Indonēzija - 17
Sen, sen esmu kārojusi aizbraukt uz Indonēziju. Vienmēr šķitis – ja tur nokļūšu, beidzot redzēšu kādu vulkānu izvirstam. Indonēziju šķērso vulkāniskas aktivitātes loks un tur ik pa brīdim kaut kas tāds notiek. Un redzēt izvirdumu nudien ir mans sens sapnis. Viss notika pavisam citādi. Un pa visai neiemītām takām. Tāpēc vasarā sāku taujāt, meklēt, vai ir vēl gribētāji. Izrādās, nudien, gribētāju gana – savācamies diezgan interesantā konstelācijā: kopā esam 6, no kuriem 3 ir Daces (kālabad nereti ceļojuma laikā kāds nodomā, ka tas noteikti ir uzvārds un ka esam māsas), 1 dvīņu māsu pāris un viens precēts pāris.

Organizēšana notiek ļoti operatīvi – tikšanās manā dzīvoklī ar uzmestiem plāniem, dažādu nianšu apspriešanu un uzdevumu deleģēšanu. Visam pa starpu uzrakstu draudzenei Evai, kas tobrīd ar vīru 10 mēnešus dzīvojas pa Indonēziju brīvprātīgo projekta ietvaros. Saņemu veselu lapu ar pārliecinošiem, emocionāliem ieteikumiem doties uz Sumatru un uzmeklēt turienes brīnumus. Evas sajūsma ir lipīga, un mēs tikpat operatīvi nomainām visus plānus, atceļam Komodo un Sulavesi salas apmeklējumu un visu rīkojam Sumatrā. Izņemot pirmo izrāvienu, jo noteikti gribu apmeklēt 1883. gadā uzsprāgušā Krakatau vulkāna bērniņu pie Javas salas krastiem.

Kad Ziemassvētki ir garām, varam doties ceļā. Indonēzijā ir lietus sezona, tāpēc esam attiecīgi aprīkojušies ar lietus jakām, ātri žūstošiem dvieļiem un ūziņām. Karsts gan tur esot šākātā. Bez starpgadījumiem iekļūstam reisā uz Abū Dabī. Tās lidosta neatbilst uzskates materiālos atspoguļotajam, nav ne tik liela, ne iespaidīga, toties tā ir šaušalīgi auksta.

IndonēzijaJūras slimībaĀzijaceļojumsIndonēzija

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit