Ceļot busiņā ar mazu bērnu: moderno latviešu hipiju stāsts

Viņi satikās mirklī, kad Kristīne bija tikko atgriezusies no ceļojuma ar pieredzi bēgļu nometnē, savukārt Andris no sava solo brauciena uz Horvātiju.

Kā stāsta pāris, agrāk abi dzīvojuši "normālu" cilvēku dzīvi. Kristīne strādāja televīzijā, Andris – arhitektūrā, pavadot darbā standarta laiku no pulksten astoņiem līdz pieciem. Tomēr, kā paši smejas, viņu dzīve mainījās, kad abi nolēma kļūt par vecākiem. 2015. gada izskaņā abi vēlējušies nākamo gadu sagaidīt trijatā, un tas arī piepildījās – ģimenē ienāca Marsels Everests. "Daudzus izbrīna Everesta interesantais vārds, bet tas tik ļoti atbilst viņa personībai! Mums vienmēr tuvi ir bijuši kalni, un paši esam aizrāvušies ar alpīnismu un "haikingu". Vēl grūtniecības piektajā mēnesī devāmies uz Tatru kalniem, un, pavadot tur laiku, man pēkšņi galvā uzpeldēja vārds "Everests" – it kā dēliņš pats to būtu izdomājis. Šis vārds mūs nepameta visu grūtniecības laiku, un mirklī, kad viņš piedzima, zinājām – jā, Everests," atminas Kristīne. "Jau mirklī, kad gaidījām dēliņu un apjautām to realitāti, kas pavisam drīz pēc dēliņa piedzimšanas sekos, mēs bijām ļoti šokēti, jo tas nekādi negāja kopā ar mūsu vīziju par skaistu, kopīgu ģimenes dzīvi. Sabiedrībā ir pieņemts, ka pēc bērniņa piedzimšanas vecāki atgriežas darbā, bērniņš dodas uz bērnudārzu... Bet mums tas nederēja! Mēs paši gribējām visu laiku būt kopā ar savu ģimeni, savu bērnu, tāpēc mēs pieņēmām ļoti konkrētu lēmumu – otrajā gaidību mēnesī abi aizgājām no darba un atvērām savu uzņēmumu, proti, dizaina studiju "55ART". Šis bija ļoti drosmīgs lēmums, jo mūs, protams, sākotnēji neviens neatbalstīja – šis nav tas populārākais lēmums, ko var pieņemt, gaidot bērniņu. Taču šo izvēli nenožēlojam ne mirkli," stāsta Kristīne.

Nevajag jau daudz! Ceļojot ar busiņu, pārtikas izdevumiem mēs atvēlam tikpat daudz naudas kā tepat Latvijā – lai gan citviet Eiropā pārtika pat ir stipri lētāka. Arī izklaidēm vai ēšanai ārpus mājas mēs atvēlam tikpat, cik Latvijā. Par naktsmītni mums nav jāmaksā, jo dzīvojam busiņā, kas ir izbūvēts kā kemperis, bet papildus ir jāmaksā tikai par degvielu. Turklāt arī degvielas cenas ir sabalansējamas, jo mēs neesam "ātrie ceļotāji", kas skrien pēc ķeksīšiem – būt iespējami daudzās vietās. Mēs ceļojam ļoti lēni – dienā braucam, lielākais, divas trīs stundas, pārējo laiku pavadām brīvā dabā, kalnos, pie upēm vai ciematos.