Fantastiskas dabas pērles, raftings un delikateses – piedzīvojumi valdzinošajā Horvātijā  (1)

Vai zināji, ka mums tik labi zināmā dalmāciešu suņu šķirne ir izveidojusies Horvātijā – Dalmācijas apgabalā? Horvātijā izgudrota arī kaklasaite. Ne tāda, kā to iedomājamies šodien, bet tomēr – šī vīriešu aksesuāra pirmsākumi meklējami tieši Horvātijā. Un, protams, kur citur, ja ne Horvātijā ik gadu pulcējas iemīļotā seriāla "Troņu spēles" ("Games of Thrones") fani. 10 procentus no Horvātijas veido ūdenskritumi un nacionālie parki, valstij pieder vairāk nekā 1000 salu. Un šie ir tikai daži no iemesliem, kāpēc ir vērts apmeklēt šo brīnumaino zemi.

Mugurā hidrotērps, drošības veste, galvā ķivere – tas, lai ērti un droši. Noklausāmies ang-kriev-horv-latvisko instrukciju (instruktors labi runā horvātu un angļu valodā, bet zina pāris vārdus arī krieviski un pat latviski – izrādās, esot bijis precēts ar latviešu daiļavu) un kāpjam laivās. Laivojām divās grupās, katru pārrauga pieredzējis instruktors. "Pa labi", "pa kreisi", "laivā", "kontakti", "zari" - šos vārdus puiši te iemācījušies pavisam labi. Ziniet, tā airējusi, smējusies un jūsmojusi nebiju sen.

Esot Horvātijā, jābrauc šeit, te tā sajūta nav aprakstāma – elpu aizraujoši skati, adrenalīns, šķērsojot krācītes, un atspirdzinoša pelde upē. Pelde, protams, pēc izvēles – mūsu situācijā tie drosminieki, kas pieņēma instruktoru izaicinājumu no piecu metru augstas klints ielēkt ledainajā upē, bija trīs. Vasarā droši vien viņu ir vairāk.

Par raftingu puiši prasa 35 eiro no cilvēka. Protams, lai būtu iespēja laivot, jābūt nokomplektētai grupai – tātad vismaz sešiem līdz septiņiem cilvēkiem.

Sarkanais un Zilais ezers atrodas netālu no Imotski pilsētas. Runā, ka no 365 gada dienām 240 Imotski esot saulainas. Arī mums laiciņš gadījās labs.

Sarkanais un Zilais ezers ir unikāli dabas veidojumi, tie radušies karsta iegruvuma rezultātā. Ļaudis mēdz jautāt, kādēļ ezeri nosaukti par "Sarkano" un "Zilo", ja vizuāli abi ir ļoti līdzīgi, turklāt abi ir zilā krāsā. Skaidrojums ir šāds: Zilais ezers savu nosaukumu iemantojis tā ūdens neparastās krāsas dēļ – tā mēdz mainīties atkarībā no laikapstākļiem un saulesgaismas. Savukārt Sarkanais ezers tiek saukts par "Sarkano", jo to ieskauj sarkanīgas klintis.

Abu ezeru apskatei daudz laika mums nebija, uztaisījām nelielu fotopauzi un devāmies tālāk, tomēr, ja ir iespēja, tur noteikti ir vērts uzkavēties. Tūristiem pieejama taciņa, kas ved uz Zilā ezera pakāji. Sarkano ezeru gan iespējams aplūkot tikai no augšas.

Sarkanais ezers aplūkošanai pieejams bez maksas, tomēr ceļā uz Zilo ezeru ir biļešu kase. Mēs gan, iespējams, nesezonas dēļ, iečāpojām bez maksas, tomēr parasti par šī ezera apskati biļešu dāmai jāatdod 20 kunas, kas ir aptuveni trīs eiro.

Lai gan dzīvojām pavisam netālu – pusstundas gājiena attālumā no Trogiras, līdz galam izbaudīt tās burvību nepaguvām. Vecpilsētu un šaurās ieliņas, protams, izstaigājām, tāpat arī tirgu, krastmalu, tomēr pietrūka tādas iemaldīšanās, pazušanas. To tad nākamreiz.

Desmit balles dodu tirdziņam. Tur ir iespējams atrast visu, ko sirds kāro – sieri, gaļas, olīveļļas, vīni, žāvētas vīģes, dažādi lavandas produkti un citi vērtīgi vietējo ražojumi. Turklāt pirkumi tur noder gan noēšanai uz vietas, gan kā labs suvenīrs mājiniekiem Latvijā.

No "Okrug Gornji" jeb mazajai saliņai, kur bijām apmetušies, līdz Trogiras krastam vasaras sezonā kursē arī kuģītis. Ar to var ietaupīt laiku un spēkus, pretī dodot vien 20 kunas (aptuveni trīs eiro). Viendien mēs kopā ar mūsu latviešu grupu ar kuģīti gan izbraucām, bet tas izdevās tikai pēc iepriekšējas vienošanās.

"Slaveno" jūras ežu apskate gan mums gāja secen. Pirms brauciena mammas, tēti, tantes, onkuļi, draugi un draudzenes sabiedēja par to, ka "mājās no ekskursijas ir iespēja neatgriezties plānotajā laikā, jo būs jāguļ slimnīcā, kur notiks eža sadurto adatu izņemšanas operācija" un līdzīgi. Lai no šāda scenārija izvairītos, līdzi paņēmām gumijas čības, nēsājām tās līdzi somiņā teju visur, kur devāmies, tomēr velti. No ežiem mūsu ceļā nebija "ne smakas". Tiesa, citi ekskursijas dalībnieki gan lielījās ežus redzējuši un pat labprātīgi apčamdījuši.

Dalmācijā uz galda parasti tiek likts bagātīgs klāsts ar jūras veltēm. Mazu daļiņu no visa arī nogaršojām. Latviešiem jau ir kā ir ar to jaunā pamēģināšanu, arī man. Saprotiet, ikdienā taču pierasts pie kartupeļiem, salātiem, kāda gaļas gabaliņa, tāpēc tas, kas te celts galdā, liek ieplest acis.

Pirmoreiz mūžā nogaršoju astoņkāji, austeres, otro reizi ēdu kalmāru. Te kaut kā tā likās norma – sēdi ostas krastā, ēd sautētu astoņkāji ar dārzeņiem un priecājies, cik labi. Un – vaimandieniņ, cik garšīgi! Cenu ziņā, teikšu, līdzīgi kā glaunās Rīgas kafejnīcās – par 20 līdz 25 eiro būsi paēdis un padzēris. Vakariņojām vairākās Trogiras kafejnīcās. Nav tādu traki daudz, bet pietiekami. Darba laiks gan šajos pirmsvasaras mēnešos tāds neelastīgs – līdz pulksten desmitiem, vienpadsmitiem un ciet. Vasarā, kad tūristu te čum un mudž, paēst gan varot arī četros un piecos no rīta.

Viendien, kad braucām ekskursijā uz dienvidiem, piestājām ceļmalā, kur tikām pie iespējas noprovēt svaigas austeres. Mūsu autobusā drosminieku bija daudz, kādi 20. Kā stāstīja mūsu gids, parasti no aptuveni 40 cilvēkiem šo brīnumu mutē iebāzt noriskē kādi trīs, varbūt četri. Bet mēs 20. Austere jānoloba no čaulas, jāiebāž mutē, nedaudz tur jāpatur, lai izjustu tās sāļo garšu un jārij nost, bez košļāšanas. Viena austere pie tantes maksāja sešas kunas (gandrīz eiro). Noteikti iesaku nobaudīt.

Krkas nacionālajā parkā ir apskatāmi lielāki un mazāki ūdenskritumi, te ir bagātīga flora un fauna.

Šī bija pirmā vieta, kur novēroju, ka Horvātijas apskatei sezona nav noteicošā – parks bija pārpildīts ar tūristiem, takas brīžiem likās ļoti par šauru. Viens gan – tik karsti, lai pastaigu noslēgtu ar atsvaidzinošu peldi ūdenskritumā, vēl nebija.

Krkas nacionālais parks dibināts 1985. gadā, tā teritorija aizņem vairāk nekā 109 kvadrātkilometrus. "Skradinski buk" ir augstākais no parkā esošajiem ūdenskritumiem, tā fotogrāfijas bieži tiek izmantotas, lai reklamētu Horvātijas dabas bagātības.

Krkas nacionālā parka apskate mums izmaksāja 75 kunas (aptuveni 10 eiro). Vasaras sezonā biļetes ir dārgākas.

Šibenika ir pilsēta Horvātijas dienvidos, Adrijas jūras krastā. Tā atrodas aptuveni 80 kilometru attālumā no Splitas, 20 minūšu braucienā no Krkas nacionālā parka.

Šibenikai, jāatzīst, piemīt Venēcijas šarms un elegance – tā ir ļoti gaiša, eleganta, romantiska. Pilsēta ir pilna ar dabas bagātībām, te pastaigāties var stundām ilgi, turklāt bez liela tūristu pieplūduma.

Svētā Jēkaba katedrāle ir zīmīgākais Šibenikas simbols. Katedrāle ir iekļauta UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā. Katedrāle celta 15. gadsimtā, ir 31 metru augsta, tās fasādi rotā 71 cilvēku galvai līdzīgs veidojums.

Piekritīsiet, bez Dubrovnikas apskates Horvātijas apmeklējums nešķiet iedomājams, Par šī viduslaiku arhitektūras brīnuma ieraudzīšanu, apjūsmināšanu, aptaustīšanu sapņoju jau labu laiciņu, lai arī (kauns atzīties) neesmu redzējusi nevienu "Troņu spēļu" ("Games of Thrones") sēriju. Bet, iespējams, tieši šī iemesla dēļ pa 1940 metrus garo mūri staigāju ar pavisam citām sajūtām. Tas skats, kas paveras, pārliecoties mūrim – vaimandieniņ. Skaisti!

Mūra apskatei mums tika dotas aptuveni trīs stundas, ar kurām, protams, nebija pietiekami, lai visu krāšņo arhitektūras veidojumu apskatītu. Pēdējā pusstunda pagāja skriešanā, jo sapratām, ka esam apgājušas tikai pusi mūra. Ja plānojat braucienu uz Dubrovniku, noteikti atvēliet vairāk – visu dienu, ja ir iespēja.

Starp mūra sienām ierīkoti ne tikai restorāni, bet dzīvo arī cilvēki. Ļaudis neliekas ne zinis par augstāk pa mūri staigājošajiem tūristiem – brīvi uz auklām saimnieces izkārušas apakšbikses, sievas bar vīrus, večuki ārā sēž un smēķē, iedzer. Pa vienkāršo.

Biju pārsteigta šajās tūristu masās, kas ieradušās apskatīt pilsētu, atpazīt vairākus latviešus (kuri nebija no mūsu kompānijas). Tā vien sāka likties, ka Horvātija ir mūsu tautiešu pulcēšanās vieta. Tomēr vairāk par mūsu tautiešiem Dubrovnikā bija ķīnieši. Iespējams, noturēja par "Troņu spēļu" masu skatu aktrisēm, iespējams, par nevienam citam nezināmiem nopelniem bagātām horvātietēm, bet Dubrovnikā mums burtiski "uzklupa" bariņš ķīniešu, lai kopā ar mums uzņemtu foto.

Biļete, kas paredzēta Dubrovnikas vēsturiskā mūra apskatei, maksā 200 kunas (gandrīz 30 eiro). Mūsu gids Māris gan atklāja, ka vēl pirms pāris gadiem ieejas maksa bijusi vien 30 kunas (četri eiro), bet nu objekts ir tik pieprasīts, ka "nekas cits neatliek", kā vien celt un celt cenas.

Viduslaikos augstu klintīs esošais Klis cietoksnis bija hercogu pils un Venēcijas robežas postenis, kas savienoja austrumus ar rietumiem, šobrīd tā ir zīmīga tūristu piesaistes vieta. Cietokšņa mūros tika filmēta arī daļa seriāla "Troņu spēles".

Ieejas maksa cietoksnī – 60 kunas (astoņi eiro), tomēr ar šo pašu biļeti varējām apmeklēt arī nākamo objektu – Vranjača alu.

Vranjača ala ir pārsteidzoša stalaktītu un stalagmītu pazemes pasaule. Alā iespējams novērot dažādus dabiski no stalaktītiem un stalagmītiem izveidojušos zvēriņus, kā arī senos alu zīmējumus. Vairāki stalaktīti laika gaitā saauguši kopā. Dziļā pazemes ala, manuprāt, bija viens no mūsu iespaidīgākajiem galamērķiem – Latvijā ko tādu neredzēt. Iespaidus grūti ielikt fotogrāfijās vai vārdos, tas ir jāredz pašam.

Dodoties uz alas apskati, vēlams saģērbties silti, jo temperatūra alā ir diezgan zema, tur nepalīdzēs arī karstā vasaras saule.

Pēc alu apskates devāmies uz etnisko ciemu "Stella Croatica", kur mums pastāstīja vairāk par olīveļļas iegūšanu, kas, kā zināms, horvātiem ir lielā cieņā. Tur tiek gatavoti dažādi produkti no ekoloģiskām izejvielām. Arī mēs tikām pie iespējas šo un to nogaršot un izmēģināt – aizbraucām pilnām rokām olīveļļas pudeļu, roku krēmu, žāvēto vīģu un vēl, un vēl. Maksa par ekskursiju šajā etniskajā ciemā – 30 kunas (četri eiro).

Splitas vēsturiskajā centrā ļoti iecienīta apskatei ir reliģiskā līdera Gregorija ("Gregory of Nin") skulptūra – vīrs ar galīgi noberztu kājas īkšķi. Izrādās, īkšķis jāpaberzē, lai izvairītos no ķildām mājās.

Splitu apmeklējām pēdējā mūsu ceļojuma dienā un, protams, tā bija vissiltākā no atvaļinājuma dienām. Tik silta, ka nolēmām mesties Adrijas jūrā un atklāt sezonu.

Pagas sala nedaudz līdzinās 1950. gadu melnbaltajam itāļu kino. Tās zeme ir neauglīga, akmeņaina, sēpijas krāsā, ar plašām un tukšām ainavām. Iedzīvotāju uz salas ir pavisam maz, un tie, kas tur ir – lielākoties palikuši tūristu biezo maku dēļ. Šī sala ir pilnīgs kontrasts tam, ko redzējām Dalmācijas apgabalā. Tukša, biedējoša, bet tajā pašā laikā tik skaista tās unikalitātes dēļ. Zinātāji māk teikt, ka pastaigas šeit līdzinās pastaigām uz Mēness.

Pagas salai jau no seniem laikiem raksturīga sāls ieguve. Uz salu ļaudis brauc arī pēc aitu siera –"paški sir".

Skaista jau tā Horvātija, bet, lai tur nonāktu – pavadījām daudz stundas, braucot ar autobusu. Turp un atpakaļ kopā sanāca kādas 60 ar astīti. Izkāpjot Rīgā, uzreiz sacīju – "viss, vairāk tā nebraukšu, nākamreiz tikai ar ļoteni". Bet tagad, kad jau pagājis laiciņš, sāku atkal pārdomāt.

Braukšanai ar autobusu ir savas priekšrocības, bet, protams, ir arī trūkumi. Gana daudz esmu lidojusi, tāpēc gribēju paprovēt, kā tad ir ripot uz kādu tālāku zemi uz riteņiem. Pozitīvais ir tas, ka braukšana ar autobusu ļauj apskatīt ļoti daudzu pilsētu ainas, uzķert skaistus kadrus. Tāpat, ceļojot ar autobusu, tu ietaupi līdzekļus – visbiežāk (protams, ne vienmēr) autobuss ir lētāks par lidmašīnu, kuģi vai auto. Turklāt vēl jāmin, ka ceļojām pieredzējuša gida pavadībā. Brauciens pagāja daudz ātrāk, klausoties Māra piedzīvojumu stāstos. Viņš Balkānos nodzīvojis teju pusmūžu. To, ko uzzinājām no Māra, mēs neizlasītu nevienā ceļojumu rokasgrāmatā.

Lielākais izaicinājums, ceļojot ar autobusu – dažu stundu laikā jāiemācās sadzīvot ne tikai ar sevi un saviem untumiem, bet arī ar citiem. Jāņonkuls var izvilkt šprotu bundžu, bet Maija tev blakus – stundām čaukstināt konfekšpapīriņus. Šajās 60 stundās, es domāju, daudzi nonāca pie jaunām atklāsmēm par sevi un savu raksturu. Tam, kurš vēl līdz šim nav ceļojis ar autobusu, es iesaku pamēģināt. Pieredze ir unikāla un, kurš to nav mēģinājis, noteikti nesapratīs, par ko es te runāju.