Rīga- Aknīste-Pilkalne. Beidzot pēc ilgākas pauzes esam atsākuši pētīt pierobežu "1836" projektā. Mūsu komandai ir pievienojies jaunais aktieris Āris Matesovičs, kuram mototehnika nav sveša.
Laika ziņas pārliecinoši sola mums pārbaudījumus, bet tie mūs neattur pirmdienas rītā iestumt busā zili baltos draugus, kuri pēc ziemas guļas gaida savu iespēju atgriezties Leišmalītē.
No Aknīstes ducinām caur pielijušajiem laukiem un pļavām, kas mūs virza Pilkalnes muižas virzienā, kur atjaunotajā Lintenu muižā mūs gaida Irma un Valdis Tomsoni.
Jau pēc pāris nobrauktiem kilometriem mums nākas risināt konfliktu ar jaunu, agresīvi noskaņotu jaunsaimnieku, kura īpašumā mēs nomaldoties esam nonākuši. Šī situācija zināmā mērā atgādina dažas epizodes 60. gadu amerikāņu kulta filmā "Easy Rider", kuru Āris, pēc mana ieteikuma, noskatījās vakarā pirms brauciena. Busā bija laiks pārspriest it kā dīvaino epizodi filmas beigās, kur tiek uzsākta apšaude ar motociklistiem. Tā bija atklāta tēma gan Amerikā pirms 60. gadiem, gan arī šobrīd mūsdienu Eiropā. Tā aptver konfliktu starp lopkopjiem un motobraucējiem. Katram ir sava taisnība, bet, kā konflikti tiek risināti, reizēm ir kino cienīgi. Šoreiz arī Leišmalītē.
Pārbaudījumus tehnikai un mums radīja aizaugusi stiga pie varenā Stupeļu pilskalna, kur Imanta Ziedoņa vadītā dižkoku atbrīvotāju grupa uzstādījusi akmeni ar uzrakstu.
Ap deviņiem vakarā nosaluši, izlijuši, caur caurēm slapji ieripojam Pilkalnes muižas pagalmā, kur Haskijus sagaida naktsmājas klētī, bet mūs Irmas kundzes siltās vakariņas un izkurināta istaba vienā no muižas ēkām.
Par Tomsonu pāra saimniekošanu muižā uzzinājām, iepazīstot Imanta un Rimanta Ziedoņu "Leišmalīti", un ar prieku var pārliecināties, ka pēc 10 gadiem viss ir attīstījies tikai pozitīvi.
Valdis ir lielisks stāstnieks un mēs atvērtām mutēm klausāmies šos aizraujošos stāstus par to, kā cilvēki, ziedojot savu enerģiju ilgākā dzīves posmā, ir saglabājuši vēl vienu skaistu vietu Latvijas pierobežā, pretim saņemot gandarījumu par paveikto un dzīvotprieku.
Broņislava sniega motocikls un Grīcgales muižas drupas
Laiks skrien, bet saimnieki mūs vēl uz atvadām cienā ar no pagraba iznesto, 40 gadus atpakaļ iebrūvēto, pašdarināto vīnu, kas ir neticami gards. Broņislavs mūs lūdz vēl palikt, bet mums dienas plānā vēl jāapskata Grīcgales muižas drupas un Grīcgales krogs, kur dzimusi rakstniece Lūcija Ķuzāne. Atvadāmies kā bērnības draugi un turpinām ceļu rietumu virzienā.
Pie muižas drupām apķērāmies, ka jāsāk jau meklēt naktsmājas, kuras šeit tuvumā nemaz nav tik viegli atrast. Aigars, kurš iesaistās sarunā uz ceļa, stāsta mums par tuvējām saimniecībām, un izrādās, ka vienā no tām vasaras rezidenci iekārtojuši hokejistu Rēdlihu vecāki. Sazvanu savu kolēģi Jēkabu un jautāju par nakšņošanas iespējām kādā klētī vai šķūnī. Mājās neviena nav, bet Jēkabs mums izstāsta veidu, kā varam tikt pirtsaugšā. Tas mums kā "aklai vistai mieža grauds", jo visapkārt ir savilkušies pamatīgi lietus mākoņi. Vakars atkal pie gleznainās robežupes Mēmeles, kur šeit Dieva azotē uz ugunskura top vakariņas un žāvējas drēbes. Paldies Rēdlihu ģimenei par naktsmājām!
Dižciltīgo pīšļi, Skaistkalnes karsta kritenes un dziednieces sastapšana
Mostamies agri, steidzīgi vāram kafiju un pošamies ceļā, jo jau deviņos no rīta mums Skaistkalnes baznīcā sarunāta tikšanās ar Paulīniešu ordeņa priesteri, mūku – tēvu Jāni. 17. gadsimta beigās kalnā būvētā baznīca labi pamanāma jau iebraucot rīta miera pārņemtajā pilsētiņā. Tēvs Jānis garajā baltajā habitā jau smaidīgs gaida pie baznīcas un labprāt dalās ar interesantiem stāstiem par baznīcas vēsturi un Paulīniešu ordeņa kustību Latvijā. Mums tiek dota iespēja arī nokāpt baznīcas pagraba kapenēs, kur vaļējos šķirstos atpūšas dižciltīgo un garīdznieku pīšļi. Daži no tiem ir saglabājušies pārsteidzoši labi, un tēvs Jānis skaidrojumu tam rod ticībā un šķīstībā.
Atvadāmies un braucam pētīt slavenās Skaistkalnes karsta kritenes. Šeit ir viena no unikālajām vietām Latvijā, kur iespējams vērot karsta izraisītās pārvērtības. Karsts – tas ir neparasts ģeoloģisks process. Ūdenim izskalojot iežus, pazemē veidojas tukšumi-piltuves, vagas, kanāli, dobumi, plaisas. Tiem palielinoties, zemes virsējie slāņi, zaudējuši zem sevis pamatu, iebrūk tukšumā. Ar motociklu tātad jāpārvietojas īpaši uzmanīgi, jo klīst leģendas, ka Otrajā pasaules karā te no artilērijas radītā trokšņa zem zemes pazudušas pat veselas kaujas vienības.
Tālāk virziens uz Eleju. Mums ir padomā aprunāties ar dziednieci Veroniku, kura pie savas mājas uzcēlusi baznīcu, bet plānot neko nevaram, jo uz pirmo telefona zvanu saņemam īsu, bet konkrētu atbildi: "Tagad runāt nevaru!" Ļaujamies ceļam un izbaudām to. Elejā iebraucam ap septiņiem vakarā, ātri atrodam mazo balto baznīciņu un saņemamies piezvanīt vēlreiz. Veronikas balsī jūtama piesardzība, bet viņa ielaiž mūs baznīcā ar norunu, ka viņu pašu nefilmēsim.
Āris sveicinoties saka, ka vecāmamma esot stāstījusi par tikšanos jau bērnībā, kuru viņš pats neatceras. "Jā," Veronika atbild. "Es zinu, tas bija 1994. gadā." Kā viņa to var zināt, ja Ārim tad bija divi gadi? Vēlāk vakarā mamma telefona sarunā apstiprina – jā, ap to laiku arī veduši Āri pie dziednieces.
Viedā sieviete ar skaidro un caururbjošo acu skatienu sākumā mūs uzmanīgi vēro, jo bieži jau negadās šeit, svētnīcā, redzēt noputējušus, ar somām un tehniku apkārušos motoceļotājus. Bet pamazām ledus kūst, un mūsu komunikācija kļūst arvien dzīvīgāka. Kādā brīdī Veronika jau sāk skaitīt savu dzeju un atcerēties par Lapmežciemā pavadīto laiku jaunībā kopā ar Imantu Ziedoni. Sākam jau atvadīties kā labākie draugi, kad Veronikas kundze mūs aicina uz kafiju savā mājā. Ar lielāko prieku sekojam un vēl brīdi turpinām sarunas pie galda blakus esošajā mājā. Ārā jau sāk krēslot, mums negribīgi jāpamet jaukā, mājīgā atmosfēra, jo netālajā Vilcē ar naktsmājām gaida Baizelis Jānis. Ceļš ārā pie močiem ved atkal caur baznīcu. Tajā Veronikas kundze uz atvadām vēl notur par mums aizlūgumu.
No negaidītās un jaukās tikšanās, emocionāli un garīgi uzlādēti, līdz ar rietošās saules stariem ieripojam Ķirbju pagalmā, kur mūs sagaida Baizelis Jānis.
Ledu kausējošas atmiņas un vietējie, kas zina policijas ekipāžas dežūrlaiku
Ķurbjos, kā izrādās, bērnībā laiku pavadījis arī dramaturgs Mārtiņš Zīverts, kura dzimtās mājas gan atrodas vairāk uz Augstkalnes pusi. Dramaturgs pasauli iepazīstinājis ar Vilci, pateicoties leģendārajam grāfam Kaļostro, uzrakstīdams lugu "Kaļostro Vilcē".
Par odiozo magu, kurš izpaudies šajā pusē, klīst iespaidīgas teiksmas. Viena no tām vēsta par 18. gadsimta sākumā apslēpto krievu armijas kases naudu, kura steigā bijusi jāaprok, atkāpjoties no zviedru karaspēka. Jānis stāsta, ka šī leģenda turpina dzīvot arī mūsdienās, jo ik pa laikam tuvējos mežos un pie ūdenskrātuvēm manāmi apslēptās mantas meklētāji ne tikai no Latvijas, bet arī no citām zemēm.
Lādējot šķūnītī Āra moča akumulatoru, pamanām pie lūžņiem ieraktu, no rokām meistarotu, kartingam līdzīgu braucamo ar motorzāģa motoru. Jānis ar savām zelta rokām to pirms vairāk nekā desmit gadiem uzmeistarojis savam mazajam dēlēnam. Ārim niez rokas to atdzīvināt, un pēc brīža mums visiem par lieliem priekiem tas arī tiešām izdodas.
Nemanot jau piezadzies pusdienas laiks, un mums atkal negribīgi jāatvadās. Šovakar jātiek līdz Lielauces ezeram, kur esam rezervējuši peldošo mājiņu uz ūdens, lai izpētītu vienu no lielākajām dabiskajām vēžu populācijas vietām Latvijā.
Pa ceļam vēl jāiebrauc Bukaišos, kur jāapskata 1936. gadā Herbertam Cukuram par leģendāro lidojumu uz Gambiju Latvijas valdības piešķirtā muižas pārvaldnieka māja. Tagad tur ierīkota piemiņas istaba. Bukaišos iebraukdami, uz brīdi palielajā muižas kompleksā apjūkam, tāpēc sākam iztaujāt pie veikala vietējos iedzīvotājus. Par Herbertu Cukuru mūsu iztaujātie personāži nav dzirdējuši, toties ir labi informēti par stiprinātajiem aliem un policijas ekipāžas dežūrlaiku, kas nemainās šeit jau gadiem, tāpēc ar transporta līdzekļiem šeit pārvietoties "mākonī" ir saprotama un ierasta lieta.
Ir atvaļinājumu laiks un Bukaišu tautas nams, kur jābūt istabai ar Cukuram veltīto ekspozīciju, diemžēl ir slēgts. Toties negaidīti pārsteidz Āra tētis Andris, kurš, brīvdienās ceļojot ar moci, nejauši atradis mūsu pēdas uz zemes ceļiem.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
