kaļķakmens veidojumi patiešām izskatās kā rūpīgos torņos sakrautas pankūkas. Lai apskatītu interesantos akmens veidojumus, nav nepieciešams iet garos pārgājienos. Tos iespējams redzēt, noejot labi formētu un īsu taku, kas aizņems apmēram 20 minūtes. Turpat kafejnīcā iespējams pasūtīt pankūkas vai suvenīru veikaliņā iegādāties kaut ko, kas atgādinās šo interesanto un netipisko vietu.
Tomēr mūsu visneaizmirstamākā pieredze bija Artūra kalnu pārejā ("Arthurs Pass") , kur lielceļš savieno rietumu krastu un austrumu krastu cauri mežonīgiem kalniem. Lai gan ceļš pats par sevi ir gleznains un elpu aizraujošs, tikai pakāpjot augstāk ir iespējams kaut nedaudz aptvert, cik majestātiski kalnu masīvi sakoncentrējušies šajā apgabalā. Tā nu arī mēs nolēmām noiet kādu no dienas takām.
Nosliecāmies par labu Skotu takai ("Scotts track"), kuras galamērķis bija Šļūdoņu virsotne ("Avalanche peak"). Nosaukums mums nepavisam nešķita biedējošs, taču vēlāk sapratām, ka tas ļoti atbilst konkrētajai vietai. Jau pašā sākumā taka šķita netipiski stāva. Bieži nācās rāpties četrrāpus. Mierinājām sevi ar domu, ka varbūt tas tā ir tikai sākumā un, ka drīz jau būsim galā.
Iznākot no krūmaudzes, skatam pavērās skaista pļava un apkārt piesnigušas kalnu spices. Kad jau šķita, ka esam sasnieguši virsotni, apjautājāmies pretīmnācējiem, cik tad vēl ilgi jākāpj. Liels bija mūsu šoks, kad pēc vairāk nekā trīs stundu kāpiena augšā, dzirdējām atbildi, ka līdz virsotnei vairs nav tālu – vien 1,5 līdz 2 stundas. Paši nekad neiedomātos kāpelēt pa stāvām klinšu sienām, pastaigāties gar šļūdoņa malu un balansēt uz klints dzegām. Ja tā nebūtu rakstīts kartē, nekad šo vietu neuzskatītu par taku. Bet tikai tāpēc, ka bija arī citi kāpēji un tā nosaukta par taku, nodomājām – nu tad jau ir droši! Kaut gan tā nebūt nav. Tuvojoties augstākajam punktam, neprecizitātei nebija vietas, jo kalna kore ir tik smaila, ka jācenšas uz tās noturēt līdzsvaru. No vienas puses labi redzams, ka kalns mainās un akmeņi ik pa laikam nogrūst. No otras puses vēl sniedziņš, kas saules dēļ kusa un draudēja jebkurā brīdī noslīdēt lejup šļūdoņa veidā.
Lai nu kā – pēc piecām stundām nonācām mērķī, proti, 1833 metrus augstajā virsotnē. Nezinu, kā ar visu savu nepatiku pret augstumu pieveicu šo taku. Kā izrādās, tā ir rūdītu kāpelētāju taka, bet šo informāciju saņēmām tikai daudz vēlāk. Tāpēc šo piedzīvojumu iesaku tikai izturīgiem kāpelētājiem. Kaut gan mēs tādi nebijām, taka bija tā vērta. Kalna virsotnē mūs jau gaidīja papagaiļi – kea. Diemžēl šie gudrie putni iemācījušies diedelēt ēdienu no ceļotājiem, un paši kļuvuši pavisam slinki. Tāpēc tos kategoriski aizliegts barot, lai kā gribētos. Pēc virsotnes sasniegšanas atlika tikai nedaudz vairāk nekā divas stundās no augstā kalna "noripot" lejā.
Runājot par suvenīriem Jaunzēlandē, jāteic, ka vispopulārākie ir milzu gliemja Paua varavīksnes krāsas čaula un, protams, zaļais akmens jeb ponamu. To var nopirkt teju ikvienā suvenīru veikalā, visbiežāk kā kuloniņu vai iestrādātu kādā citā rotā. Tomēr, ja ir vēlēšanās doties uz ponamu "galvaspilsētu", tad Hokitika būs īstā vieta. Šajā mazpilsētā zaļos akmeņus iespējams ne tikai iegādāties, bet arī atrast un turpat "Bonz 'N' Stonz" darbnīcā nopulēt un izgrebt. Profesionāļi arī spēs pateikt, vai atrastais akmens ir ponamu, vai nē, jo ne visi zaļie akmeņi, ko šeit iespējams atrast, būs tie īstie. Tos vislabāk meklēt pludmalē pie upes deltām. Vislabāk doties tuvāk "Arahura" upei, kura izdaudzināta kā visbagātākā. Upē gan legāli ponamu atļauts meklēt tikai maoriem, tāpēc iesakām pludmali upes tuvumā. Un, ja reiz izdevies atrast zaļo akmeni (kas gan neprofesionāļiem izdodas visai reti), tad vislabāk to kādam uzdāvināt, jo tikai tā akmens iegūst īpašo aizsardzības un veiksmes spēku. Tas ir arī iemesls, kāpēc pirkt tos sev nav ieteicams.
Kad akmeņu medības ir beigušās, noteikti jāapskata Hokitikas upes aiza ("Hokitika river gorge"), kur upe no ledājiem ieguvusi neticami spilgtu zilo toni. Tas gan mainās no dziļi zilas līdz zilzaļai vai pat pelēki zilai – atkarībā no lietusgāzēm. Taču skats jebkurā gadījumā ir iespaidīgs.
Arī ledāji noteikti ir apskatāmo vietu sarakstā. "Franz Josef" un "Fox" ledāji ir netālu viens no otra un viegli pieejami apmeklētājiem. Diemžēl šie ledus milži kūst ar neticamu ātrumu, kas nozīmē, ka kādu dienu tie varētu pazust pavisam. Apmeklētājiem ir iespēja noiet īsās takas līdz ledāja skatu laukumam vai doties kādā garākā pārgājienā, kur ledājus apskatīt no citas puses.
Lai gan Vanakas un Kvīnstaunas apkārtnes ir neaprakstāmi skaistas ar ezeriem, kalniem, augšām un lejām, tomēr Jaunzēlandes fjordi ir vēl daudz iespaidīgāki. Ja būtu iespējams apskatīt tikai vienu vietu visā valstī, tad es noteikti izvēlētos fjordus. "Milford Sound" fjords ir populārākais apskates objekts visa valstī, un tas ir saprotams. Sūnām apaugušie kalni, neskaitāmie ūdenskritumi un perfektās kalnu smailes! Lai gan par kruīzu, kas izved cauri fjordam, ir jāmaksā no 20 NZD līdz pat nedaudz virs 100 NZD (no nepilniem 12 līdz 60 eiro), ceļš līdz turienei ir tikpat iespaidīgs, kā pats fjords. Tāpat iespējams iet pārgājienos, kas dod iespēju apskatīt fjordu arī no augstākām vietām bez maksas. Fjordā ir divi pastāvīgi ūdenskritumi. Visi pārējie ūdenskritumi un tērcītes rodas pēc lietus. Un tā šeit netrūkst, jo līst apmēram 182 dienas gadā. Mums sanāca tur būt saulainā dienā, un bija ļoti skaisti. Tomēr tieši lietainā laikā ūdenskritumi ir viskrāšņākie. Ja ir vēlme izvairīties no lielām tūristu masām, tad "Doubtful Sound" fjords būs piemērotāks, jo nav tik populārs, bet skaistumā ne mazāk brīnumains.
Danīdina ir otrā lielākā Dienvidu salas pilsēta, kur iespējams vērot milzīgos jūras putnus albatrosus un, ja paveicas, iespējams redzēt arī pingvīnus. Turklāt šeit ir ne tikai brīnišķīga arhitektūra, bet arī pasaules stāvākā dzīvojamā iela – Baldvina iela ("Baldwin street"). Tā pat atzīmēta Ginesa rekordu grāmatā. Tāpēc nav brīnums, ka tūristu autobusi te piestāj bieži un kaitina ielas iedzīvotājus.
Turpat netālu no Danīdinas apskatāms vēl kas interesants – akmens veidojumi, proti, Moeraki akmeņi ("Moeraki Boulders"). Lai tos apskatītu, pie ieejas vēlams atstāt ziedojumus 2 NZD (nedaudz vairāk nekā eiro) apmērā, kas gan nav obligāti. Tik perfektas lodes formas bumbas – grūti iztēloties, ka tās radušās pavisam dabiski. Kā krokodilu olas, tās "sadētas" turpat pludmalē. Jūras viļņiem sitoties pret smilšu kāpu un pamazām noārdoties, redzams, ka milzu akmens lodes slēpjas arī zem smiltīm. To lielums svārstās no 50 centimetriem līdz pat 2,2 metriem diametrā.
Pats majestātiskākais no visiem kalniem Jaunzēlandē, protams, ir arī visaugstākais – Kuka kalns jeb Aoraki, kas slejas 3,724 metru augstumā. Jau pirms ierašanās Dienvidu salā bijām nolēmuši, ka to noteikti vēlamies apskatīt. Ceļš, kas ved cauri "Hooker" ielejai, ir brīnišķīgu, klinšainu kalnu ieskauts. Pat vasarā iespējams vērot sniegotas kalnu virsotnes un mūžīgos ledājus. Tikai pusotras stundas garā taka ved līdz pat "Hooker" ezeram, kas veidojies, kūstot ledājam. Tā ir lieliska vieta piknikam vai laiskai atpūtai pēc pārgājiena. Turklāt ainavas ir gluži kā no pastkartes. Mēs tur uzkavējāmies apmēram stundu, jo vieta ir tik skaista, ka grūti sevi pierunāt doties prom.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
