Lībiešu zemes Kurzemē vēsturiski atradušās gar jūras krastu. Par Mazjūru (Piški mer) līvi dēvējuši Rīgas jūras līci, kas igauņu valodā vēl joprojām tiek saukts par Lībiešu līci, bet par Lieljūru (Sūr mer) – atklāto Baltijas jūru. Abas šīs jūras, viļņus metot, satriecas kopā Kolkā, kas ir arī lielākais lībiešu apdzīvotais ciems mūsdienās. Kolka ir vienīgā pašvaldība, pie kuras plīvo ne vien Latvijas, bet arī lībiešu karogs. Tā proporcijas tāpat kā Latvijas karogam ir 2:1:2, bet krāsas gan ir citas – zils, balts, zaļš. Karogs apstiprināts tikai piecus gadus pēc Latvijas dibināšanas – 1923. gada 18. novembrī un simbolizē lībieša dzīves telpu: zilā ir jūra, baltais – smilšu liedags, bet zaļais simbolizē mežus, kuru Līvu krastā netrūkst. Tomēr meži te brikšņaini un nevaldāmi. Te atrodas vecākais rezervāts un vēlāk nacionālais parks – Slītere, bet mežainās piekrastes izskats noteikti ir arī Dabas mātes (mātes un tēvi mūsu mitoloģijā, starp citu, arī nonākuši no lībiešiem) pirksts. Jūrai, pēc ledus laikmeta atkāpjoties, te veidojušies smilšu kangari (kāpas) un vigas (lejas), kas tagad apaugušas kokiem un krūmiem, tāpēc iziet šos mežus ir grūti, bet pa pirms dažiem gadiem noasfaltēto piekrastes ceļu, kas ir taisns kā ar lineālu novilkts, visu var ērti izbraukāt, un, protams, kājām izstaigāt gar piekrasti.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
