Ceļotāja Zanda Zariņa: skatoties uz pasaules karti, jūtos kā saldumu veikalā

"Līdzīgi kā visi apzinīgi jaunieši, es ieguvu gan bakalaura, gan maģistra grādu, paralēli strādājot. Viss it kā bija salikts pa plauktiņiem – izglītība, darbs, mašīna, dzīvoklis. Protams, to visu varēja turpināt – kāpt pa karjeras kāpnēm, precēties, rūpēties par diviem suņiem – plāns gatavs, bet man likās – kad tad ceļot, ja ne tagad?"
Ideja par šādu dzīves modeli ienākusi prātā pēc kāda brauciena ar tēti, brāli un draugiem uz Āfriku. "Mēs kāpām Kilimandžaro, kas bija mans pirmais lielais kalns. Man tas patika, turklāt, kāpjot kalnā, ar cilvēku notiek interesantas lietas – gluži tāda kā meditatīva attīrīšanās. Un virsotnes sasniegšana kopā ar tēti un brāli bija īpaši aizkustinošs moments. Pēc tam aizbraucām uz Zanzibāru kaitot, kas ir vēl viens mans hobijs. Tur palikām bungalo mājiņās jūras krastā, kur satiku kādu sievieti, kas uz gadu bija pametusi darbu, lai apceļotu pasauli. Tolaik ceļošana vienatnē un tikai ar mugursomu Latvijā nebija vēl tik aktuāla kā šobrīd, tāpēc klausījos viņā ar atvērtu muti. Tad viss salikās pa plauktiņiem – braucu mājās un domāju, ka varbūt tiešām arī man jāiet prom no darba un jāpamet ierastā dzīve. Tas, iespējams, bija tāds kā pagrieziena punkts manā stāstā."
Kamēr Zandu šeit nekas līdz galam īsti neturēja, viņa nodomāja, ka ir īstais laiks šādai iespējai. "Grūtākais tajā visā bija saņemties un pieņemt lēmumu – visiem pateikt, ka tu to darīsi, un pamest ierasto dzīvi. Viss pārējais ir salīdzinoši vienkārši," piebilst Zanda.