Ja ne Tbilisi, tad Kutaisi: zelta aunāda, Saakašvili piemineklis, piepildītas vēlēšanās

"WizzAir" reiss Rīga-Kutaisi gada laikā kļuvis tik populārs, ka biļešu cenas jau vairs neatšķiras no "airBaltic" atstrādātā maršruta Rīga-Tbilisi. Lidmašīnas ir pilnas – "overbooking" jeb situācija, kurā pārdots vairāk biļešu, nekā sēdvietu, jau ir pavisam normāla parādība. Tādēļ elektroniskā reģistrēšanās reisam ieteicama jau pirmajās minūtēs, kad tā tiek atvērta. Protams, ja vien nevēlaties iestrēgt Gruzijā vēl uz pusnedēļu, saņemot par to kompensāciju.

Kutaisi ir Rietumgruzijas galvenā pilsēta, Imeretijas reģiona galvaspilsēta ar nevainojamu vīnu un 200 tūkstošiem iedzīvotāju. Burtiskā tulkojumā tā ir "pilsēta, kur ir akmeņi". Baltie akmeņi, ko apskalo Rioni upe, ir iecienīta pikniku vieta. Kutaisi, vēl ar savu seno Aijas nosaukumu, aprakstīta slavenajā "Argonautikā" kā Kolhīdas valstība, kurp argonauti devās pēc zelta aunādas. Aunāda nav no gaisa grābts izgudrojums – gruzīni kalnu upēs "zvejoja" zeltu ar aitādām.

Skats no Baltā tilta.

Kā zeltu "zvejo" pašreizējā Kutaisi administrācija, grūti pateikt. Pilsētā acīmredzami izceļas koptā centra daļa un apkaimes, uz kurām veroties, rodas iespaids, ka te pāri skrējis ne viens vien Mamajs. Dzīvojamie nami ar nošķiebtiem jumtiem un izsistām logu rūtīm augšējos stāvos – tipisks skats, ko var vērot pa ceļam no lidostas. Savukārt centrs tuvumā Baltajam tiltam plaukst un aktīvi paplašinās. Šogad tiek restaurētas 19 vēsturiskās ielas uzreiz.

Noderīga informācija:

Attālums līdz Tbilisi – 230 kilometru, līdz Batumi – 150.

Tipiska parādība Kutaisi ir subtropiskajam klimatam atbilstošs lietus.

1 eiro — 3 lari (valūtas kurss visās bankās ir līdzīgs, bet pievērsiet uzmanību, vai nav izlikts paziņojums par komisijas maksu).

Par 15 lariem bodītēs var nopirkt telefona karti ar 5 GB interneta un bezmaksas īsziņām vietējā tīklā. Ja plānots doties kalnos, labāk izvēlēies tīklu "Magti" – tam ir visplašākais pārklājums.

Kutaisi: "Kolkhida" auto, klīstošais parlaments un zagļi ārpus likuma

"Padomju gados seno pilsētu nolēma pārtaisīt par industriālo centru – veco jauca nost, bet jaunais neizturēja laika pārbaudījumu," stāsta gide Marika Bogvergadze. "Te pat ražoja gruzīnu auto "Kolkhida". Tautā tos sauca par dezertieriem – tik slikti tie bija. Nesen rūpnīca tika pārdota – tur plāno ražot elektormobiļus."