Kur doties brīvdienās? Ko redzēt un apmeklēt Krustpils novadā

Lielāko daļu Teiču dabas rezervāta jeb 69 procentu no kopējās teritorijas platības aizņem sūnu purva masīvs – tas ir viens no lielākajiem un neskartākajiem šāda veida purviem Baltijā. Nelielās platībās sastopami arī pārejas un zāļu purvi, teikts Dabas aizsardzības un pārvaldes mājaslapā.

Teiču dabas rezervāta platība ir 19779 hektāri. Šajā teritorijā nenotiek saimnieciskā darbība un apmeklējumi tiek ierobežoti, tāpēc Teiču dabas rezervāts var lepoties ar lielu reto un aizsargājamo dzīvo organismu sugu daudzveidību.

Teiču purvs ir svarīga putnu atpūtas vieta pirms sezonālajām migrācijām. Tur nereti vienkopus var skatīt pat vairākus tūkstošus dzērvju un zosu, taču to kā atbilstošu vietu riestiem atzinuši arī rubeņi, tāpēc pavasaros iespējams pat sadzirdēt izteiksmīgo rubināšanu.

Vērts gan piebilst, ka pastaigāties tur nav ļauts, kad vien ienāk prātā, taču apkārtni var novērtot no Kristagrūga skatu torņa. Vairāk par Teiču dabas rezervāta kluso šarmu lasi šeit.

Kā minēts iepriekš, nesteidzīgas pastaigas pa Teiču dabas rezervātu iespējamas tikai noteiktos gadījumos, gida uzraudzībā, taču interesenti nepaliks ar garu degumu, ja dosies uz Kristakrūga skatu torni. Neskatoties uz attālumu, arī no turienes iespējams apskatīt iespaidīgos Teiču dabas rezervāta plašumus.

Kā skaidrots Dabas aizsardzības pārvaldes mājaslapā, tornis ir 27 metrus augsts un dod iespēju paraudzīties uz purvu no tā dienvidu malas. Ja tomēr skatīšanās no augšas tevi neuzrunā, iespējams iepriekš pieteikties pa tālruni +371 26112686, lai darbinieka pavadībā novērtētu Teiču purva dabas vērtības.

Skaistas fotogrāfijas ar Kristakrūga torni atradīsi šajā rakstā.

Ja esi ekspedīciju cienītājs, apsverams variants ir došanās Latvijas dižakmeņu meklējumos. Ievērības cienīgs objekts atrodams Krustpils novada Kūku pagastā – tur skatam paveras iespaidīgais Rogāļu jeb Ragāļu akmens.

Dižais Rogāļu akmens atrodas Daugavas labajā krastā, Rogaļu gravā 50 metru no strauta ietekas Daugavā. Akmens garums ir 6,5 metri, platums – 4,6 metri, augstums līdz 3,7 metriem, bet apkārtmērs – 18,5 metri. Neskatoties uz to, ka Rogāļu akmens nav pašu dižāko Latvijas akmeņu desmitniekā, tas ir visai iespaidīgs. Šis akmens nav no gludākajiem, taču izceļas ar izteiksmīgu reljefu.

Rogāļu gravā ikviens var ne tikai izstaigāt taku, apskatīt Rogāļu dižakmeni, pasmelt dzidro Mīlestības avota ūdeni, bet arī sastapt mītiskos tēlus no Rogāļu gravas rašanās teikas.

Savukārt Vaiķos iespējams savām acīm skatīt vienu no 15 lielākajiem akmeņiem Latvijā. Šis akmens līdzinās galdam, kuru turp esot atnesis pats velns. To apvij dažādi nostāsti, kuru patiesumu mūsdienās grūti noteikt, bet ļaudis runājot, ka tādi kaujas meistari kā Pēteris I un Napoleons, savos iekarojumos garām iedami, uz šī akmens galda ieturējuši maltīti.

Izmēros lielajā, sarkanīgajā dižakmenī ir ietverti lieli kristāli, kas saulē mirdz. Akmenim nemaz nav jāsteidz klāt, jo tas visā godībā skatāms no Rīgas-Daugavpils šosejas – ceļa 157. kilometrā aptuveni 50 metru attālumā no tā. Interesanti, ka arī lietainā laikā, kad virsma būs slidena, plakano virsmu tāpat varēs viegli sasniegt. Blakus akmenim izveidotas koka trepītes, lai varētu vieglāk uzkāpt. Starp citu, Vaiķu dižakmens rotā arī Latvijas pasta pastmarku, kas iznāca 2008. gadā.

Krustpils novada Kūku pagasta teritorijā esošais Daugavas ielejas kultūrvēsturiskais piemineklis Asotes pilskalns ir gan zīmīgs dabas veidojums, gan arī spilgts senvēstures liecinieks. Arheoloģiskie izrakumi (1949.-1954.g., E. Šnore) liecina, ka Asotes pilskalns apdzīvots no I g.t. p.m.ē. līdz 14. gadsimtam.

Runājot par Dzirkaļu pilskalnu, pēc arheoloģisko izrakumu (2014.g., J. Urtāns) rezultātiem spriežams, ka tas apdzīvots ilgāk nekā tūkstoš gadus no mūsu ēras sākuma līdz m.ē. II g.t. sākumam. Tiek vēstīts, ka pilskalna apkārtnē ir vairāki senkapi, piemēram, uz rietumiem no pilskalna atrodas senā sakrālā vieta Baznīckalns, savukārt pilskalna pakājē konstatēta plaša apmetne, kuras teritorijā bijis arī teikām apvītais Naudas avots.

Savukārt, pievēršot uzmanību šķietami zudušām vērtībām, par 2019. gadā arheoloģijas pieminekli Latvijas Arheologu biedrība izvēlēja otrreiz atklāto Atašienes pilskalnu.

Atašienes pilskalnu, kas tolaik, apvienojot latviešu un krievu valodu, nosaukts par "Piļigoru", 1925. gada vasarā atklāja Ernesta Brastiņa vadītā pilskalnu apzināšanas ekspedīcija. Pilskalns tika fotogrāfēts, uzmērīts, pēc tam 1926. gadā iekļauts valsts aizsargājamo pieminekļu sarakstā. Jau pirms Otrā pasaules kara kalnājā pie pilskalna raka smilti, tas plašos mērogos turpinājās arī pēc kara. Šķita, ka Atašienes pilskalns ir norakts un tādejādi iznīcināts, tomēr, izmantojot aerolāzerskenēšanas iespējas, zemesreljefa modelī tika ieraudzīti pilskalnam raksturīgie zemes veidojumi. Zemes pārveidojumus pārbaudot, tika noteikts, ka tas ir tas pats, iepriekš par nopostīto uzskatītais Atašienes pilskalns.

Vairāk par Atašienes pilskalnu lasi te.

Runājot par pirmo minēto – Atašienes Sāpju Dievmātes Romas katoļu baznīcu – tā saucama par vietējās nozīmes arhitektūras pieminekli. Vēstures lappusēs rakstīts, ka Atašienes pirmā katoļu koka baznīca tika uzcelta 1804. gadā par draudzes un muižtura Borha līdzekļiem. Turpretī darbi pie jaunās baznīcas celtniecības tika pabeigti 1937. gadā.

2018. gadā Unguru (Medņu) Evanģēliski luteriskā baznīca svinēja apaļu jubileju – 190. gadadienu, jo pirmās slavinājuma dziesmas dievnamā dzirdētas 1828. gadā. Baznīcai bijis sarežģīts liktenis – tā cietusi gan finansiālo apsvēru dēļ, gan arī padomju varas laikos, taču no 2004. gada draudze uzsākusi dievnama atjaunošanu.

Savukārt Endzeļu vecticībnieku draudzes lūgšanas nams celts 19. gadsimta otrajā pusē, un arī mūsdienās dievnamā katru svētdienu notiek dievkalpojumi.