"Zaļie dzelzceļi" ir jauns, galvenokārt nemotorizēts maršruts, kas izmantojams visu gadu, piemēram, velobraucieniem, pārgājieniem, nūjošanai, zirgu izjādēm, bet ziemā – slēpošanai un izbraucieniem suņu pajūgos.
Lai arī ir plāns paplašināties, šobrīd dzelzceļa līnijas sadalītas piecos loģiskos posmos, turklāt maršrutā tiek izmantoti arī savienojošie posmi, kā velomaršruts "Tour de LatEst" un Alūksne – Gulbene šaursliežu dzelzceļš "Bānītis", kopā veidojot maršrutu 750 kilometru garumā.
"Zaļo dzelzceļu" maršruti
Ceļš Latvijas apskatītājus vedīs pa kādreizējām dzelzceļa līnijām, kuru vietā tagad ierīkoti ērti celiņi aktīvā dzīvesveida piekritējiem. Ikviens savu piedzīvojumu var sākt, dodoties uz šo vietu sākumpunktiem un minoties virzienā, kurā tīk. Iespējams nobraukt visu maršrutu vai arī izvēlēties katra maršruta konkrētus posmus, jo arī šie garie posmi sadalīti īsākos gabalos un iespējams savu braucienu pie kāda ceļu atzarojuma noslēgt.
Ceļa segums
Celiņi variē no zemes ceļiem, kuri tiek arī izmantoti, lai piebrauktu pie privātmājām, līdz pat pamatīgām stigām, kur, biezu mežu ieskautiem, nāksies braukt pār saknēm. Lai vai kā – visi celiņi ir izbraucami un tomēr labi pielāgoti aktīvā dzīvesveida mīļotājiem.
Informācija braucējiem
Par to, cik kilometri nobraukti, regulāri paziņots uz nelieliem stabiņiem. Tāpat ik pa brīdim uzstādīts plašāks ziņojumu stends, kur pastāstīts galvenais par maršrutu un tuvējām apskates vietām, savukārt Igaunijā iespējams arī aplūkot kādreizējos dzelzceļa posmus senatnīgās fotogrāfijās, kā arī nelielos vēsturiskos stāstos iepazīt agrāko rosību šeit. Vērts piebilst, ka daudzviet maršruti ved caur privātīpašumiem, tomēr zīme, ka šķērsot privātteritoriju ir ļauts, rotās ikvienu no šīm vietām.
Pateicoties Vidzemes tūrisma un Latvijas zaļo ceļu asociācijām, "Tūrisma Gidam" bija iespēja doties trīs dienu piedzīvojumā, iemēģinot visus šos maršrutus vairākos posmos un iepazīstoties ar tuvējās apkārtnes dižākajiem apskates objektiem, ko var izcili savienot ar velobraucienu vai garāku pārgājienu. Kopā ar tūrisma piedāvājuma izpēti, trīs dienās tika pievarēti aptuveni 80 kilometri, tāpēc turpinājumā piedāvājam īsāku ieskatu apskates vietās un aktuālajā tūrisma piedāvājumā.
Melturi – Gulbene
Savu piedzīvojumu sākām ar maršrutu Melturi-Gulbene. Sākot mīties pie Melturu dzelzceļa stacijas, no kuras vēl joprojām regulāri kursē vilcieni, un nobraucot pirmos kilometrus, piestājām atpūtas vietā "Amatas laivas", kur iespējams gan jauki atpūsties, gan izīrēt naktsmītnes un doties uz pirti, gan arī iznomāt laivas un ļauties aktīvam piedzīvojumam uz ūdens.
Savukārt maršruta otrā galā mūs sagaidīja Gulbenes dzelzceļa stacija, kur ierīkots interaktīvs centrs ar dažādām ar dzelzceļu saistītām aktivitātēm, kas būs interesants kā lieliem, tā maziem.
Līdztekus šīm izklaidēm iespējams iepazīt arī seno vilcienu depo, kā arī izbraukt ar drezīnu un dzelzceļa velosipēdu.
Protams, šajā vietā var ļauties vēl vienam visai ekskluzīvam priekam – braucienam ar bānīti, kas ir vienīgais regulāri kursējošais šaursliežu vilciens Baltijas valstīs. Traucoties pa sliedēm un aiz sevis atstājot baltu dūmu mutuli, tas ik dienu veic divus reisus katrā virzienā 33 kilometrus garā posmā, pieturot Stāmerienē, Kalnienā un Umerniekos, savukārt pieturas punktos Birze, Pūriņi, Paparde un Vējiņi vilciens apstājas pēc īpaša pieprasījuma. Bānīša galamērķis ir Alūksnes dzelzceļa stacija, kur vēsturiskajā Alūksnes stacijas bagāžas šķūnī izveidota multimediālā ekspozīcija (plašāk lasi te).
Ape – Valka/Valga
Šaursliežu dzelzceļš starp Valku un Api, kas darbojās līdz 1970. gadam, tika atklāts 1900. gadā. Pēc Igaunijas un Latvijas republiku dibināšanas 1918. gadā un Valkas un Valgas sadalīšanas starp divām valstīm, paralēli jau esošajam dzelzceļam, tika izbūvēts jauns atzars no Valgas uz Api Igaunijas teritorijā. Abas līnijas satiekas netālu no Koikulas, kas atrodas aptuveni 13 kilometrus no Valgas.
Pirms doties šajā maršrutā, vērts piestāt pie kādreizējās Apes dzelzceļa stacijas. Kā skaidrots informācijas stendos, tieši šaursliežu dzelzceļa izbūve lika pamatus toreizējās Oppes jeb Apes pirmsākumiem un ap stacijas ēku sācis veidoties miesta centrs.
Blakus stacijas ēkai atrodas lieliska vieta maltītes ieturēšanai – "Kalnarusķi", kur pa saprātīgām cenām var ieturēt brangu maltīti.
Šajā reizē izvēlējāmies mīties no Koikulas līdz Žuldiņām, kur pa skaistu celiņu iespējams šķērsot arī Latvijas-Igaunijas robežu, kas ir viens no šī maršruta interesantākajiem posmiem.
Savukārt galapunktā Valkā ikvienu sagaida kādreizējā dzelzceļa stacija, kur var skaisti izbraukt ar dzelzceļa velosipēdu pa pamestu posmu.
Vīlande – Meizakila
Šaursliežu dzelzceļš Vīlande-Meizakila tika atklāts 1897. gadā, taču tas darbojās vien līdz 1973. gadam.
Tagad Vīlande ir romantiska pilsētiņa, kurā kāds saskata līdzību ar Cēsīm, bet cits – Kuldīgu. Lai vai kā – šī ir skaista vieta, kur pavadīt nesteidzīgas un mierpilnas brīvdienas. Te noteikti vajag apskatīt gan vēsturisko pils parku, no kura paveras skaisti skati, gan piekaramo tiltu, kas 1879. gadā izgatavots Rīgā. Noteikti vērts doties arī uz ūdenstorni, kas kopš 1911. gada stalti izslējies starp pilsētas mūriem. Ja sanācis šeit uzkavēties, jādodas arī apkārt ezeram 12 kilometru garā maršrutā. Savukārt, ja esi izsalcis, dodies baudīt maltīti ar ainavisku skatu apveltītā vietā, kuras nosaukums ir "Aida cafe", bet nakti iespējams pārlaist jaunākajā Vīlandes viesnīcā "Park Hotel Viljandi".
Tieši no Vīlandes arī sākas (vai beidzas – kā uz to skatās un no kuras puses brauc) viens no "Zaļo dzelzceļu" maršrutiem. Šajā reizē devāmies līdz Kivi tūrisma fermai, kas no Vīlandes atrodas piecu kilometru attālumā, turklāt tur iespējams apmesties un arī izīrēt velo. Šis posms zīmīgs ar to, ka ceļš ved garām ezeram ar labiekārtotu peldvietu ("Sinialliku Jarv"). Kā stāsta zinātāji, reiz vilcieni gājuši tik lēni, ka pasažieri izlēkuši no vagoniem, aši nopeldējušies un turpinājuši tālāk savu maršrutu.
Maršrutā Vīlande – Meizakila vērts piestāt arī pie Eisu muižas ("Õisu mõis"), kas ir agrā klasicisma stilā celta ēka, kuras pamata daļa tika uzbūvēta 18.-19. gadsimtā. Tā kalpojusi dažādiem nolūkiem, tostarp arī kā pārtikas ražotne, taču tagad, kad pirms deviņiem gadiem tur likvidējusies skola, tās durvis ir slēgtas. Muižas vārti ir vaļā un to var apskatīt ikviens interesants, bet, lai tiktu iekštelpās, kā arī muižas kompleksā esošajā smēdē, iepriekš jāsazinās ar saimniekiem.
Lāde – Rūjiena
Šajā reizē izvēlējāmies šo maršrutu sākt baudīt no Mazsalacas, kurā arī ir daudz ko redzēt. Vispirms iepazinām Skaņākalna dabas taku, ko netraucēja baudīt pat stiprs negaiss. Šo dabas taku izgrezno gan mežu ieskautās klintis, gan Salaca, gan arī dažādi ievērojami dabas takas elementi, tostarp koka skulptūras un skatu platformās. Tāpat pirms vai pēc došanās ceļā iespējams arī uzkrāt spēkus atpūtas vietā, kas iekārtota tieši pretī pašam Skaņaiskalnam (plašāk lasi te).
Šajā maršrutā, dodoties pa "Zaļo dzelzceļu" maršrutu Lāde-Rūjiena, garām nepalaidīsi izkārtni Limbažu novada Katvaru pagastā, kas aicina doties uz mini zoo "Priedītes". Tā būs lieliska vieta, kur ģimeniski atpūsties. Iespējams gan pamīļot trušus, gan pabarot kaziņas, gan arī izjāt ar zirgiem, ko, starp citu, var darīt arī pa "Zaļo dzelzceļu" posmiem.
Pāris kilometru attālumā atrodas Katvaru ezers, kas izceļas ar savu ainavu un labiekārtoto apkārtni. Īpašu šo vietu padara vairāki iemesli, tomēr kā viena no ievērojamākajām niansēm ezera apmeklētājiem varētu šķist skaistā koka laipa, kas ieved ezerā un ļauj palūkoties uz tuvējām teritorijām no cita skatu punkta. Laipa atklāta 2018. gadā, un tās būvniecībā ieguldīti četri gadi.
Maršruts noslēdzas Limbažos, kur iespējams doties aplūkot Dzīvā sudraba ekspozīciju, kā arī seno ugunsdzēsēju depo, kura torņa stiklotās grīdas var radīt arī nedaudz ekstrēmas izjūtas, bet pa piektā stāva lodziņiem paveras skati uz Limbažu vecpilsētas centrālo daļu.
Uzmanību noteikti vērts pievērst arī Lielezera dabas takai (plašāk lasi te), kā arī citām zīmīgām apskates vietām, par kurām vēsta arī informatīvie stendi.
Ainaži – Valmiera
Pavisam noteikti izbaudīt var arī maršrutu Ainaži – Valmiera. Tas ved arī caur Dikļiem, kur netrūkst apskates objektu. Viena no dižākajām apkārtnes pērlēm, protams, ir Dikļu pils. Senākās ziņas par Dikļu muižu ir saglabājušās no 15. gadsimta sākuma, kad tā bija Rīgas bīskapijas lēņu zeme un tika iznomāta Tomasam Rezem. Dikļu pils tagadējā ēka tika uzcelta 1896. gadā, izveidojot izteiksmīgu neobaroka celtni, ar mansarda jumtiem gan centrālajā daļā, gan sānu rizalītos. Dikļu muižas "ansambļa" otra būtiskākā sastāvdaļa ir klēts, kas ir vecāka par pili un celta 18. gadsimta beigās vēlīnā klasicisma formās. Šobrīd Dikļu pils šarmu var sajust, dodoties ieturēt smalkas vakariņas vai arī pārlaižot tur nakti.
Savukārt, izejot pa pils vārtiem, pāri ceļam atrodas Vika jeb Viktora Kalniņa pasaku parks, kurā sagaida brāļu Rūrānu izgatavotās Vika pasaku varoņu koka figūras. Būs interesanti visiem!
Dikļi ir arī vieta, kur pirms 155 gadiem kārts šūpulis lielajiem Dziesmu svētkiem. Pirmie latviešu Dziesmu svētki notika 1864. gada vasarā Mācītājmuižas birzī pie Neikenkalniņa, Dikļos. Organizators bija Juris Neikens, kurš bija arī ievērojams mācītājs, literāts, skolotājs, izglītības darba organizators. Šie svētki izraisīja lielu sajūsmu, un jau nākamajos gados notika Dziesmu svētki Rūjienā un Bauņos. 2014. gadā Neikenkalniņā izveidota dabas koncertzāle, kurai blakus atrodas arī iespaidīgi vides objekti.
Maršruts Ainaži – Valmiera stiepjas aptuveni 125 kilometru garumā, tāpēc vietu, ko apskatīt visā šī brauciena laikā, būs gana.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
