Ceļošana kā darbs. Alpīnistu Kristīnes un Kristapa Liepiņu stāsts

Kristaps ir alpīnisma instruktors, kas līdz šim strādājis piecos kontinentos, bet Kristīne – nu jau alpīnisma instruktora asistente. Abi ceļo gan divatā, gan plašākās kompānijās un, lai gan atkarīgs no gada, vidēji deviņus līdz 10 mēnešus esot prom savos piedzīvojumos. "Latviešiem ir šis, sauksim to tā, Dullā Daukas sindroms jeb vēlme paraudzīties aiz horizonta un ieraudzīt kaut ko tālu, neiepazītu, neizzinātu. Turklāt kalnos kāpšanas process ļoti labi ļauj iepazīt ne tikai pasauli, bet arī pašam sevi. Balvas par to neviens nedod, un skatītāju tribīņu arī tur nav. Tas daudz vairāk ir iekšējs meklējumu process, un tas ir neizskaidrojami interesants – nav iemesla to nedarīt," skaidro Kristaps.

Kristaps stāsta, ka viņa aizraušanās ar kalniem sākās jau agrā bērnībā, kad uz skolu atnācis kāds treneris, aicinot piedalīties speleoloģijas pulciņā. "Kāpēc lai puikām 12 gadu vecumā negribētos iepazīt un pamēģināt došanos noslēpumainās pazemes alās? Apstākļu sakritības dēļ gan nonācām pie cita trenera un sākām mācīties klinšu kāpšanu, sporta tūrismu, un jau pirmajā vasarā devāmies pārgājienā Kaukāza kalnos – tā tas viss palēnām veidojās," stāsta Kristaps. Savukārt Kristīnes stāsts ir nedaudz citāds. "Nejauši nokļuvu alpīnisma mācību kursā "Kalnu grupa", jo mani pieteica paziņa. Es iemīlējos instruktorā un sapratu – ja es gribu tikt viņam līdzi, man ir jāsāk nopietni trenēties. Varbūt kalni man pat no sākuma īsti neinteresēja, bet es domāju, ka gandrīz ikviens, kas aizbrauc uz īstiem kalniem, un man tie bija Pamira-Alaja kalni Vidusāzijā, pēc tam grib atgriezties! Tā es pamazām sāku kāpt," atminas Kristīne.