Apceļot Latviju: Latgales iepazīšana, dzīvojot savā 'automājā'

Pirmais solis bija izlemt, kā to izdarīt lēti, bet tomēr ar nelielu komfortu. Jaunzēlandē bijām dzīvojuši auto, tāpēc arī šeit sliecāmies par labu tam. Iegādājāmies lētu auto un izņēmām visas aizmugurējās sēdvietas. Iebūvējām gultu un tā tapa Vilis – mūsu māja uz riteņiem. Gulta mums izmaksāja vien 20 eiro, jo matracis mums jau bija. Iegādājāmies pārnēsājamo ceļojuma plīti, galdu un saliekamos krēslus, kurus novietojām glabāties zem gultas. Tāpat lietoto apģērbu veikalā iegādājāmies aizkarus, spilvenus un segas pārklāju.

Arī dzīvošana teltī ir opcija, taču tā kā zinājām, ka katru nakti pavadīsim citā vietā, vēlējāmies aiztaupīt sev telts celšanas laiku. Turklāt Latvijā ir liels plus – gulēt teltī vai mūsu gadījumā auto var teju jebkurā publiskajā atpūtas zonā, ja vien nav norādīts citādi. Citās valstīs, piemēram, Vācijā un Jaunzēlandē nakšņot drīkst tikai speciāli norādītās vietās un par to teju vienmēr ir jāmaksā. Te nu gan jāpiebilst, ka atpūtniekiem būtu jārīkojas atbildīgi, neatstājot aiz sevis atkritumus. Bija gadījumi, kad ieradāmies atpūtas vietā un sakopām, jo bija kauns, ka mums apkārt mētājas pudeles un papīri.

Bieži saņemam jautājumus, vai gulēt auto nav auksti. Atbilde ir – nē, nav. Auto ir daudz siltāk nekā teltī, jo neatrodamies uz zemes. Siltuma izolācija ir daudz labāka, nekā esot teltī. Jaunzēlandē gulējām auto pat tad, kad naktī termometra stabiņš rādīja tikai +2 grādus. Tad gan jāvelk garās bikses un cepure, jo galva nosalst pirmā. Līdz +9 grādiem gulēt auto ir pat ļoti komfortabli. Katram gan jāizvērtē, cik daudz drēbju vilkt mugurā, jo uz rīta pusi paliek nedaudz vēsāks.

Kad auto bija gatavs, bija jāizstrādā ceļojuma plāns. Izvēlējāmies apskatīt Latgali, jo tā kā pati esmu kurzemniece, savukārt vīrs Aldis ir rīdzinieks, tā mums bija vismazāk zināma. Pati biju bijusi vienu reizi Daugavpilī, un visa pārējā Latgale bija sveša. Zinājām, ka Latgale mūs pārsteigs, taču tā kā esam daudz ceļojuši, nezinājām, vai mums būs gana interesanti. Nenospraudām sev nekādu konkrētu mērķi, cik ilgi brauksim, tomēr galu galā mūsu brauciens ilga apmēram nedēļu. Protams, dažas vietas palika neapskatītas, tāpēc atstājām tās citai reizei.

Pēc pāris pieturām Zemgalē pirmais objekts, ko apskatījām Latgalē, bija Tīrumnieku (Teirumnieku) purvs. Turpat arī ezers, kurā ūdens bija neticami melns. Noskaidrojām, ka vietējie mēdz šeit peldēties, ticot pozitīvajai enerģijai.

Pirmo nakti pavadījām pie Lubāna ezera. Bijām pārsteigti, cik ezers ir liels, cik daudz putnu redzējām un cik maz cilvēku bija apkārt. Tas mums nedaudz atgādināja Jaunzēlandes klusumu un mieru. Pēc pastaigas mežā tikām pie paprāvas saujas gaileņu, tāpēc saulriets bija brīnišķīgs un vakariņas gardas.

Nākamajā dienā pa ceļam uz Rēzekni piestājām pie Gaigalavas baznīcas un uzkāpām Ančupānu skatu tornī. Rēzeknē paēdām izslavētajā Ausmeņa kebabnīcā un apskatījām pilsdrupas un pilsētu. Laiks bija apmācies, taču bija interesanti apskatīt Latgales vēstniecību "Gors", kā arī baznīcas un skulptūras pilsētā.

Jau nākamajā rītā ieradāmies Aglonā, kur notika Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētki. Nebijām to plānojuši, bet ieradāmies svētku pēdējā dienā. Cilvēku bija ļoti daudz, tāpēc nojautām, ka tas varētu būt viens no iemesliem, kāpēc viss pirms tam šķita tik tukšs. Mums ļoti patika Aglonas bazilika, un jāsaka, ka Latgalē skaistu baznīcu netrūkst. Neesam reliģiski, taču pat mums patika apskatīt neskaitāmas krāšņas baznīcas pat mazākajos ciematiņos.

Turpat blakus Aglonai noteikti jāapskata Velnezers jeb Čertoka ezers. Tas izslavēts mainīgās ūdens krāsas un daudzu leģendu dēļ. Šeit cilvēki nemēdz peldēties, turklāt ezerā ir ļoti maza dzīvība, gan augu, gan zivju ziņā. Zinātnieki gan skaidro, ka ūdenī manāma radioaktīvā radona gāze, kas to izskaidro. Bet tas noteikti nemazina vietējo teiku izplatību. Vietējie zināja stāstīt, ka ezeram neesot dibena, un kas reiz noslīcis šajā ezerā, varot tikt izskalots pavisam citā ezerā.

Tālāk mūsu ceļi veda uz Krāslavu, kur uzkāpām otrajā augstākajā skatu tornī Latvijā. Tas atrodas Priedainē ar skatu uz Krāslavu un Daugavas lokiem. Krāslavā ir arī pāris nelielas pastaigu takas, kā arī pils, kas no ārpuses skaisti atjaunota.

Nākamais mūsu sarakstā bija dziļākais ezers Latvijā, proti, Drīdzis. Nolēmām izbraukt ar katamarānu. To darījām atpūtas kompleksā "Dridži". Diena bija ļoti karsta, tāpēc to no tiesas izbaudījām. Šajā atpūtas kompleksā iespējams noīrēt jaukus namiņus un baudīt lielisku atpūtu ar ģimeni, spēlējot volejbolu, laivojot un peldoties ezerā. Mēs gan šo iespēju neizmantojām, jo viesu nams tika gatavots kāzu svinībām, tāpēc atstājām to uz nākamo reizi.

Dienu noslēdzām mazajā Dagdā. Iesaku aizraukt uz Dagdas peldvietu, kur ir jaukas piknika vietas, volejbola laukums un iespēja makšķerēt. Arī mēs nodevāmies peldei, kaut arī ūdens nebija no siltajiem.

Apmeklējām arī Lielo Liepukalnu, kur atrodas Latvijā augstākais skatu tornis. Man gan augstums nepatīk, bet skaistie skati bija trīcošo kāju vērti. Redzēt var patiešām tālu. Tornis ir augstu virs koku galotnēm un apkārtni iespējams redzēt teju kā no putna lidojuma. Turpat netālu iespējams atpūsties pie Rāznas ezera, kā arī uzkāpt Mākoņkalnā, kur kādreiz bijusi pils. No šī kalna arī bez skatu torņa pavērās lielisks skats.

Pa ceļam uz vecāko Latvijas pilsētu, proti, Ludzu, apskatījām Lūznavas muižu, kas patiešām bija skaista. Ludza mums aizrāva elpu jau pirmajā vakarā. Skaistās baznīcas un drupas sniedz pilsētiņai neaprakstāmu burvību. Tā kā pilsēta ir tik sena, tai ir krāšņa vēsture. Liels pluss pilsētai ir ezeri, kas to ieskauj teju no visām pusēm. Šeit arī pavadījām laiku nākamajā dienā, jo sapratām, ka te jūtamies patiešām labi. Pilsētā ir divas peldvietas pie Lielā un Mazā Ludzas ezera, kā arī skaists parks. Mums arī patika interesantās skulptūras, kuras sastapām visnegaidītākajās vietās. Īpašu burvību piešķīra ielu nosaukumi latgaliešu valodā.

Piestājām arī Kārsavā un bijām ļoti pārsteigti, ieraugot veselas divas baznīcas vienu otrai tieši blakus. Kā izrādās, gan vecā koka, gan jaunā ķieģeļu baznīca abas ir funkcionējošas, turklāt šī ir vienīgā vieta Latvijā, kur divas katoļu baznīcas ir blakus.

Vakaru noslēdzām visskaistākajā nakšņošanas vietā pie Numernes skatu torņa. Nemaz nezinājām, ka Latvijā ir speciāla vieta zvaigžņu vērošanai. Un es nedomāju observatoriju, bet vietu, kur vienkārši nogulties un vērot zvaigžņotās debesis. Tieši pie šī skatu torņa ierīkoti tīkli, kur atgulties, lai vērotu zvaigznes. Apkārt nav nevienas pilsētas līdz ar to nav arī gaismas piesārņojuma, kas traucē baudīt naksnīgo debesu skaistumu. Arī skatu torņa skati ir lieliski. Tas novietots pakalnā līdz ar to iespējams redzēt ļoti tālu.

Mūsu pēdējā pietura bija Balvi. Tie mūs pārsteidza ar kārtējo skaisto, šoreiz guļbaļķu, baznīcu. Bijām iztēlojušies Balvus kā lielu pilsētu, bet, izstaigājot to krustu šķērsu, sapratām, ka tāda maza un mīlīga pilsētiņa vien ir. Atpūtāmies pie Balvu ezera, parunājām ar vietējiem vectētiņiem, kas no rīta devās zvejā. Vispār ievērojām, ka Latgalē ir ļoti jauki cilvēki. Visbiežāk tieši vecāka gadagājuma ļaudis nāk runāties. Apskata mūsu automāju vai gluži vienkārši sasveicinās. Jaunākie ir distancētāki, ne tik komunikabli.

Ar to arī noslēdzām savu Latgales iepazīšanu. Zinām, ka noteikti Latgalē vēl ir daudz ko redzēt, un mums būs jāatgriežas. Taču iesaku izmantot pēdējās siltās dienas un, protams, skaisto rudeni, lai izbraukātu zilo ezeru zemi – Latgali.