Ceļojuma piezīmes: Kā latvieši brauca Indonēzijas vulkāna 'bērniņu' lūkoties

Organizēšana notiek ļoti operatīvi – tikšanās manā dzīvoklī ar uzmestiem plāniem, dažādu nianšu apspriešanu un uzdevumu deleģēšanu. Visam pa starpu uzrakstu draudzenei Evai, kas tobrīd ar vīru 10 mēnešus dzīvojas pa Indonēziju brīvprātīgo projekta ietvaros. Saņemu veselu lapu ar pārliecinošiem, emocionāliem ieteikumiem doties uz Sumatru un uzmeklēt turienes brīnumus. Evas sajūsma ir lipīga, un mēs tikpat operatīvi nomainām visus plānus, atceļam Komodo un Sulavesi salas apmeklējumu un visu rīkojam Sumatrā. Izņemot pirmo izrāvienu, jo noteikti gribu apmeklēt 1883. gadā uzsprāgušā Krakatau vulkāna bērniņu pie Javas salas krastiem.

Kad Ziemassvētki ir garām, varam doties ceļā. Indonēzijā ir lietus sezona, tāpēc esam attiecīgi aprīkojušies ar lietus jakām, ātri žūstošiem dvieļiem un ūziņām. Karsts gan tur esot šākātā. Bez starpgadījumiem iekļūstam reisā uz Abū Dabī. Tās lidosta neatbilst uzskates materiālos atspoguļotajam, nav ne tik liela, ne iespaidīga, toties tā ir šaušalīgi auksta.

Džakartā sutu jūtam uzreiz. Piezemējamies akurāt pēc saraksta 13.55. Esam sabaidītas, ka, laužoties cauri pūļiem pēc vīzas, esot jāsūta tie stiprākie un lielākie stāvi, bet izrādās, ka satraukumam nav pamata. Visu dabūjam bez liekas gaidīšanas un stumdīšanās, un pat bagāža ir ieradusies līdz ar mums pilnā gatavībā. Izejot no lidostas termināla, mūs ieskauj tveice un mitrums, un kādi plus 35 grādi, kā arī nemitīgi piedāvājumi mūs jebkur aizvest un nogādāt. Esam lasījušas, ka viena no visuzticamākajām takšu kompānijām esot Zilais putns jeb "BlueBird taxi", to tad nu arī cenšamies uziet. Bet vietējie nav muļķi, viens mums iegrūž sejā vizītkarti ar uzrakstu "BlueBird" un sauc uz savu auto. Pārgurumā viņam arī sekojam un tikai vēlāk, pēc 2,5 nedēļām atgriezušās Džakartā, secinām, ka braukt pēc skaitītāja un ar īsto "BlueBird" taksi ir uz pusi lētāk. Nu nekas, arī 200 000 rūpiju (aptuveni USD 20) mums nešķiet pārmaksāts par 45 minūšu braucienu uz viesnīcu. Šī džipiņa (bez jebkādām takša norādēm) vadītājs mums nemitīgi stāsta kaut ko par sevi, vaicā par mums. Mēs pustransā uzklausām arī jautājumu, uz kuru nāksies atbildēt noliedzoši vēl visu ceļojuma laiku: "Ak, jūs tad uz Bali rīt?" Nē, mēs ar nolūku esam izvairījušies no tūristiskās Bali, jo esam gribējuši sajust īsto Indonēzijas garšu (lai arī varbūt ceļojuma gaitā vienam otram to nāksies nožēlot).

"Yes," saka šoferītis "BelSwiss hotel – good hotel." Jūtamies lepnas par šādu uzslavu un ar cerībām dodamies iekšā visai neuzrunājoša paskata augstceltnē, pie kuras esam nonākušas pēc nepilnas stundas traukšanās caur trokšņaini taurējošiem un kā pa pļavu braucošiem transportlīdzekļu jūkļiem. Atviegloti nopūšos, ka neesam prāta mulsumā kaut kur saplānojuši pie stūres sēsties paši. Fakts, ka braukšana notiek britiski kreisajā pusē, vēl nebūtu nekas, bet ceļa zīmju neesamība, joslu tīri simboliskā funkcija un nemitīgā sazināšanās ar taurēšanu būtu par grūtu pat pieredzējušam Eiropas autobraucējam. Ar rezervāciju viss kārtībā, un pat nepilnīgās angļu valodas saziņas rezultātā visu pamazām noskaidrojam. Istabiņas ir jaukas un sirreālā pretstatā uz ielas redzētajam. Ēkā ir arī baseins un spa salons. Plāns gatavs – iziesim pēc ūdens dehidrētajiem ķermeņiem un tad, ceļabiedrus no Singapūras gaidot, dosimies peldēt un masēt savus sagurušos ķermeņus.

Pēc sulas izejam nedroši – ārā milzu miskaste, bardaks, taurēšana, tveice. Ap stūri neliels pārtikas veikaliņš. Tur blakus no treilera pārdod arī svaigi spiestas sulas, to mums vajag. Kamēr gaidām savu mango sulu (kas, starp citu, man šķiet pat labāka pat par Ēģiptē dzerto), vērojam cilvēkus, kas uz mums lūkojas un smaida, un daži pat sveicina. Ielas otrā pusē pie ēkas, kas atgādina sabiedriskās tualetes, māte savai pusaugu meitai no gariem melniem matiem velk ārā utis. Steigšus dodamies atpakaļ savā sterilajā aklimatizācijas vidē. Pieteikšanās masāžai norit ļoti aptuveni – tieši neviena no trim aiz letes spa salonā stāvošajām meitenēm nesaprot manu tekstu, ka atgriezīsimies pēc stundas un visas 3 gribēsim masēties. Ļaujamies plūsmai (atzīmēšu, ka šī nostāja visa brauciena laikā itin bieži ne tik vien noder vislabāk, bet ir arī vienīgā iespējamā). Pelde ir jauka un atslābinoša. Masāžas salons izrādās visai interesants. Esam izvēlējušies otru lētāko masāžas variantu, kas nes lepno nosaukumu "De Luxe". Mūs ieved katru savā vēsā telpā, kur nedaudz ož pēc cigaretēm (un, protams, ir pelnu trauks, jo pīpē šeit visi un visur un kaut kādas diezgan vienkāršas cigaretes, kas nelāgi smird) un kuras vidū ir matracis un virs tā vingrošanas stienis. Ierodas maza meitenīte superīsos svārciņos un ar aicinošu uzrunu "Yes, Mis?" sāk darbu. Masāža ir laba, neko nevar teikt, bet Dacei pēc tam šķita, ka tikai kapeikas būtu trūcis, līdz tā pārvērstos par erotisko. Viņa turklāt ir piekritusi arī šiatsu masāžas daļai, kur mazā (nenosakāma vecuma) meitene, ar rokām ieķērusies stienī pie griestiem, viņas muguru mīca ar kājām (Dace saka – nu, tām gan bija tvēriens!).

Vakaru turpinām pēc tam, kad otra mūsu grupiņas daļa iekārtojusies istabiņās, – ar dzērienu viesnīcas restorānā. Bet vakars ir īss, jo nākamajā rītā mums jau piecos no rīta būs pretim mūsu Krakatau gida atsūtītais busiņš.

Rīts iestājas par agru. Spilventiņš mīksts, sedziņa silta, gaiss vēss (ak, lai slavēti gaisa kondicionieri!). Sirdī nelielas bažas – ja nu vietējais gids Samsuls tomēr ir mūs piešņācis? Esam taču viņam nekurienē ar "Western Union" pārskaitījuši 300 ASV dolārus – garantijas nekādas, ka viņš ar visu naudu uzradīsies. Turklāt viņa organizētā tūre uz Krakatau ir no lētākajām. Arī viņa angļu valoda e-pastos, maigi runājot, varēja būt skaidrāka, bet es esmu tulks un domājos pratusi atšifrēt viņa tekstus. Turklāt atkal esmu ļāvusies plūsmai un cerībai uz cilvēku godīgumu. Atsauksmēs par viņu teikti labi vārdi, un vadāto ļaužu starpā ir arī BBC kinostudijas kino operatori. Ar cerību dodamies lejā, un, nudien, šoferis ir mums pretim ar busiņu, angliski gan viņš nerunā apmēram tieši ne vārda, tikai laimīgi smaida un aicina sēsties iekšā. Bet uz šofera telefonu piezvana Samsuls – lai viss droši un kārtībā – par to prieks.

Vēl joprojām tumšā Džakarta gar mūsu logiem slīd ar daudz mazāku trokšņa fonu, tātad raibā burzma šeit tomēr kaut kad arī rimstas. Vērojam īpatnējas uzpariktes ielas vidū, kas ir autobusu pieturas – tās uzceltas kādu metru pusotru virs ielas, pie autobusu joslām, un autobusu durvis atveras tieši tik augstu no zemes. Minam, ka tas varbūt paredzēts, lai izvairītos no cilvēku mēģinājumiem iespraukties autobusā uz ielu stūriem, mēģinot izlocīties caur auto plūsmām, kas nenoliedzami, redzot satiksmes dzīvīgumu, ir dzīvībai visnotaļ bīstami.

Pamazām izbraucam uz autostrādes. Aust gaisma pār palmu birzīm. Busiņš rūc un rēc, mēs mēģinām te snaust, te skatus vērot. Vienubrīd tomēr līdz mūsu ausīm izlaužas nepatīkama klaudzoņa, kas nāk kaut kur no apakš mums. Saskatāmies, īpaši ar tehniski izglītoto Tomu. Viņa seja ne par ko labu neliecina. Jau iepriekš varu pastāstīt, ka Toms prot uzlikt arī pavisam nevainīgu "viss ir kārtībā, nebiedēšu meitenes" seju, lai tikai vēlāk pastāstītu, ka faktiski, viņaprāt, esam bijuši itin bīstamā situācijā. Jā, pēc brīža arī šoferītis saprot, ka labi nebūs, un stājas malā. Paklaudzinājis pa riepu, viņš tikpat smaidīgs kāpj atpakaļ un brauc tālāk. Klaudzoņa tikai un vienīgi pieņemas spēkā. Mums miegs vairs nevienā acī. Toms kaut ko min par gultni un riteņu asi. Es no savām auto īpašnieces dienām atminu, ka tas viss ir gana bīstami. Pēc brīža šoferis atkal stāj malā un šoreiz liek mums noprast, ka būtu labi izkāpt. Arī mēs paši to saprotam itin labi. Tādas drošības sistēmas kā trijstūris un avārijas gaismas izmantotas netiek. Tāpēc iespēja, ka mums lielā ātrumā pa autostrādi kāds uznesīsies virsū, ir diezgan reāla. Īpaši, ņemot vērā, ka dažviet viens otrs mēdz apdzīt pa ceļa ārējo malu. Šoferis ņemas sarkdams un pūzdams gar aizmugurējo riepu. Viņš mēģina kaut ko te atskrūvēt, te aizskrūvēt. Velk ārā kafiju, ko lej uz riepas skrūvēm. Tās kūp – acīmredzami nokaitušas. Piedāvāju savu minerālūdens pudeli. Bet redzama progresa nav. Gluži otrādi – Toms, kas visu procesu vērojis daudz ciešāk par mums, var informēt, ka šoferim ir izdevies veco, cauro riepu gan nomontēt, bet, liekot virsū jauno, skrūves neizdodas pievilkt un viena no tām ir pat nolūzusi. Mašīnas garām trauc taurēdamas – esam pamanītas (varbūt arī Tomu varētu te skaitīt iekšā, bet mums labpatīkas domāt, ka taurēšana ir galvenokārt veltīta tieši mums).

Saprazdams, ka nebūs aršanas, šoferis sēdina mūs atpakaļ un pēc brīža klabēšanas griežas nost no autoceļa uz ciematu remontdarbnīcas meklējumos. Pirmajā vietiņā uz koka lāvas aizmigušais un mūsu piebraukšanas atmodinātais vietējais kaut ko māj ar roku citā virzienā. Pēc brīža nonākam vietā, kur, šķiet, tiek veikts remonts. Ir svētdienas rīts. Jūtami, ka no blakus būdas iznākušajam vīrietim negribas vērt vaļā šķūnīti un mesties jebko remontēt. Viņš kopā ar šoferi, lēni pīpēdams, runājas, apstaigā auto. Pēc brīža viņš noņem pāris dēļu, kas, vertikāli piestutēti un sanumurēti, veido durvis viņa garāžas instrumentu klājumam. Tiek noskrūvēts disks. Galvas grozīdami un joprojām pīpēdami, viņi apspriežas. Laika gaitā abiem piepulcējas vēl bariņš vietējo. Viens atčāpo ar mazu puiku, kāds arī grib līdzēt un lūr uz riepām un diskiem tikpat uzmanīgu aci. Tiek izdarīti skrūvēšanas mēģinājumi, kā rezultātā pēc Toma norādēm redzam, ka nu nolauztas ir jau 4 skrūves no 5. Viens otrs smaidīdams krata galvu – sak, netiksiet jūs nekur tālāk. Saule kveldē, mums nāk brokastu laiks, ēst gribas, bet cerības tikt nekur nav. Pēc stundas pusotras tiek izdomāts risinājums – no citām riepām noskrūvēt pa skrūvei, tā lai skrūvju skaits izlīdzinās. Varam braukt tālāk, tiešām necerēti. Toms smejas – viņš saka, nu risinājums ir tieši kā padomju laikā, Eiropā ar šo busu neviens tālāk nebūtu braucis.

Pamazām redzam apkārt vietējās dzīves ainiņas. Raibu raibas. Uz ielas pārdod visu ko un šo, un to. Lāviņās karājas virtenes ar kaut kādiem krāsaini safasētiem produktiem – ne ta' čipsiem, ne ta' končām. Garām traucas mopēdi, uz tiem pa divi, pa trīs sēž vietējie. Apdzīšana notiek ar taurēšanu un tā, ka reizēm jāpiemiedz acis. Iebraucot benzīntankā uz tualeti, sastopamies ar vēlāk itin visur novēroto standartu. Tualetēs lielākoties (ar retiem izņēmumiem) ir tikai pēdiņas un dušas šļauka, ko nomazgāties, – papīra nav. Grīda ir tīra, bet pludo. Un, ja ir gadījusies tualete ar podu, tās vākā jau ieminušās pēdiņas, jo šejienieši citādi nav raduši, neskatoties uz visur izvietotajām zīmēm par to, ka kāpt uz poda nedrīkst. Grīda pludo arī tur.

Blakus tualetēm visur ir spodri jo spodri iztīrīta lūgšanu telpa. Indonēzija ir multietniska, un arī reliģiju te ir daudz, bet noteicošā tomēr ir islāms. Citā reģionā tas ir kategoriskāks, citur ne tik strikts. Lūgšanu telpas ir visur, mošejas ik uz stūra, un lakatos tītu sieviešu arī daudz. Baznīcu tikpat kā neredz.

Garām zib rīsu lauku terases, palmas. Pa pļavām slāj zilpelēki bifeļi. Esam galā, un Samsuls ir priekšā – ak, laime! – viņš runā angliski labāk nekā raksta šajā valodā un ir organizatorisks. Mums ātri jāiedzer kafija, jāatstāj viesnīcā koferi un līdzi jāņem tikai mugursomas – ar laivu dosimies uz Zunda šaurumā esošo Krakatau saliņu grupu, kur nakšņosim teltīs uz Anak Krakatau. Atpakaļ tikai rīt, lai šeit, Karitā, sagaidītu Jauno gadu.

Kafiju dzeram saldu, jo – tieši kā visos Indonēzijas ceļvežos teikts – ja nepavaicā kafiju vai tēju bez cukura, tad tā būs saldumsalda.

Iesēžamies mazā tupelītē, kas vedīs mūs uz Anak Krakatau jeb Krakatau "bērniņu". Samsuls brīdina – smaidīdams kā visi visur –, ka laivas ātrums esot ap 20 mezglu stundā un parasti tieši stundas laikā attālumu līdz salu grupai varot arī veikt, bet tobrīd diemžēl esot drusku pretvējš un būšot mazliet "choppy" jeb viļņošoties, un būšot vajadzīgas pāris stundas, lai nokļūtu galā. Laiva neliela, bet Toms mums stāsta, ka esot labi būvēta, mēs viņam ticam, jo viņš taču savā otrā dzīvē ir slavens kā kuģu inspektors – ja nu kāds kaut ko saprot no laivām, tad tas ir viņš.

Laiks pusapmācies, mitrs un arī brīzīti mana. Sakāpjam, saliekam somas laivas purngalā zem jumta un dodamies ceļā. Viļņošanos jūt, bet mēs priecājamies – auksti nav, ūdens silts kā piens mums šļakstās virsū, līdz vienā pusē kapteiņa Omāra palīgs novelk lejā brezentu. Sejās sajūsma, beidzot esam laukā, jūrā, ceļā uz savu pirmo piedzīvojumu! Tikai viena seja nopietna – tā ir Dace T., kas labi zina, ka viņai mēdz būt jūras slimība. Viņa ir iedzērusi zāles un tagad stingi raugās horizontā, lai būtu droša, ka vēders turēsies rāms. Diemžēl pēc brīža sajūsma pazūd arī no Zanes sejas. Ak, nu viņas taču dvīnes – skaidrs, ka abām viena kaite! Darīt neko nevar.

Samsuls viņai mazliet pamasē muguru, es paturu roku. Tik lieliski saprotu, kā solījumi par to, ka, tikko viņa izkāps krastā, viss pāries, tobrīd nedod itin neko. Cerības, ka, pietuvojoties salām, viļņošanās mazināsies, diemžēl nepiepildās. Zanes pleci ik pa brīdim sagumst pār laivas malu, bet viņa turas kā varonis. Ap salas stūri, kur mums jāiegriežas, vējš uzmetis pavisam trakus viļņus, laivele knosās un šūpojas pa viļņiem tik dikti, ka pat dažiem drosmīgākajiem rodas šaubas par manevra prātīgumu. Tas gan ir tikai mirklis (lai arī šķiet bezgala garš), un tad esam jau rāmajos ūdeņos starp salām. Vēl pēc mirkļa laiva pietauvojas melnu smilšu krastā. Rāpjamies ārā. Zane atslīgst uz izklāta paklājiņa, un burtiski pēc pāris minūtēm viņas sejā atgriežas krāsa.

Laiks lenčam. Mūsu kuģošana ir vilkusies ilgāk, nekā paredzēts, un viļņu dēļ neesam piestājuši citā saliņā vispirms, lai iebristu džungļos. Bet tāda iespēja mums būs vēlāk, tāpēc nebēdājam. Iekožam Samsula un viņa palīgu uzmeistaroto nūdeļu zupu un augļus – o, mani mīļie rambutāni, ko ar Daci T. un Eviju atminam vēl no Vjetnamas brauciena laikiem! Tie ir gardi – kā līčijas – un saldum saldi! Pirms dodamies tālāk uz snorkelēšanu aiz stūra, nodarbojamies ar drēbju žāvēšanu (jo viss, kas nesaslapa garajā ceļā no šļakstiem, saslapa pagrieziena manevros ap salas stūri pirms iebraukšanas rāmajos ūdeņos). Vispārējai pilnībai Toms izvelk līdzatvesto Latvijas karogu, ko iekabinām krūmos pie Samsula uzceltajām teltīm. Nu latviešu kempings ir gatavs!

Uz Anak nedzīvo neviens, netālajā salā gan esot kādi 2 tūkstoši, kas tur pamazām atgriezušies pēc Krakatau sprādziena 1883. gadā, bet par to vēlāk. Mūs vēro. Vērotāju vidū ir arī bērni, kas, būdami drosmīgāki, nāk klāt pirmie. Izrādās – grib ar mums bildēties! Tobrīd vēl nenojaušam, ka ceļojuma gaitā mums lemts kļūt par nenoliedzamiem stāriem. Atkal jākāpj laivā, lai dotos ap stūri snorkelēt. Tam paredzētas divas vietas – vienā tāpat, lai redzam vulkānisko zemūdens dabu, otrā esot redzami no zemes vulkāniskās darbības rezultātā nākoši sēra burbuļi. Zane bez mazākās iebildes (ak, stiprās latviešu sievietes!) kāpj laivā, un dodamies uz snorkelēšanas vietu. No aizstūra skatam paveras arī pats dūmojošais Anak Krakatau! Iespaidīgi. Salecam ūdeni un vērojam zemūdens pasauli. Interesanti, un uz melno smilšu fona viss izskatās pavisam citādi. Redzam, kur lava plūdusi, kā to mēģina apaugt veģetācija. Laivelei neizdodas droši noenkuroties lavas akmeņu dibena dēļ, un tā kursē šurp un turp, te attālinoties, te pietuvojoties.

Otrā snorkelēšanas vietā straume mazliet spēcīgāka, Samsunītis ir nedaudz atpalicis un, aizmirsis visus niršanas gaitā iemācītos brīdinājumus, sajūsmā mums māj ar roku (vispārējai informācijai – māšana ar roku uz ūdens nozīmē palīgā saucienu, nevis sajūsmu un uzmanības piesaistīšanas žestu tāpat vien). Toms satraucies jau traucas. Par šo pārpratumu Samsunīti ķircināsim vēl labu brīdi, piedraudot visu izstāstīt mūsu kopīgajam niršanas instruktoram. Burbuļus zem ūdens redz! Daudz gan to nav, un straume nes prom no burbuļvietas, bet tik un tā.

Šovakar līdz tumsai vēl jāpagūst uzkāpt līdz pirmajai bāzei Anakā (pirmajam līmenim), bet tālāk doties vairs nevar, jo vulkāna lavas kupols ir pārlieku nestabils un sakarsis un nav droši (piezīme publicēšanas brīdī: tas ar joni uzgāja gaisā pagājušogad). Nedaudz par Krakatau Krakatau ir vulkāns, kas ar milzu spēku izvirdis un uzsprādzis 1883. gadā. Sprādziens bijis tik skaļš, ka to dzirdējuši pat 5500 kilometrus attālajā Sidnejā, un tas tiek uzskatīts par skaļāko troksni modernajā vēsturē. Izvirduma un tā izraisīto cunami un gāzu viļņu rezultātā bojā gāja 36 000 cilvēku uz tuvējām un tālākām salām.

2006. gadā par izvirdumu uzņemta arī BBC filma "Krakatoa: The Last Days", pamatojoties uz četru aculiecinieku vēstījumu. Diezgan baisi – es to noskatījos un tieši tāpēc tik ļoti gribēju Krakatau bērniņu (Anak indonēziešu valodā ir bērns) apskatīt. Ik pa brīdim Anak izvirst – pēdējo izvirdumu Samsuls esot pieredzējis šī paša gada septembrī, kad kāpis uz pirmo līmeni kopā ar vācu pensionāriem. Pēkšņi esot sācies izvirdums, bet jau pēc pirmajiem iespaidīgajiem foto Samsuls mudinājis pensionārus traukties pa melno smilšu kalnu lejā, jo izvirduma laikā pa gaisu arī viņu virzienā mesti milzu kvēlojoši bazalta un lavas gabali. Nākamajā dienā turpat esot aizgājusi bojā kāda ģeoloģe, kas ieradusies šo izvirdumu pētīt. Es klusītēm ceru uz nelielu, simpātisku izvirdumu ar smukiem foto. Bet Samsuls manu cerību noslāpē, sakot, ka, ja seismologi būtu pareģojuši kādu tik tuvu vulkāna aktivitāti, mēs būtu nakšņojuši blakus esošajā Rakatas salā, no kuras tad naktī varētu vērot izvirdumu. Pirms kāpiena Samsuls iesaka paņemt līdzi lakatiņus, ko aizsiet priekšā sejai, jo būšot vējš no vulkāna puses. Sākumā taka ved pa retu mežiņu, tur krūmos pamanām milzu varānu (monitor lizard). Šis ir paslēpies krūmos un par mums neliekas zinis. Drīz vien veģetācija atkāpjas, un mēs rāpjamies uz augšu starp lavas gabalu izsistām bedrēm pa melnām smiltīm un bazalta gabaliem (nu gluži kā papēžu skrubināmais pumeks). Sēra smaka kļūst ar katru brīdi arvien uzmācīgāka un dedzina kaklu. Svilinās, svilinās! Beidzot tuvojamies kalna korei. Pēkšņi mums pretim metas tāds vējš, ka nespējam noturēties kājās. Piesēžam melnajās smiltīs un mēģinām nobildēt skatam atklājušos dūmojošo, balti melnu lavas gabalu klāto Anaku. Vējš pa gaisu nes ne tikai sēru, bet arī smiltis un pat sīkus akmens gabaliņus, kas cērtas stilbos un sit sejā. Nudien lakats ir vajadzīgs sejas aizklāšanai. Man bail par savu fotoaparātu – tam taču nav paredzēts turēties pretim smilšu vētrai – cik nav dzirdēts par aparātiem, kas tieši šādos apstākļos atteikušies kalpot tālāk. Turklāt pamazām tumst un bildēt nav viegli. Bet dabas spēka klātbūtne ir burtiski taustāma.
Varam atgriezties nometnē uz vakariņām. Saliekam visu mantību teltīs, ja nu līst (nesaprotam Samsula izteikumu par to, ka lietus gadījumā naktī mums viņš jāmodina), un gaidām vakariņas.
Vēl pa to starpu ielienam pa pliko papeldēt – vai nav "skumji" to darīt tieši 30. decembra vakarā? Vakariņas ir gardas, rīsi, ceptas garneles, grilētas zivis un dārzeņi. Virs mielasta galda ir pat iestutētas spuldzītes, ko darbina līdzpaņemtais ģenerators. Apkārt kviec – nu labi, sisina milzu skaļumā – cikādes (indonēziski – skaida), tās un citi raibuļi lido arī uz gaismu un mums.

Nakts iet kā mocībās līdz brīdim, kad pēc izgājiena nakts melnumā mežā atgriežos un ar Samsonīti nolemjam – štrunts par insektiem, jāliek galva uz telts izejas pusi un jāatstāj telts vaļā. Ārā šalc viļņi, šņāc palmu lapas – ir tāda sajūta, ka gāž lietus. Bet nē – mēs to pamanītu momentāni ar savām no telts izbāztajām galvām. Izdodas pat iemigt uz brīdi.

Mostamies agri – jau piecos mums paredzēta rīta kafija un otrreizējs kāpiens Anakā, lai vērotu saullēktu. Daži ir cerējuši, ka līs un nebūs jākāpj. Citi tik un tā nav varējuši pagulēt. Kafija atkal salda kā Āfrikas nakts. Pamazām aust gaisma, un mēs atkal dodamies ceļā. Kāpiens pa pustumsas palmu birzi atkal aizved pie smilšu kalna. Šoreiz kāpjam pa otru pusi un jau pa ceļam spriežam, ka vējš ir krietni mazāks. Augšā skats tiešām paveras lielisks. Pārējās salas vēl grimst rīta krēslā. Anaks dūmo kā skurstenis. Lecam pa lavas gabaliem uz priekšu, gar vaļņa malu. No zemes pa brīžam paceļas dūmi. Sērs visur. Šur tur zeme pavisam karsta. Samsuls smaida, mētā bazalta gabalus un stāsta, kā gājis vienam tūristam līdzi kāpt pašā Anaka krāterī. Tobrīd vēl esot bijis mazliet drošāks tas kāpiens, bet vienalga pārgājiena gaitā Samsulam sākuši svilt un kust flipflopi (kas viņam šobrīd nemaz netraucē lēkāt pa visurieni daudz straujāk un pārliecinošāk nekā mums mūsu kalnu zābaciņos), un tad nu šie strauji laidušies lejā, un tūrists dabūjis aizlienēt Samsulam savus savāktos akmeņu un iežu paraugus, ko mest zem kājām, lai pa tiem tiktu atpakaļ lejā. Mēs neviens negribam izmēģināt pēdu svilināšanu.

Pamazām, fotografēdami un skatus baudīdami, dodamies lejup, kur mums brokastīs Samsuls cep banānu pankūkas. Pa vidu brokastīm pamanām pie miskastes bedres nu jau atklātībā iznākušo varānu. Ak, ku' tas ir skaists! Un liels, nu pusotrs metrs ir noteikti visā garumā. Samsuls saka – jā, viņiem patīkot parakāties pa atkritumiem, ja nu kas gards atrodas, te viņiem nav plašas izvēles ēdienkartē – šie zvēri ir gaļēdāji, bet uz salas faunas nav daudz. Viņu lielākie brāļi Komodo salās (kas esot tur saglabājušies aizvēsturiski lielāko varānu pārstāvji) medījot i mazus, i lielus zvērus. Viņi tiem iekož, ielaiž savu nāvējošo indi, tad sekodami sagaida, kamēr tie atdod galus, un gardu muti tiesā maitu. Arī šie mazākie varāni uzvedoties līdzīgi, tāpēc pārlieku tuvu neejam. Bet varāns, kā fotogrāfu uzmanības gaismā gozēdamies, prom dodas pavisam lēni un ļaujas bildēties. Mēs gan vaicājam Samsulam, kādēļ te ir tādas atkritumu bedres, te taču ir Krakatau nacionālais parks un visam vajadzētu tapt aiz sevis savāktam. Viņš norausta plecus – saka, te jau pēc kāda laika tik un tā viss uzies gaisā, tad jau tie atkritumi arī sakusīs un sadegs – tā teikt dabiskā atkritumu dedzinātava.

Pēc brīža vācam teltis un visu aiz sevis (pretēji vietējo pieejai) un dodamies uz Rakatas salu ielīst džungļos. Te smiltis ir gaišākas un arī floras un faunas daudz vairāk – to vidū lērums izskalotu un pazaudētu flipflopu pa vienai.

Visu stāstu par Indonēzijas apceļošanu lasi blogā "Ceļojumu piezīmes".