Esiet uzmanīgi ar savām vēlmēm, tās mēdz piepildīties visnegaidītākajā veidā. Tā, piemēram, šovasar Krievijas Federācija ieviesa bezmaksas e-vīzu sistēmu Kaļiņingradas apgabala apmeklēšanai. Allaž gribēju tur nokļūt, precīzāk, ar velosipēdu nobraukt pa Kuršu kāpu visā tās garumā. Sarežģīto vīzas formalitāšu dēļ šo ieceri parasti atliku. Tā vietā gadiem Kaļiņingradu pētīju no lidmašīnas iluminatora, dažreiz pat to fotografējot, līdzīgi kā ar Egejas jūras salu pārņemtais stjuarts Kortāsara stāstā "Sala dienas vidū".
Kad brīvdienu klejojumos bija apnicis uzklausīt Latvijas starppilsētu autobusu šoferu augstprātīgo izrunāšanos par velosipēdu pārvadāšanu, nolēmām lidot uz Palangu, lai, minoties uz Gdaņsku, izpētītu mazāk zināmo Baltijas jūras krastu. Kāds šajā vietā jautās, bet kā tad velosipēds un lidmašīna? Pavisam vienkārši. Lidojām ar "airBaltic", bet kompānijas mājaslapā rakstīts: "velosipēda stūrei jābūt pagrieztai, pedāļiem – noskrūvētiem, savukārt no riepām jāizlaiž gaiss." Pārējais ir tikai pedāļu mīšanas jautājums (pēc tam, kad velosipēds saskrūvēts atpakaļ).
Ja ceļošanai maršrutā Palanga – Gdaņska nepieciešams dziļāks pamatojums, atliek atcerēties, ka visa šī mūsdienās trīs valstu – Lietuvas, Krievijas un Polijas – starpā dalītā teritorija gadsimtiem ir bijusi vienots Teitoņu ordeņa, bet vēlāk Prūsijas valdījums. Cauri Kuršu kāpai no Kēnigsbergas līdz Klaipēdai un tālāk Rīgai un Pēterburgai no 17. gadsimta otrās puses 200 gadu garumā veda galvenais pasta ceļš, kas savienoja Eiropu ar Krievijas plašumiem. Jau tajā laikā smilšainās strēles iedzīvotājus un viņu ciematus sāka apdraudēt ceļojošās kāpas – rezultāts mežiem apaugušās pussalas izciršanai Septiņu gadu karā starp prūšu Hohencolleru valdniekiem un Austrijas Habsburgu imperatoriem.
Ceļojums pa seno pasta ceļu
Mūsu ekspedīciju sākām ar iesildošu minienu pa Kuršu kāpas Lietuvas daļu. Tā kā veloceliņš ir pilnībā atdalīts no pussalas vienīgā autoceļa, brauciens līdz Nidai ir patīkami viegls. Garām slīdošās ainavas baudīšanu pārtrauc vien reti pretimbraucēji. Lietus atbaidīšanai tie uzvilkuši krāsainus plēves mēteļus un pagriezienos kā vējā piepūsti baloni izpeld no zaļā priežu meža. Ceļš brīžiem šķērso nu jau butaforiskus pasaku ciematus, kuros, ja esi slavens, bagāts un turklāt lietuvietis, pienākas pavadīt vasaras.
18. gadsimta beigās Kuršu kāpu apraksta kā nemīlīgu, vietām vēja dzītu smilšu tuksnesi, kurš aprij ciematus un kura iemītnieki – zvejnieki – mīt bezskursteņa nameļos. Ceļotājam atlika priecāties, ja par brangu naudu traktierī bija iespējams nakšņot salmiem klātā kopējā telpā un kā maltīti saņemt maizi ar ūdeni. Tikai 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā līdz ar kāpas apmežošanu un straujo tūrisma attīstību, kurā sākotnēji vadošo vietu ieņēma Jodokrante, situācija krasi mainījās. Nameļu vietā kā sēnes pēc lietus sāka slieties romantiskas atpūtnieku mājeles un gar jūras krastu smagi vilktos pasta zirgu pajūgus nomainīja aktīva prāmju satiksme. Tūristifikācijas stafetē 20. gadsimta 30. gados uzvarēja Nida – citādi nomaļais zvejnieku ciematiņš atpūtniekus piesaistīja un kaimiņus pārtrumpoja ar joprojām aktīvās mākslinieku kolonijas palīdzību.
Tieši šī pussalas daļa saistās ar Antana Sutkus leģendārajiem fotouzņēmumiem, kuros kā tuksnesī mēmi klīst prasmīgi iekadrētie Žans Pols Sartrs un Simona de Bovuāra. Kā jau gadās ar fotogrāfijām, un jo vairāk – ar pasen uzņemtām, nekas līdzīgs tajās redzamajam vairs nav atrodams. Īpaši tas attiecas uz Krievijas pusi, kur pieeja kāpām un pārvietošanās pa tām ir strikti ierobežota un atļauta tikai pa marķētām taciņām.
Robeža ar pagātni
Patīkamais veloceliņš, tāpat kā Eiropas Savienība, beidzas nedaudz aiz Nidas. "Facebook" lasāmi neskaitāmi ieraksti, ka Lietuvas – Krievijas robežas šķērsošana ar automašīnu, pat relatīvi īsas rindas gadījumā, aizņem 3 – 7 stundas, kamēr ar velosipēdu šis process ir ātrs un vienkāršs. Robežsargi vēl nav apraduši ar jauno vīzu sistēmu un viens otru pamāca noformēt dokumentus. Kad ar tiem viss kārtībā, tiekam nosūtīti pie muitniekiem, kuri nepievērš mums uzmanību, vien pamāj, lai braucam prom. Vēlāk no Kaļiņingradas hipsteru bārā "Jelcin" sastaptās Mašas uzzinām, ka veloceliņš esot ieplānots arī Krievijas pusē. Divas reizes nauda tam bijusi, bet tad mistiski pazudusi. Tagad tā esot parādījusies trešo reizi, tiesa, tas vēl nenozīmē, ka veloceliņš tiks uzbūvēts tuvākajā laikā.
Šķērsojot robežu, ainava spēji mainās un skrajiem kokiem apaugušos smilšu klajumus vietām nomaina Brazīlijas lietus mežus atgādinoši skati. Turpmākos kilometrus nenogurstoši tiek atgādināts, ka atrodamies pierobežas zonā un klaiņošana pa mežu vai peldēšana uz Eiropas Savienības pusi stingri aizliegta. Aizliegts ir daudz kas, bet dīvainā kārtā tas netraucē. Pie šādas aizliegumu zīmju koncentrācijas tās neviļus sāk ieplūst kopējā ainavā un izzust no apziņas. Jo vairāk attālinājāmies no Lietuvas robežas, jo vairāk no autovadītāju redzamības zonas pazūdam arī mēs. Īpaši mūs neredz (vai neieredz) autobusu šoferi, kuri brauca garām bīstami ātri un tuvu. Tā vien šķiet, ka te visu nosaka izmēri. Jo lielāks un smagāks, jo drošāk vari uz ceļa justies, pārējiem atliek pierauties. Vietās, kur ceļš neielīksmo ar aizraujošiem skatiem un garām traucas bravūrīgu auto kolonnas, var kavēt laiku, turoties šaurajā zonā starp nepārtraukto līniju un ceļmalu, kuras zāļu stiebri kutina pedāļus minošās pēdas.
Krievu Kuršu kāpas apskates objektos dzirdam, ka vairums apmeklētāju izmanto bezmaksas mobilo aplikāciju (lejupielādējama parka mājaslapā un darbojas bez interneta savienojuma). Tā ne tikai nostādinātā te sievietes, te vīrieša balsī aizraujoši stāsta par kāpas vēsturi, floru un faunu, bet arī reģistrē lietotāja pārvietošanās maršrutu. Tādēļ esam priecīgi, ka meklējot Gulbīšu ezeru, pārāk nenovirzijāmies no takas.
Atšķirībā no Lietuvas (un arī Polijas, kā uzzināsim to vēlāk) ciemati Kuršu kāpas Krievijas pusē ir vienkārši un nesaposti. Izskatās, ka mājas ir ar nodomu ieaudzētas garā zālē vai neizbrienamos džungļos. Šķiet visas šīs darbības tiek veiktas ar mērķi maskēties vai vismaz neizcelties. Pirmais ciems aiz robežas – Morskoje – lepojas vien ar nelielu veikaliņu un aizaugušu pieeju lagūnai. Ar minūtēm 20 pietiek, lai to izbrauktu krustu šķērsu un saprastu, ka tūristam te nav ko darīt.
Jo dziļāk Krievijā, jo nedaudz labāk. Tālākos piejūras ciematos pārdod žāvētas zivis. Pārdevēja atklāti stāsta, ka tikai trīs no piedāvātajām zivju sugām nav vietējo zvejnieku loms. Pēdējās ir brīnum gardas un dāma aiz letes laipna – ļauj norēķināties eiro, jo bankomātu un valūtas maiņas punktu šajā dievu pamestajā nostūrī nav un to izdodas atrast tikai nākamajā dienā. Par laimi, gandrīz visur Kaļiņingradas apgabalā, izņemot tirgu, iespējams norēķināties ar maksājumu karti. Iekšzemes ciematos var nopirkt dažādas dārza veltes un te izplatītākā produktu cena ir 100 rubļi (apm. 1,5 eiro). Tirgošanās ir arī neliels teātris. Lauku tantes bērnišķīgi uzmet lūpu un skaļi apvainojas, ja plūmes vai ābolus nopērkam tikai no vienas pārdevējas, nevis vairākām.
Latvijā dzīvojošie krievu draugi bija mūs iebaidījuši, ka Krievijā briesmas uzglūn teju no katra stūra un tādēļ jāievēro īpaša piesardzība. Realitātē, vismaz Kaļiņingradas apgabalā, cilvēki iesaistoties komunikācijā ar svešinieku ir nedaudz skeptiski, bet pēc pāris teikumiem krievu valodā atveras sarunai. Visi ceļojumā satiktie cilvēki ir draudzīgi un izpalīdzīgi, labprāt atbild uz jautājumiem, pieskata velosipēdus mūsu prombūtnes laikā un dalās ar saviem stāstiem. Jau pieminētā zivju pārdevēja pat atdod savu pusdienu sviestmaizi, lai būtu ko uzkost zivīm. Dažkārt satiktie sarunu biedri iegrima nostalģiskās atmiņās par Rīgu vai armijas laikā ("kad mēs visi bijām kopā") satiktajiem latviešiem. Negribīgi nākas atzīt, ka savā veidā arī mēs esam propagandas nozombēti un dzīvojam mītos par kaimiņvalstī notiekošo. Vēl ļaunāk, ja domājam, ka pazīstam Krieviju, jo agrāk, piemēram, padomju laikā, esam tur viesojušies, vai pazīstam krievus, jo zinām tos Latvijā. Uz šādiem pamatiem izdarīti secinājumi par mūsdienu Krieviju un tur notiekošo būs kļūdaini.
Apstājies laiks
Tajā pašā laikā Kaļiņingrada ir pilna ar medijos pārpārēm tiražētajām klišejām. Šķiet, ka te vēsture ir apstājusies Otrā pasaules kara noslēgumā. 1945. gads nemitīgi atkārtojas karā kritušo pieminekļos komplektā ar saukli par mūžīgo slavu. It kā nekas svarīgs pēdējos 70 gados apgabalā nebūtu noticis. Fakts, ka Kaļiņingradas apgabalā palikušie un karu pārdzīvojušie iedzīvotāji no 1946. līdz 1949. gadam tika deportēti uz Austrumvāciju un Centrāleiropu, ir palicis ārpus kadra. Viņu atstāto tukšumu aizpildīja iebraucēji no plašās Padomju Savienības, liela daļa no tiem bija militāristi. Iespējams tādēļ šī teritorijas rada sajūtu par dzīvi bez saknēm. Pa ceļam piestājot joprojām izmantotos kapos, tie atklājas kā nekopti džungļi un haotiski celiņu mudžekļi. Tipveida betona pieminekļi krāsoti ar eļļas krāsām, kapavietas norobežo atpazīstamas piemājas dārziņu sētiņas ar saulītēm un vilnīšiem. Toņi zili, zaļi un dzelteni kā bērnudārza spēļu laukumu līdztekām. Nāve ir heroiska vien karā kritušo piemiņas vietās un masu kapos.
Visiem Baltijas jūras austrumkrasta kūrortiem piemīt zināma līdzība – rekonstruētas, kilometriem garas promenādes, kurās pastaigām iecienījuši pilsētnieki, Prūšu arhitektūras atliekas un koka moli, kuri saulrieta laikā ir pārpildīti kā sabiedriskais transports sastrēguma stundā. Promenāde neapšaubāmi ir labākā vieta, kur nelielajās pilsētiņās izrādīt savu sportisko augumu, jauno kleitu, augstos papēžus vai neiedomājami milzīgas krelles. Savukārt pludmalēs laiskojas atpūtnieki un piektdienas vakarā cara laika tērpos ampelējas jūrnieki – esam ietrāpījuši gaisa desanta svētkos ("День ВДВ"). Tiešā un netiešā veidā redzamas vairākas "Крым наш" norādes.
Katram zināms, ka šo reģionu pamatīgi skāra Otrais pasaules karš. Lai arī ir zudusi ievērojama daļa vācu kultūras mantojuma, tomēr nevar apgalvot, ka Kaļiņingradā nebūtu palicis nekas apskates cienīgs. Iespaidīga padomju arhitektūra – propagandas triecienobjekti, daudzstāvu nami un apvidus auto to pagalmos. Tas viss jaucas kopā ar prūšu arhitektūras paliekām, fortifikācijas būvēm un 20. gadsimta 30. gadu dzīvojamu namu rajoniem ārpus Kaļiņingradas pilsētas centra.
Kēnigsbergas tiltu problēma
Austrumprūsijas bijusī galvaspilsēta Kēnigsberga par godu padomju politiķim Mihailam Kaļiņinam tika pārdēvēta par Kaļiņingradu 1946. gadā. Vispār Padomju Savienībā bijušas divas Kaļiņingradas, radot nebeidzamu jucekli ar pasta sūtījumiem. Sava nozīme Kaļiņingradai senajā nosaukumā ir matemātikā. Pilsētas centru pirms lielajiem postījumiem veidoja divas salas un Prēgeles upes krasti. Kopā sanāk četras teritorijas, kuras vēsturiski savienoja septiņi tilti. Leģenda vēsta, ka iemīļots pilsētas iedzīvotāju prāta mežģis bijis mēģinājums nokļūt no vienas teritorijas otrā, katru tiltu šķērsojot tikai vienu reizi. Ja kādreiz esat mēģinājuši ar vienu pildspalvas vilcienu savienot figūras virsotnes jeb punktus, ne reizi neatkārtojot savienojuma vietas, tad stāsts ir tieši par šo. Pareizā atbilde ir, ka Kēnigbergas gadījumā tas nebija iespējams – vienmēr kādu tiltu nāktos šķērsot divas reizes. Šis jautājums ieinteresēja matemātiķi Leonardu Eileru, kurš uz šo paskatījās plašāk. Viņš uzskatīja, ka Kēnigsbergas tiltu problēma var kalpot par modeli plašākam matemātiskam jautājumam. Pilsētas centra izkārtojumu pieņemot par ģeometrisku figūru, viņš radīja izskaidrojumu, kāpēc vienā gadījumā punkti ir savienojami, bet citā nē.
Mūsdienās Kēnigsbergas centrs ir zaudējis vairākus vēsturiskos tiltus, bet to vietā ir nākuši jauni. Pat ja dzīvē minētā matemātiskā problēma vairs neeksistē, tā ir kļuvusi par pamatu grafu teorijai, kas attīstījās pēc Eilera pierādījuma. Domājot plašāk, ir kārdinājums spekulēt un teikt, ka mūsdienās Kēnigsberga jau Kaļiņingradas veidolā arī nav tikai pilsēta pati par sevi, bet esence Padomju un arī mūsdienu Krievijas ideoloģiskajiem centieniem. Eksklāvs jeb mazā Krievijas sala Eiropas Savienības kartē ar savu atrautību no pārējās Krievijas teritorijas ir spilgts piemērs šīs valsts centieniem radīt sapni ne tikai pašai par sevi, bet arī visu, kas ir bijis agrāk.
Kaļiņingrada – skarba un pretrunīga kā "Kino" dziesmu teksti
Pēc Otrā pasaules kara apgabala apdzīvotās vietas piedzīvoja vērienīgu masveida nosaukumu maiņu, senos prūšu vietvārdus aizstājot ar padomju valstvīru vai armijas karavīru – varoņu vārdiem. Sabumboto pilsētu vēsturiskās paliekas to sākotnējā veidolā netika atjaunotas, atsevišķu nozīmīgu un vēl restaurējamu objektu paliekas pat apzināti iznīcinātas. Piemēram, apjomīgā Kēnigsbergas pils kompleksa sienas pilsētas centrā, kaut stipri cietušas un izdegušas, tika nojauktas vien 1968. gadā. Tās vieta tika iecerēja jauna celtne – Padomju nams, kuram bija jāsimbolizē padomju valsts varenība.
Neilgi pēc būvniecības sākuma 1970. gadā radās strukturālas problēmas ar apjomīgās dzelzsbetona ēkas pamatiem – bez bijušās pils drupām kā negribētām vēstures paliekām zem tās atradās arī purvaina augsne. Celtniecība ieilga un 1985. gadā tika pārtraukta pavisam, no ieplānotajiem 28 stāviem pabeidzot vien 21. 2005. gadā par godu Putina vizītei Kēnigsbergas 750. dzimšanas dienā ēka tika nokrāsota – lai drūmais stāvs pilsētas panorāmā pārāk neduras acīs. Šobrīd padomju varas simbols kā zemē ierakta robota paliekas – vietējo iedzīvotāju apzīmējums dzelzsbetona monstram – ir norobežotas un satiktais apsargs situāciju komentē vienkārši – sabruka valsts, beidzās nauda, apstājās būvniecība. Vairākkārt uzvirmojušas idejas Padomju namu nojaukt un tā vietā rekonstruēt zudušo Kēnigsbergas pili. Izrakumi tās pamatos notika pirms vairākiem gadiem un kā milzu kurmja rakumi gaida iespējamo pils atdzimšanu.
Kad esam noguruši no padomju relikvijām un tūristiem domātām butaforijām, meklējam slavenos Kaļiņingradas "underground" bārus. Pārītim, kurš skūpstās pamestas rūpnīcas teritorijā, vaicāju, kur meklējams bārs–klubs "Ponger". Pārsteigtais puisis nīgri pretjautā, kas man tur meklējams? Izrādās, pamestajā rūpnīcā ir jauniešu hip-hop koncerts. Iespējams, pie vainas mans makšķernieka stila apģērbs, kura dēļ iepriekš vairākkārt tiku noturēts par vietējo, bet kļuvu persona non grata hip-hop koncertā. Ja būtu zinājis, iemainītu to pret ko piemērotāku netālajā bārā "Jeļcin". Hipsteri tur organizēja apģērbu maiņas punktu un klausījās arābu tehno.
Pirmo reizi dzīvē hipsteri šeit asociējas ar sabiedrības progresīvāko daļu, un ne tikai tādēļ, ka dalās ar internetu vai palīdz aizpildīt sarežģītās bezmaksas wifi pieslēgšanās reģistrācijas formas. Šie jaunieši, šķiet, ir vienīgie, kuriem Otrais pasaules karš tiešām ir beidzies un kuru skatījumā Krievijas politiskais kuģis varētu būt uzņēmis nepareizo kursu. 3. augustā, kad Maskavā notiek kārtējās demonstrācijas pret vēlēšanu ierobežojumiem, arī šeit pamanām puisi, kurš ar plakātu rokā protestē pret izvēles neesamību. Savukārt meiteņu frizūras ir zviedru aktīvistes Grētas Tūrnbergas franču bižu iespaidotas tāpat kā pie mums.
Pēc šo jauniešu domām, Kaļiņingrada esot trešā progresīvākā pilsēta Krievijā un Baltijas jūras pludmaļu dēļ vasarā to iecienījuši arī maskavieši. Pilsētas vaibsti ir skarbi robusti kā Viktora Coja leģendāro dziesmu teksti. Tajā pašā laikā pilsētā netrūkst vegānu kafejnīcu, "craft" alus, "streetfood" un citu rietumu reāliju un trendu. Kaļiņingrada ir savdabīga, bet ļoti interesanta un dzīvīga vieta, kurā ir vilinājums atgriezties.
Atgriešanās Eiropā
Poļu robežsargi strādāja vēl lēnāk un negribīgāk nekā viņu krievu kolēģi, iespējams, tas ir sava veida sods par došanos ārpus ES. Paši vainīgi, ka aizbraucāt, ja gribat atgriezties – gaidiet! Kad beidzot esam izstāvējuši rindu, dūšīga poļu dāma noprasa, kurp minamies, atbildam, ka uz Gdaņsku. Viņa tikai nosprauslā – "matka, tur taču trīs dienu miniens". Bet vairāk par brauciena galamērķi viņu interesē, cik cigarešu un šņabja plānojam ievest Polijā. Atšķirībā no krievu kolēģiem viņa netic uz vārda un metas rakāties velosomās, kurās tobrīd nav nekā vairāk par salijušām un piesvīdušām drēbēm.
Šķērsojot Kaļiņingradas-Polijas robežu, pārmaiņas nav iespējams nepamanīt. Neviļus jādomā par politiskām izvēlēm un atbildīgiem lēmumiem pagātnes kontekstā. Kamēr Kaļiņingradas urbānajā ainavā dominē visādi pompozi Mamonovi, Kaļīņini un Ļeņini, Polijas mazpilsētās kautri un pieticīgi viņu vietu ieņēmusi Jaunava Marija un krustā sistais Jēzus. Polijas pusē ceļmalās nav neviena zālīšu vai ogu lasītāja, tā vienkāršā iemesla dēļ, ka viss ir apsēts vai jau nopļauts. Nemanām arī nevienu makšķernieku, bet paši autoceļi ir atjaunoti un braukšanas kultūra ievērojami labāka.
N.B. No 2019. gada 1. jūlija, kad spēkā stājās jaunā e-vīzu kārtība, nepilnu divu nedēļu laikā Krievija izsniedza 9000 vīzu, visvairāk pieprasījumu e-vīzām saņemti no Latvijas, Lietuvas, Polijas un Vācijas.
Autori pateicas aviosabiedrībai "airBaltic" par atbalstu raksta tapšanā.
Lasi par citiem autoru piedzīvojumiem blogā "Ceļojumu piezīmes", kā arī seko "Instagram" un "Facebook".
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
