Esot Dienvidaustrumāzijā, Austrālija šķiet tik tuvu, ka būtu grēks kaut vai nedēļu neuzmest tai aci – kas zin, kad vēl sanāks šajos krastos nokļūt. Sākums gan nešķiet daudzsološs. Teorētiski Latvijas pilsoņiem šīs valsts apmeklējumam vīza nav nepieciešama. Praktiski? Jāaizpilda nevainīgs elektronisks formulārs iebraukšanas atļaujas iegūšanai – tas arī izrādās galvenais filtrs censoņu sijāšanai. Gan ģimenes stāvokļa, gan nodarbinātības specifikas dēļ attopos Austrālijas varas iestāžu acīs visaizdomīgākajā ļaužu grupā – acīmredzami, kā kaislīgs kandidāts "sievusitēja maikas" sauļošanai kādā no viņu augļu plantācijām, kas, ticis iekšā, ne par ko vairs nebūtu gatavs atlaist persikkoka zaru. Man lemts izčukināt cauri vieglam pazemojumu konveijeram – uzdoti dažādi precizējoši jautājumi, prasītas bankas kontu izdrukas. Un tad, neticamā kārtā, pēc teju mēneša ilga klusuma tomēr atnāk ziņa, ka man ir ļauts iebraukt valstī. Uh.
Tomēr arī ar iebraukšanu neiet nemaz tik vienkārši. Esmu plānojis šeit nonākt tieši Ziemassvētku vakarā, ar vēlo reisu no Bali. Taču sirsnīgākā Mērfija likuma ietekmēts, izlidošanas dienas rītā pamostos ar sliktu dūšu un acīmredzamām saindēšanās pazīmēm. Visu dienu pavadu gultā, skalojot organismu ar dažāda rakstura šķidrumiem, uz vakara pusi arvien spilgtākai kļūstot apjausmai, ka podā nāksies noskalot arī tāvakara biļeti uz Dārvinu – neesmu gatavs šādā stāvoklī riskēt braukt uz lidostu. Tā arī notiek – nākamajā dienā biļeti nākas pirkt vēlreiz. Labā ziņa – šajā periodā, Austrālijas svētku brīvdienu atpūtniekiem pretējā virzienā, tā ir salīdzinoši ļoti patīkamā cenā. Tagad mani vairs neaptur nekas.
Pirmais pārbaudījums uz vietas pienāk ātri – stūre labajā pusē. Nekad līdz šim šādā režīmā nav gadījies braukt, plaukstas ir viegli miklas. Tomēr par labu nospēlē fakts, ka ir agrs rīts, satiksmes ielās tikpat kā nav un tāpat esmu plānojis vispirms doties ārpus pilsētas – būs laiks adaptēties. Tā arī notiek, pēc kādas stundas jau esmu tīri labi aizmirsis to, kā biju pieradis braukt līdz šim. Izrādās, smadzenes tīri labi māk lietas.
Katram Austrālijas štatam ir savas, atšķirīga dizaina numurzīmes. Esmu ieradies Ziemeļu teritorijā uz šī reģiona numuriem tiek rakstīts tā, kā arī ir – "Austrālijas mazapdzīvotā Z.T." Izrādās, Ziemeļu teritorija nemaz neskaitās tāds īsts štats – kopā ar galvaspilsētas teritoriālo veidojumu tie ir tikai divi tādi visā valstī.
Drīz vien nogriežos no lielās šosejas un dodos iekšā neapdzīvotākā dabiņā, šeit sauktā vienkārši par bush jeb krūmāju. Arī šeit joprojām ir saganāms labs asfalts, braukt ir kaifs.
Piebraucu pie kāda ezera, te pamanāmas visnotaļ eksotiskas brīdinājuma zīmes.
Paraugoties apkārt, šķiet, ka no šiem krūmiem var izlīst jebkas. Cik nav dzirdēts, ka Austrālijā indīgs, vai vismaz nešpetns ir teju pilnīgi viss, kas kustas. Bet nu ok, jābūt optimistam.
Gaiss ir tveicīgs, pamazām tuvojas lietus sezona jeb The Wet. Vietējie šo pārejas periodu no sausuma uz slapjumu daiļrunīgi apzīmē ar nosaukumu build-up. Kā redzams, ugunsbīstamības jomā līdz catastrophic vēl ir savs ceļš ejams.
Pirmā naktsmītne atrodas nelielā pilsētiņā Batchelor. Laiks te šķiet diezgan blīvi sastindzis pagājušā gadsimta otrajā pusē.
Toties vietējā alternatīva baložiem atsvaidzinoši priecē aci.
Nelielas, krūmos ieaugušas ēkas, diezgan daudzi pussarūsējuši auto, metāla žogi – sajūta par dzīves ritumu šeit nav pārlieku optimistiska.
Nemana gandrīz nevienu cilvēku, ik pa brīdim kaut kur gan slinki nozib pa kādam siluetam.
Austrālijā alkoholu var iegādāties tikai speciālos veikalos, līdzīgi kā Skandināvijā.
Bačelorai paveicies – monopolbode ir apvienota ar bāru, ērti. Lai nopirktu pat vienu vieglo aliņu, obligāti jāuzrāda tiesības, vai kāds cits dokuments – tiksi pārbaudīts, vai par kaut kādiem tumšiem sasniegumiem neesi dzērienu lietotāju melnajā sarakstā.
Atrodu naktsmītni vietējā kempingā, aizņemos velosipēdu un izbraukāju faktiski visas pilsētiņas ielas. Vidējais aritmētiskais skats jebkurā no tām ir aptuveni šāds.
Šonakt palieku ekskluzīvā villā, kas izmēros nav būtiski lielāka par iznomāto auto. Toties ir kondicionieris un jumta klātbūtni ļoti novērtēju pamatīga, pēc pāris stundām uznākuša tropu negaisa laikā. Nākamajā nakti izdomāju veikt eksperimentu – nolaist sēdekļus un gulēt mašīnā guļammaisā. Ātri top skaidrs, ka šeit nav gluži Islande – tropu nakts tveice, trokšņi, lietus pasākumu pārvērš murgā, ko šī brauciena laikā vairs negribas atkārtot.
Kempinga saimniekam haosa pārņemtajā autonojumē toties mētājas visi Krokodila Dendija atribūti – iztēli rosinoši.
Tepat teritorijā uzeju minigolfu ar nedaudz divdomīgu trases risinājumu. Reāla mačo kultūra.
Nākamajā rītā odiseja turpinās. Kā Austrālijai pienākas – pa pļavām ceļmalās te tiešām lēkā ķenguri!
Tāpat neatņemama ainavas sastāvdaļa ir sarkanīgi termītu debesskrāpji un meža ugunsgrēku skarti krūmāji. Izrādās, uguns te ir kļuvusi par dabas rituāla sastāvdaļu – meži te izdeg cikliski, dabai pielāgojoties un atjaunojoties. Cik sapratu, nereti ugunsgrēki te tiek izraisīti arī speciāli, lai tos varētu kontrolēt. Tā teikt – izšaujam pulveri un turpinām dzīvot.
Braucu tālāk. Dažviet ceļmalās var redzēt intriģējošus paziņojumus, kas apgalvo, ka šeit sākas aborigēnu zemes, kuru apmeklēšanai vajadzīga atļauja. Palasot internetos vairāk – tiešām, saistībā ar šīm zemēm Austrālijas vēsturē ir izspēlēts ne mazums diplomātisku gājienu, aborigēnu ciltīm mēģinot dot sajūtu, ka ar tiem rēķinās. Teritorijas ir lielas, uzturēšanās atļaujas var nopirkt onlainā.
Dienas plāns – izmest loku pa Litchfield National Park. Samērā koncentrētā teritorijā te apskatāmi dažādi Ziemeļu teritorijai raksturīgi dabas smukumi. Piemēram, šī termītu pilsēta, kas pirmajā acs uzmetienā atgādina mazliet savvaļā aizlaistus kapus.
Gadās tiešām prāvi arhitektūras eksemplāri.
Apskates objekti ir ik pēc dažiem kilometriem, arī ūdenskritumi. Ātri gan ievēroju patīkamu sakarību – ja objekts atrodas tuvu pie šosejas, tas būs pārblīvēts ar apmeklētājiem. Savukārt ūdenskritums, līdz kuram pa taciņu no stāvvietas jāiet pusotrs, divi kilometri – izbaudāms absolūtā vienatnē.
Šis, acīmredzami, nav pārāk tālu no pārkinga.
Jau labāk.
Ej pa tādu nomaļu taciņu, vēro dīvainus, līdz šim neredzētus, pat aizvēsturiskus augus un tīri labi nobriesti sajūtai, ka no krūmiem tūlīt mierīgi varētu iznākt arī kāds neliels dinozaurs.
Mērogs.
Lietus sezona tuvojas. Mazākie neasfaltētie celiņi tiek slēgti – mēdz pārplūst.
Lietus sezona tuvojas strauji.
Kā jau minēju, veicu kļūdainu manevru – pavadu tveicīgu nakti tveicīgā auto. Neizgulējies, aizpampis, nepriecīgs no rīta tieku atalgots – turpat blakus, pļavā, boksējas divi ķenguri. Sākumā neticēju savām acīm, bet izrādās, ka viņi tiešām mēdz sparingoties.
Laižam tālāk. Adelaide River pilsētiņā apskatos Otrā pasaules kara kapsētu. Simpātiska, cilvēciska detaļa – pie vārtiem lācēns tālaika Austrālijas uniformā. Izrādās, Ziemeļu teritorijai un Dārvinai karā tika visvairāk – japāņi to pamanījās to dūšīgi sabombardēt, gluži kā slaveno Pērlhārboru.
Brāļu kapi.
Vēl viena detaļa.
Un turpinot ceļu tālāk, turpat pie šosejas – vēl viena. Iespējams, piemineklis kādam pārgalvīgam bagijotājam.
Ceļš, ceļš, ceļš, tad kārtējais nelielais miests, kas šķiet sastindzis laikā un telpā.
Tomēr nemaz tik sastindzis nav – klīstu pa tukšo centrālo laukumu, līdz pēkšņi nez no kurienes uzrodas bariņš skaļu, bļaustīgu aborigēnu. Saprotu, ka nevaru laist garām iespēju pakomunicēt, un, nedaudz pārvarēdams savu ziemeļnieka kautrību, dodos klāt. Pamanos pat uzbildēt grupas portretu – uz mutes galīgi nekritušās dāmas uzreiz pieprasa viņām nosūtīt bildi. Kad jautāju pēc epasta – saņemu noliedzošu atbildi, viņiem esot tikai P.O. Box, jo aborigēnu ļaudis ar tādām elektroniskām muļķībām nenodarbojoties. Katram gadījumam vēl piebildīšu, ka, jā – šis skaitās politkorekts Austrālijas pamatiedzīvotāju apzīmējums latviešu valodā.
Interesanti, ka pamatnācija pārsvarā redzama pārvietojoties bariņos, reti kad vienatnē.
Saku, laiks te šķiet sastindzis. Nesteidzīgi soļoju tālāk, līdz atkal satieku visai kolorītus personāžus. Aborigēnu puika spēlējas ar pikapa aizmugurē piesietu, milzīgu, melnu suni, kas pieder ūsainam, dzīves paburzītam kungam, kurš izskatās kā tipāžs no Čaka Palanjuka romāniem.
Tepat arī omulīgs pensionāru pāris. Kundze, kurai blakus viļājās telefonā ielipis mazdēls, pasūdzējās par lielo karstuma vilni, kas pēdējās dienās aizķēris reģionu.
Dodos atpakaļ uz mašīnu un saprotu, ka pie tās jau norisinās neliela drāma ar policijas iesaistīšanos.
Visticamāk, ka mans redzējums ir nepilnīgs un subjektīvs, taču, liekot kopā novērojumu driskas, sāk veidoties nenovēršama sajūta, ka par spīti visiem likumiem par pamatiedzīvotāju zemēm un citām lietām, viņi te tomēr ir nedaudz otrās šķiras pilsoņi.
Dodos tālāk uz dienvidiem. Pretim ik pa brīdim norībina Austrālijas laukiem raksturīgs, iespaidīgs transportlīdzeklis – tā saucamais road train jeb ceļa vilciens. Principā tā ir fūre ar līdz pat četrām piekabēm, interesanti, kā viņi izņem šaurākus pagriezienus un līkumus.
Pēcpusdienā esmu sasniedzis brauciena tālāko dienvidu punktu – Katherine pilsētu, kas pēc vietējiem standartiem skaitās diezgan liela. Centra galvenajā ielā, pusdienlaika tveicē redzamie kājāmgājēji gandrīz visi bez izņēmuma ir aborigēni. Ziemeļu teritorija skaitās viens no pamatnācijas apdzīvotākajiem valsts reģioniem.
Ne-aborigēni savukārt brauc kondicionētos džipos un pikapos. Atkal subjektīvs, droši vien nepolitkorekts novērojums – ja pie stūres būs aborigēns, tad arī mašīna būs vecāka, nedžipīgāka, apskādētāka. Arī mani stereotipi par pārticīgo ķengurzemi te nepārtraukti tiek apskādēti – Austrālijā nepavisam nav vienlīdzīga sabiedrība.
Jo sevišķi to var redzēt pie vietējiem lielveikaliem, pie kuru ieejām spieto bezpajumtniekiem raksturīga izskata cilvēki. Uzminiet – kāda ir to ādas krāsa? Novēroju, kā policisti izvada no viena šāda veikala kādu viegli iereibušu, lēnām klibojošu vīriņu – ar rokām nebaksta, taču uzkrītoši pacietīgi soļo aiz tā izejas virzienā, nepielūdzami norādot uz to, ka veikalā palikšanas nebūs. Nepārprotiet – arī starp pircējiem, protams, ir pamatnācija, taču mazāk. Taču tā dzīvo pēc saviem noteikumiem, un, piemēram, mierīgi uz šopingu var atnākt arī basām kājām. Lieki teikt, ka visu šo vēroju un uzsūcu ar platām acīm – vietējo savstarpējās attiecības šķiet ļoti interesantas un.. eksotiskas.
Lūk, veikala stāvvietā noparkojies vesels policijas bataljons.
Citviet pilsētā cilvēki dažādās nestandarta vietās redzami vienkārši, sēžot zemē.
Painteresējoties par šo jautājumu vairāk, atklājas, ka šeit izplatītā alkoholisma un lielā bezpajumtnieku skaita cēloņi sakņojoties mistiskā cilšu piespiedu pārvietošanā pagājušā gadsimta otrajā pusē. Cilvēki zaudēja tradicionālo saikni ar zemi, tradīcijām, kopienu un attiecīgi ir pakļauti lielākam riskam noiet no ceļa. Kāds statistikas avots vēsta, ka veseli 12% no Katherine reģiona iedzīvotājiem esot bezpajumtnieki! Vakarā izmetu loku pa pilsētas centru ar domu apskatīties vietējo izklaides kādā naktslokālā. Galvenā iela nošokē – visā pilsētas centrā esmu vienīgais ārpus automašīnas manāmais bālģīmis, apkārt klīst aborigēni dažādās reibuma pakāpēs. Uz trotuāra mētājas apgāzti lielveikalu rati, pretim nāk acis izvalbījis, apsities, kaut ko kliedzošs cilvēks. Citiem vārdiem – vēlme iemest aci jebkurā izklaides vietā strauji pāriet. Priekšstati jūk pa vīlēm – arī šī ir tā pati turīgā un advancētā Austrālija!
Paejot nost no smagajām tēmām – interesanti, ka aborigēniem mati nav sīksprogaini, bet gan viegli lokaini. Šis brīnišķīgais Ziemassvētku vecīša ekvivalentkungs laipni atļāva man uzņemt viņa portretu.
Kas vēl pilsētā ir ievērojams? Manuprāt, drive-thru alkohola veikals. Ko tādu līdz šim tiešām vēl nebija gadījies redzēt.
Citādi – šādi.
Nu ok, ir viens krokodils, bet tas izrādījās sastāvošs no betona.
Jaungada brīvdienas tuvojas. Servisa īpašnieks pat ir izlicis plakātiņu, kurā novēl priecīgu Hogmanay. Tieši tā kā aicina arī pats plakāts, ir jāpagūglē – tas izrādās skotu apzīmējums pēdējai gada dienai un Jaungada svinībām.
Austrālijas vēsture.
Solījums un realitāte.
Uzzinu, ka pilsētas nomalē ir tā saucamā Warlpiri Transient Camp – speciāls aborigēnu rajons. Protams, tas ir jāredz. Warlpiri ir vēsturiskas aborigēnu cilts nosaukums – visticamāk, ka tās pārstāvji te sastopami visvairāk.
Pie ieejas redzamas draudīgas zīmes, kas šeit aizliedz alkoholu un kaut kādu mistisku aizliegto materiālu – par ko draud diezgan skarbi sodi. Pavisam mīklaini. Vēlāk gan papētu šādu zīmju vecākus dizainus internetā – tajās aizliegtā materiāla vietā parādās pavisam cits vārds, pornogrāfija. Te nav dzeloņdrāšu, tomēr šo zīmju dēļ rodas abstrakta, neomulīga asociācija ar cita veida, pagājušā gadsimta četrdesmitajos gados bēdīgi slavenām nometnēm.
Pati transient camp gan nav nekas pārdabisks – krūmāji un dažas necilas ēciņas.
Nemanu vispār nevienu cilvēku.
Toties ir liste ar noteikumiem tādiem iebraucējiem kā man.
Pārāk daudz informācijas. Dodos izvēdināt galvu uz vietējiem karstajiem avotiem, pretējā Katherine nomalē. Līdz tiem gan nemaz netieku, jo uzeju milzīgu sikspārņu koloniju virs ūdens esošajos kokos. Burtiski simtiem, tūkstošiem neliela suņa izmēra mošķu karājas ar kājām gaisā, bļaustās, trinās un tā vien gaida, lai man uzsnaiperētu.
Neticami.
Nākamreiz – ceļš atpakaļ uz Dārvinu un piedzīvojumi pašos vietējo tropu ziemeļos.
Citus Māra Upenieka piedzīvojumus un ceļojumu aprakstus lasi blogā "Kā tur ir?", kā arī seko "Instagram" un "Facebook".
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
