No Mazjūras uz Lieljūru: gardumi, stāsti un lustes Līvu krastā  (1)

Lībiešu zemes Kurzemē vēsturiski atradušās gar jūras krastu. Par Mazjūru (Piški mer) līvi dēvējuši Rīgas jūras līci, kas igauņu valodā vēl joprojām tiek saukts par Lībiešu līci, bet par Lieljūru (Sūr mer) – atklāto Baltijas jūru. Abas šīs jūras, viļņus metot, satriecas kopā Kolkā, kas ir arī lielākais lībiešu apdzīvotais ciems mūsdienās. Kolka ir vienīgā pašvaldība, pie kuras plīvo ne vien Latvijas, bet arī lībiešu karogs. Tā proporcijas tāpat kā Latvijas karogam ir 2:1:2, bet krāsas gan ir citas – zils, balts, zaļš. Karogs apstiprināts tikai piecus gadus pēc Latvijas dibināšanas – 1923. gada 18. novembrī un simbolizē lībieša dzīves telpu: zilā ir jūra, baltais – smilšu liedags, bet zaļais simbolizē mežus, kuru Līvu krastā netrūkst. Tomēr meži te brikšņaini un nevaldāmi. Te atrodas vecākais rezervāts un vēlāk nacionālais parks – Slītere, bet mežainās piekrastes izskats noteikti ir arī Dabas mātes (mātes un tēvi mūsu mitoloģijā, starp citu, arī nonākuši no lībiešiem) pirksts. Jūrai, pēc ledus laikmeta atkāpjoties, te veidojušies smilšu kangari (kāpas) un vigas (lejas), kas tagad apaugušas kokiem un krūmiem, tāpēc iziet šos mežus ir grūti, bet pa pirms dažiem gadiem noasfaltēto piekrastes ceļu, kas ir taisns kā ar lineālu novilkts, visu var ērti izbraukāt, un, protams, kājām izstaigāt gar piekrasti.

Kā iesaka zinātāji, šī krasta apskatei vērts ieplānot vismaz divas dienas, lai var tā gruntīgi ar māju saimniekiem izrunāties un arī labumus nogaršot. Lai nav steigas un no pilsētas līdzi paņemta stresa. Pirms tam gan jārēķinās, ka vietu, kur nakšņot šajā pusē nav daudz un arī ēšana jāplāno laikus, jo kilometriem tālu var nebūt ne veikalu, ne kafejnīcu, pat neviena cilvēka. Un tieši tā dažam labam rīdziniekam varētu būt tā lielākā eksotika un vilinājums – padzīvot vietā, kur neviens netraucē un pat telefonam zona švaka. Mūsdienās vēsturiskajos lībiešu ciemos pastāvīgo iedzīvotāju ir gauži maz – ziemā ir vietas, kur dzīvo tikai trīs līdz pieci cilvēki. Vasarā gan aina ir pavisam cita, un daudzi šurp brauc atpūsties, bet vietas pietiek.

Lūk, neliels maršruts un ieskats mazā daļiņā stāstu, ko slēpj Latvijas ziemeļrietumu mala. Jāpiebilst vēl, ka jau jūnija pirmajās dienās – 1. un 2. jūnijā – kopā ar Slīteres ceļotāju dienām šeit notiks arī Mājas kafejnīcu dienas un ikviens varēs doties uz desmitiem sētu, kas vērs durvis ciemiņiem, lai piedāvātu un daudzinātu lībiešiem un šim novadam raksturīgās garšas, smeķīgos ēdienus, dzērienus un našķus. Vairāk lasi šeit.

Rojas centrā atrodas ģimenes zvejnieku sēta "Otra puse", kur ir arī viesnīca, restorāns un atpūtas vietas – zīme pie vārtiem vēsta, ka šeit iebraukt, protams, var tikai ar "Otras puses" atļauju. Nosmejam un ejam iekšā kājām.

Kafejnīcā var nobaudīt gan kafiju, gan uzfrišināt veselību ar uz dzintara turētu "Dzimtenīti", ko pēc vecas receptes gatavojis saimnieces tētis, gan piesiet dūšu ar ķilavmaizēm un šprotēm no blakus esošās konservu fabrikas "Banga". Ieskatoties uz letes izkārtoto konservu kārbu klāstā, pārsteigti secinām, ka Rojā top arī tādi eksotiski gardumi kā kūpinātas mīdijas. Bija gardas.

Vasarā viesu nama pagalmā notiekot arī koncerti, dažādu labumu ēšana, stāsti par zvejnieku dzīvi un pat mākslinieku plenērs, bet labākā izklaide, protams, būs pastaiga gar jūru.

Turpat aiz priedēm pašlaik par Eiropas fondu naudu top arī vērienīga koncertzāle, kam jau vasarā jābūt gatavai un jāuzņem viesi. Pašlaik gan var tikai pasapņot, kā tad šie pelēkie betona bluķi izskatīsies un skanēs. Jaunā koncertestrāde paredzēta vairāk nekā tūkstoš skatītājiem.

Adrese: Jūras iela 8, Roja
tālr. +371 63232226

Bet pēc tam jau drīz ieripojam Kolkā. Te arī mūsdienās valda īsta zvejniekciema atmosfēra, un iepretim jaunuzceltajam Lībiešu saieta namam nesen no jūras iznākuši vīri kārtoja zvejas tīklus. Savukārt nama pagalmā var apskatīt miniatūru reņģu stāvvada modeli, kas realitātē esot krietni iespaidīgāks – ap 300 metrus garš, un uzzināt, kā tad ar tādu rīku zivis dabū laivā. Bet stāvvada modelim blakus apskatāmas vairākas detaļas no nesen tepat netālu izskalotā teju 200 gadus vecā kuģa. Izrādās šeit darbojas senajā Kolkas vārdā "Domesnes" nosauktā biedrība, kas apkopo liecības, kas izskalotas no jūras. Bet pie saieta nama durvīm ir laiva ar zēģelīti, kur ikviens var iekāpt un nofotografēties.

Līvu saieta namā mūs sagaidīja mutīgā un atraktīvā Julgī Stalte un mūziķis Ēriks Zeps, kas sulīgā balsī izdziedāja to, kā tad, lībiešiem satiekot latgaļus, izveidojušies latvieši. Un tiešām latviešu valoda ir pārpilna lībiešu vārdu – "sēne", "māja", "allaž" – tie ir tikai daži no piemēriem. Tāpat pašu latviskāko svētku Jāņu izcelsme meklējama pie lībiešiem, igauņiem un somiem – pat skanīgais "līgo, līgo" ir no lībiešu valodas, tāpat kā tradīcija meklēt papardes ziedu, pastāstīja Valts Ērnštreits.

Kolkas saieta namā var satikt arī tā pastāvīgos iemītniekus – Didriķi un viņa kundzi Nēzi goda tērpos. Interesants stāsts saistās ar turpat izstādīto līgavas kroni. Izrādās, senos laikos tāds bijis tikai viens uz visu ciemu, un kura meita precējusies, tā to likusi galvā. Savukārt rota, ar ko dāmas lepojušās, ir bijusi aube. Greznu un izrakstītu aubju kolekcija apskatāma arī saieta namā.

Pavisam netālu ir arī slavenais dabas objekts – Kolkas rags. Turp no saieta nama var aiziet gan kājām gar krastu vai cauri mežam, gan aizbraukt pa ceļu ar auto vai velosipēdu. Šī ir iespaidīga vieta – te dabas varenība rāmi un neapturami pierāda savu pārākumu pār cilvēku – vai, neuzmanīgajiem, jo jūru sadursme te mēdz būt liktenīga pat mūsdienās. Par to skarbi vienkāršā un skudriņas uzdzenošā veidā brīdina Ģirta Burvja veidotais piemineklis jūras laipas malā, tieši pirms iziešanas pludmalē, vēstot: "Jūras paņemtiem: cilvēkiem, kuģiem, Līvu zemei", un tukšais cilvēka siluets, kurā svilpo vējš.

Gribi dzirdēt stāstu par un ap zivīm? Varbūt gribi redzēt, kā tās tiek kūpinātas un pats nosmeķēt? Tad jābrauc uz Pitragu pie saimnieka Andra, kas jau 30 gadus savā sētā kūpina zivis. Te, iepriekš piesakoties, var nobaudīt gan butes, gan vimbas un pavasarī arī smailās vēja zivis, kas tikko izņemtas no namiņa. Saimniekam interesantu stāstu netrūkst, turklāt viņam brīvos brīžos, zivis kūpinot, izdevies pagalmam apkārt izveidot arī interesantu apskates objektu – te no dabīgiem materiāliem izveidoti vairāk nekā 20 dažādi lībiešu sētām raksturīgi žogu fragmenti – kārtīgi sapīti, viens uz otra sakrauti, zemē sadzīti, augsti un zemi, vienvārsdsakot visām gaumēm un vajadzībām.

Andris arī par katru no žogiem var pastāstīt, vai tas senos laikos kalpojis, lai meža zvēri pie vistām nevarētu tikt, vai lai sakņu dārzā cītīgi sakrāto melnzemi pasargātu no negantā vēja, kas nesis līdzi baltās liedaga smiltis, vai vienkārši skaistumam. Paša lepnums esot lāču žogs, kas veidots no zemē ieraktiem brangiem stabiem. Pie tā lepojas arī "Lauku ceļotāja" piešķirtā latviskā mantojuma zīme.

Arī Andris gaidīs ciemiņus 1. un 2. jūnijā notiekošajās Mājas kafejnīcu dienās – pie viņa būšot "Zivju ķēķis".

Ja, apskatot Līvu krastu, jau pienācis vakars, vērts atcerēties par iepriekš rakstīto un padomāt par naktsmājām. Sava brauciena laikā iebraucām arī viesu mājā "Pītagi", kuras saimniece Signe Dišlere tiek slavēta kā lieliska pavāre – viņa mūs cienāja ar alternatīvajiem sklandraušiem, kuru pildījuma sāļajā versijā bija cepts speķītis, bet saldajā – biezpiens ar banāniem.

Arī Mājas kafejnīcu dienās te paredzēta lieliska ēdienkarte. Tomēr ikdienā saimniece nepiedāvā ēdināšanu, bet gan piejūras priežu meža klusumu un mieru – Pitagos klusums ir prasība, kas jāievēro visiem, un te netiek svinētas kāzas vai organizētas sporta spēles, tāpēc tā būs laba vieta ģimeniskai atpūtai.

Kā jau vēsta nosaukums, šī nav liela un biezi apdzīvota vieta. Tomēr, iebraucot Mazirbes centrā, acis piesaista balts, liels nams ar skandināviski lakoniskām aprisēm. Tas ir Lībiešu Tautas nams. Tā vēsture ir raiba kā dzeņa vēders. Jau īsi pēc Līvu savienības nodibināšanas 1923. gadā nolemts celt tautas namu, bet strīdi un finansiālas grūtības darbus aizkavējušas, un nams uzcelts vien 1939. gadā. Tam naudu ziedojušas Igaunijas, Somijas, Ungārijas un Latvijas valdības, kā arī pati lībiešu kopiena, un par to vēsta Somijas granīta melnīgsnējās plāksnes pie durvīm. Tā arhitekts ir soms Ēriks Huntinens un nams bijis savam laikam ļoti moderns, šodien teiktu – energoefektīvs, pat ar vēja ģeneratoru. Tomēr pēc uzcelšanas lībieši tajā saimniekojuši vien nepilnu gadu, un tad nāca karš un padomija, kad jaunais nams ticis nacionalizēts, bet lībieši no vēsturiskajām zemēm padzīti gan kara laikā, gan vēlāk, kad piekraste bija slēgtā zona.

Tikai 1989. gadā, kad namam apritēja 50 gadi, te atkal svinēti Lībiešu svētki, un kopš tā laika katru gadu augusta sākumā šis ir liels notikums visiem līviem. Šogad paredzēti īpaši vērienīgi svētki, jo pagājuši 80 gadi, kopš tautas nama atklāšanas. Tāpat tautas namā apskatāma ekspozīcija, kurā ir fotogrāfijas no paša 20. gadsimta sākuma, kad somu zinātnieki devušies ekspedīcijā uz šo krastu un iemūžinājuši šejienes ļaužu paražas un ikdienu. Savukārt vasarā te ir atrodama viena no retajām apkārtnes kafejnīcām, kur atveldzēties un ieturēt gardu maltīti.

Vai zināji, ka Latvijā ir ne tikai Malta un Ēģipte, bet arī Piza? "Pizā" ir brīvdienu māja Miķeļtornī, kas nosaukta par godu vēsturiskajam šīs vietas nosaukumam lībiešu valodā. Tā atrodas pašā jūras krastā, uzreiz aiz mežainajām kāpām.

Atliek vien iebraukt Miķeļtornī, pabraukt garām iespaidīgajai Miķeļbākai, kas ir augstākais tornis piekrastē, bet kurā diemžēl uzkāpt nedrīkst, un nonāksiet vietā, kuras apraksts varētu atgādināt tādu kā veclaiku mīklu "bez sliežu, bez vilciena, bet tomēr stacija". Te smilšu laukuma malā tiešām zem priedītēm noslēpies piemiņas akmens Miķeļtorņa stacijai, kuras jau vairākas desmitgades nav. Šaursliežu bānītis reiz vedis pa maršrutu, kas tagad ir vien putekļains celiņš vai dažviet zāļains valnis. Bet pats tomēr vilcieniņš nav sagriezts metāllūžņos, un tu pat, iespējams, esi to redzējis, ja esi bijis Ventspilī. Tagad tas kursē pa Piejūras parku.

Kādus 300 metrus no vecās stacijas atrodas arī "Pizā" brīvdienu māja, kur plīvo lībiešu karogs un saimniece sevi sauc par lībieti. Te dzimis lībiešu dzejnieks un kultūras darbinieks Jānis Princis, kura pēctece ir arī Ulla Frasere, mājas saimniece. Viņas aizraušanās ir joga, un vasarās te notiek dažādi retrīti. Verandā neredzēsi televizoru, bet gan grāmatu plauktus un spēles – tieši šādi te tiek aizvadīti vakari, bet aiz priedēm jūtams jūras tuvums. Un tieši tur meklējams tas, ko neatrast citur – pilnīgs miers un tukša baltu smilšu pludmale, cik tālu vien acis rāda.

"Viļumi", Miķeļtornis
T. 23 308 622. info@piza.lv
Lat: 57.599726. Lon: 21.968635.

Brauciens tika finansēts no Igaunijas - Latvijas programmas, Eiropas Reģionālās attīstības fondaprojekta "Mazo etnisko kultūrtelpu attīstība un popularizēšana kā tūrisma galamērķis". Šajā projektā ir iekļauti divi etnisko kultūru reģioni no Latvijas – Suitu novads un Lībiešu krasts.