Vieta, kas pārsteidz un iedvesmo: ceļojums uz ledāju zemi Patagoniju

Kad kādā novembra rītā izkāpjam no lidmašīnas Elkalafates pilsētā, vēl lidostā jūt to, ka šeit ir gluži citi klimatiskie apstākļi nekā Buenosairesā. Teiksmainā Patagonija – vientuļnieku, sevis meklētāju un fantastiskās dabas zeme neļauj te braukt nesagatavotam, un to redz pārējo ceļotāju apģērbos. Kad Latvijā valda pelēks novembris, šeit, Dienvidamerikā, ir pavasara sākums, gluži kā pie mums maijā! Pie privātmājām zied ābeles un tulpes, bet gaisā jūtama svaigas zāles smarža. Šoreiz ceļojumā esam devušies mazliet citādāk, nekā ierasts – mazā grupā kopā ar dabas ekspertiem, kas mums parādīs to spilgtāko, ko piedāvā Patagonija.

Mūsu šoferis Emanuēls būs kopā ar mums visu Patagonijas dienvidu apskates laiku. Drīz vien pārliecinos, ka bez putnu gida mēs nez vai būtu pamanījuši divas trešdaļas spārnoto draugu – Emanuēlam un latvietei Ilzei ir vērīgas acis gan uz putniem, gan citu dzīvo dabu. Jau pēc pirmajiem metriem busiņā mums rāda augstkalnu zosis, kuras dzīvo tikai šajā apvidū, tad ibisus un vēl pēc mirkļa saskatām pirmo gvanako – vietējo kamieļveidīgo dzīvnieku, tuvu alpakas radinieku. Turpat ievēroju arī kustību krūmos, izrādās, tie ir Eiropas zaķi, kas šeit gan ir invazīva suga.

Mūsu nākamā pietura ceļmalā ir vien dažas minūtes vēlāk, jo ievērojam Andu kondoru – lielāku putnu pasaulē pēc svara un spārnu izvērsuma. Tā spārni spēj sasniegt 3,3 metrus platumā, kur pēc šī rādītāja to pārspēj tikai daži jūras putni, un tā svars ir līdz 15 kilogramiem. Kamēr fotogrāfi ķer kadrus, mēs pārējie ļaujamies pavasarim – turpat ganībām otrā pusē ir liels pieneņu lauks, bet, vērojot kalnu smailes mazliet augstāk, redzam kūstošo sniegu. Pienenes tuvplānā, Arhentino ezers mazliet tālāk, sniegotas kalnu virsotnes un mākoņu krāvumi tālāk rada neaprakstāmu sajūtu, kas mazliet atgādina Alpu ainavas, taču plašums un klusums šeit ir nesalīdzināmi lielāks. Ceļi ir tukši, tūristus nemana, un te patiesi var atpūsties no cilvēku masām!

Kā tikko sasniedzam nākamo pieturvietu, Argentīnas ledāja nacionālo parku, vējš ir tāds, ka bez saulesbrillēm vienkārši nav iespējams atvērt acis! Taču esam sagatavojušies un braši ejam uz priekšu. "Perito Moreno" ledājs tiek uzskatīts par vienu no svarīgākajiem tūrisma objektiem Patagonijā, un, ne velti! Visa ceļojuma laikā tas paliek atmiņā kā viena no skaistākajām vietām, kur jebkad būts.

Mēs kāpjam pa labi iekopto pārgājienu taku un debesis jau ir skaidrojušās. Visapkārt ir koši zaļi koki un krūmi, kas smaržo pēc priedēm pirmā pavasara lietus laikā. Starp koku lapām paveras pirmais skats uz ledāju – milzīga, karaliska un koši zila ledus siena. Tā vien šķiet, ka siena ir dzīva, jo tā nestāv klusu, ik pa brīdim no tās atskanot klusākam vai skaļākam pērkonam līdzīgam troksnim. Dažbrīd ar lielu blīkšķi ūdenī iekrīt atlūzušie gabali, un troksnis atbalsojas kalnos.

Nākamās trīs stundas paiet kā viens mirklis – mēs kāpelējam no takas uz taku, kas ir pārsteidzoši mūsdienīga, daļa tās pieejama arī cilvēkiem ar kustību traucējumiem. Uz brīdi novēršamies, lai apskatītu kādu no krāšņajiem putniem, bet tad atkal atgriežamies pie ledāja vērošanas. Kurš būtu domājis, ka milzīga ledus masa var būt tik neaprakstāmi skaista!

Otro dienu Elkalafatē pavadām pie otra ledāja – Upsalas, kas ir trīs reizes lielāks par "Perito Moreno". Lai nokļūtu pie tā, dodamies uz "Estancia Cristina". Lielās privātās zemes Argentīnā sauc par estansijām, tajās savulaik dzīvoja un strādāja iebraucēji. Bieži vien teritorijas bija milzīgas, grūti aizsniedzamas un tur dzīvojošie ar saviem kaimiņiem varēja nesatikties mēnešiem ilgi. Tagad estansija ir dabas parks, uz kuru vairāk nekā stundu pa ezeru starp milzīgiem aisbergiem jābrauc ar kuģīti. Pēc atbraukšanas mūs ātri sadala pa grupām un drīz jau esam savā 4x4 džipā, kas lēni rāpjas kalnā. Jo augstāk mēs braucam, jo bailīgāk kļūst – auto kārpās pa primitīvu ceļu, kas liek justies pavisam neomulīgi.

Kad beidzot esam galā, nedaudz trīc kājas. Pavadonis stingri nosaka – no takas ne pa labi, ne pa kreisi! Pat ne mūsu drošības dēļ, bet tāpēc, ka abās takas pusēs ir vēja gludi nopulētas akmens plāksnes – ja cilvēki sāks pa tām staigāt, to virskārtā paliks pēdas.

Drīz esam kalna galā un te ir tik stiprs vējš, ka ir bail pieiet pie malas. Margu te nav. Tālu lejā, zem kājām, ir neparasti zilas krāsas ezers, kura krastos ir vairāki ledāji, tajā skaitā – Upsalas ledājs.

Pēc garās dienas pie ledāja pienāk vakars un laiks baudīt vakariņas. Ja iepriekšējās dienas esam pārtikuši no dažāda veida steikiem, kas te ir izslavēti un patiesi uz mēles kūstoši, tad šovakar ir laiks nobaudīt jēra gaļas asado. Pie restorāna durvīm izveidota pat īpaša ekspozīcija, stikla "skapī" pie atklātas uguns cep visu jēru. Gaļa ir garšīga, porcijas milzīgas un mūsu grupai pilnīgi pietiek ar to, kas paredzēts kādiem trijiem cilvēkiem. Te arī nobaudām vietējo saldējumu – ar kalafates ogām. Ticējums vēsta, ka, ja vēlies atgriezties Patagonijā, tās noteikti ir jānogaršo. Par to mēs atceramies dažas dienas vēlāk, kad ir laiks atgriezties Buenosairesā, bet streika dēļ tiek atcelti visi reisi un esam spiesti braukt ar mikroautobusu uz Buenosairesu. Patagonija mūs kā nelaiž, tā nelaiž vaļā!

Nākamais rīts mums sākas vēl agrāk. Ar pirmajiem saules stariem dodamies uz blakus viesnīcai esošo "Nimez" lagūnas dabas rezervātu, kas ir īsta paradīze putnu vērotājiem. Lagūnas vidū pastaigājas krāšņie Čīles flamingo, bet krūmos sēž mazie putniņi – no attāluma liekas, ka tādi mazi zvirbulīši, bet, izrādās, vienam dzeltena svītriņa uz kakla, citam sarkans kaklautiņš, citam balts punktiņš.

Šeit mēs patiesi izjūtam vēja spēku – pūš tā, ka ezera pludmales smiltis aizbirst aiz krāgas, iebirst apavos, un aizlien visās kabatās. Taču putnu daudzveidība te ir patiesi fantastiska – vairāku veidu pīles, zosis, arī karakaras un citi putni.

Vēl pirms doties tālāk uz Valdes pussalu Patagonijas ziemeļos, nolemjam aizbraukt nelielā izbraucienā uz Elkalafate ("El Calafate") balkonu blakus pilsētai. Tālu zem kājām ir Arhentino ezers, pilsētiņa un tālumā kalni. Mākoņi šķiet tuvāk aizsniedzami nekā ezers, cik augstu mēs esam!

Brauciena nobeigumā mūs aizved uz nelielu kalnu namiņu, kur mums vietējais puisis ir sagatavojis pusdienas. Angļu valodā gan viņš gandrīz nerunā, mēs spāņu arī ne, taču tiekam skaidrībā arī tāpat, un samājamies un žestikulējam arī ar argentīniešu sievietēm, kas mums šajā braucienā ir pievienojušās. Viena gandrīz nepārtraukti sūta ziņas telefonā, līdz kalna galā pazūd tīkls. Otra ir mazliet sašutusi, ka labierīcības ir "meitenes pa labi, puiši pa kreisi". Taču citādāk kalnu namiņā par visu ir padomāts – rakstainas salvetītes, skaisti trauki un vēl skaistāks skats.

Patagonija mūs pārsteidz un iedvesmo. Ar plašajiem laukiem, daudzveidīgo dabu un neparasto klusumu. Šeit valda pilnīgs pretstats tam, ar ko asociējas Dienvidamerika, jo te nav ne pūļu, ne pārapdzīvotības, ne trokšņu. Nepārsteidz, ka tik daudzi, dzirdot, ka nupat bijām Patagonijā, noteic: "Oo, tas ir mans dzīves sapnis, aizbraukt uz Patagoniju!". Un Patagonija patiesi ir tā vērta!