Tīna stāsta: "Jūlija vidū ielidojot Katānijas lidostā, tikām pie noīrētās mazās "Fiat" mašīnas un uzreiz devāmies uz "Mascali", lai paēstu, iepirktu daudz ūdens pudeles un ēdienu līdzņemšanai, izgulētos un jau agrā rītā izbrauktu uz "Piano Provenzana". Tā ziemā darbojas kā kalnu slēpošanas trase, taču vasarā pusastoņos no rīta vienīgās dzīvās radības tur bijām mēs un divi suņi, kas pavadīja līdz pirmajam kāpienam augšup."
Tīna atceras, ka jau pašā rīta dzestrumā nācies vilkt vējjakas, jo brāzmas nebija tās siltākās un maigākās. "Tā kā iepriekš pārāk daudz nebijām pētījuši apkārtni, tad teorētiski zinājām par reālas pārgājiena takas esamību, bet tajā brīdī jau bijām iesākuši gājienu uz slēpošanas trases pusi, atpakaļ negribējām griezties un cerējām, ka gan jau kādā brīdī uz takas nonāksim." Taču pēc pirmajām pievarētajām nogāzēm viņiem pretim nāca ļoti īpatnēja būtne. "Seja ietīta šallē tik tālu, ka redzēt varēja tikai acis, mugurā bija paplāna jaciņa, maza mugursoma, pusgaras bikses un pusplikajās kājās – kārtīgi noputējušas baltas kedas. Mazliet sabijāmies, bet saņēmām drosmi un pajautājām, vai pa ieņemto maršrutu maz iespējams uzkāpt līdz pašai augšai – Etnas Ziemeļu krāterim 3039 metru augstumā. Viņa atbildēja, ka, jā, bet ceļš esot nenormāli grūts. Viņa tur pārlaidusi nakti – vēl joprojām nesaprotu, kur un kā… Novēlējām visi labu ceļu tālāk un, mazliet sabijušies, turpinājām iesākto maršrutu."
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
