Foto: DELFI
Tkemali – zaļo vai sarkano? Bet varbūt dzelteno? Čurčhelas – resnas vai tievas, ar valriekstiem vai lazdu riekstiem, kviešu miltiem vai kukurūzu? Zaļš thlapi – vai tam tā jābūt? Kā būs pareizi: kozinaki vai gozinaki, suluguni vai sulguni? Vai vīns no plastmasas traukiem maz ir dzerams? Kuru čaču izvēlēties – balto, uz valriekstiem noturēto vai kādu citu? Svanetijas sāli – dzelteno vai brūno? Vai medu var pirkt ceļmalā? Bet vai tirgū mūs neapkrāps? Gruzijas Nacionālās tūrisma administrācijas gide Marika Bogveradze skaidro, kādus produktus un kur iegādājas gruzīni.

"Kaut kādi jukušie!" – šādu diagnozi vīndariem "uzstādīja" Gruzijas kultūras ministrs un mākslas pētnieks Nika Vačeišvili, kad pirms desmit gadiem centās panākt, lai gruzīnu vīniem piešķir UNESCO kultūras mantojuma statusu. Bet gadu vēlāk.. sajuka pats. Atstāja ministra posteni, iegādājās vīnogu dārzu Atenuri kalnu "bļodā" (tā rezultātā trīs apkaimes kalni tika nosaukti viņa dēlu vārdos) un ķērās pie lietas.

2012. gadā viņi sāka ar sarunām par mākslu un pusdienām. Šobrīd tas jau ir viesu nams 26 personām – 50 dolāri par brokastīm, vakariņām un degustācijām. Maršruts iekļauts starp labākajām Gruzijas vīna takām. Nika gadā piepilda vien četrus tūkstošus vīna pudeļu, visu tirgo pats. Ar paša pirkstu nospiedumu uz pudeles, kas iespiests mālainā augsnes pikucī ar augstu dzelzs saturu (lai to parādītu, Nika pie pudeles pieliek magnētu).

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!