"Ir 26. septembra vakars. Aktīvi sekoju laika prognožu izmaiņām. Šobrīd sola saullēktu bez mākoņiem, turklāt pietiekami vēsu un bezvējainu, lai veidotos migla. Parasti uz Ķemeriem dodos ar draudzeni vai ar vienu labu draugu, kurš arī nodarbojas ar dabas fotogrāfiju, bet šajā reizē neviens nevar man pievienoties. Jāsaņemas doties vienam. Pašā vakarā pārbaudu foto somu un salieku drēbes, ko vilkt no rīta, lai nenosaltu un nesaslapinātu kājas, kā arī atceros par neatņemamu sastāvdaļu – prīmusu ar kafijas kanniņu. Modinātājs uzlikts uz pulksten 4.30 no rīta.
Laukā skaidra debess. Tas priecē. Tuvojoties purvam, noprotu, ka to klāj migla, un tas, protams, mani priecē. Saullēkta virzienā migla un debesis iekrāsojušās violetīgi oranžīgos toņos, savukārt pretējā puse violetīgi zilos toņos. Principā, griezies, uz kuru pusi vēlies – ir skaisti. Atliek vien atrast labākos kadrējumus bildēm. Purvā valda tā saucamā "maģiskā stunda" jeb zelta stunda – kā nu kurš fotogrāfs to sauc. Vēl var izdalīt arī zilo stundu – laika posms īsi pirms un īsi pēc saullēkta vai saulrieta, kad parasti dabā vērojamas visskaistākās krāsu spēles un tonalitātes.
Nu jau viennozīmīgi varu teikt, ka šis šogad ir krāsainākais rīts, kas bildēts. Es uz Ķemeriem bildēt dodos pēdējos piecus gadus. Parasti mēģinu doties rītos vai jau iepriekšējā vakarā – dienās, kad sola sauli. Vidēji gadā Ķemeru purvā bildēju piecas līdz sešas reizes. Rudenī un ziemā sanāk retāk, jo arī to skaidro rītu nav īpaši daudz. Ziemā savukārt arvien retāk ir sniegs. Ķemeru purvā arī pa nakti ir palikts visās sezonās. Gan ļoti siltās vasaras naktīs, gan -25 grādu ziemas naktī. Un šādi rīti, kā šis, ir diezgan reti. Šogad šī ir sestā reize, kad esmu te uz saullēktu.
Skatu tornī mani sagaida tikai viens cilvēks. Sasveicinos un gaidu saules "dzimšanu", paralēli bildējot ainavu man apkārt. Esmu pat nedaudz pārsteigts, ka esam tikai divi cilvēki. Lai gan ir darba dienas rīts, visas pēdējās reizes esmu te saticis vismaz piecus līdz septiņus cilvēkus uz saullēktu, bet brīvdienās pat vairākus desmitus.
Personīgi mani citi cilvēki netraucē. Katrā ziņā, ja tie ir tādā skaitā kā te – Latvijā. Ceļojot pa citām pasaules valstīm, ir nācies sagaidīt saullēktu ar daudz vairāk cilvēkiem, bet kamēr visi viens otru respektē, man nav ne mazāko iebildumu. Katrā ziņā, ja ir vēlme sagaidīt saullēktu privāti, vienmēr var atrast risinājumu – pat tik populārā vietā kā Ķemeru purvs.
Šajā rītā fotopastaigā pa purvu esmu pavadījis labas divarpus stundas. Principā, ar šādu laiku būtu jārēķinās, ja vēlies lēnu garu izbaudīt mirkli. Rudens un ziemas rīti ir pateicīgi, lai varētu mierīgi doties tās pašas dienas rītā, jo saule lec pēc septiņiem no rīta, nevis kā vasaras vidū jau pulksten 4.30 no rīta.
Es uzskatu, ka skaistumu pie dabas var atrast jebkurā sezonā un jebkurā diennakts laikā. Diemžēl nav īsti iespēju paredzēt, kāds tieši būs rīts, kurš noskatīts. Jo biežāk tu dosies pie dabas, jo biežāk tu redzēsi īpaši skaistus rītus. Turklāt, rītus kā šis, ir īpaši grūti paredzēt, jo vienlaikus jāsakrīt vairākiem faktoriem, kurus ietekmē vien daba pati. Ir jābūt skaidrām debesīm vietā, kur lec saule, ir jābūt bezvējam, lai miglu neaizpūstu pa gaisu, savukārt migla veidojas, ja gaisa temperatūra ir kontrastējoša vai ūdens temperatūra ir kontrastējoša, ar pietiekamu mitrumu uz augsnes vai gaisā. Turklāt, ja migla būs pārāk daudz, tā nosegs sauli pilnībā, gluži kā milzu mākonis. Tad būs vienkārši pelēcīgs miglas rīts. Arī toņi, kā krāsosies padebess, nav īsti paredzami. Vismaz divas reizes Ķemeros esmu bijis divus saullēktus pēc kārtas. Arī šajā reizē, kad to apmeklēju 27. un 28. septembra rītos vienā un tajā pašā laikā un lokācijā, bet abi rīti bija nedaudz atšķirīgi. Un 28. datumā rīts nebija ar tik izteiktu miglu, lai gan krāsas bija ļoti līdzīgas. Protams, ja mērķis ir vienkārši skaisti pavadīt rītu, vērojot austam sauli, tad atliek vien pārbaudīt laika prognozi, piecelties agri no rīta un galā būt īsi pirms mostas saule.
Iesaku rudenī līdzi paķert termosu ar karstu tēju un medu, varbūt kādu našķi un siltu drēbju slāni, lai nenosaltu. Un noteikti iesaku atcerēties, ka visu, ko ienesam dabā, arī iznesam laukā – nepiemēslojam, kā arī respektējam līdzcilvēkus, kas arī atbraukuši vērot saullēktu bez mums.
Sveiciens tiem lasītājiem, kas varbūt kādā saullēktā Ķemeros ir satikuši mani vienu vai ar kādu kompanjonu, vārot rīta kafiju.
Latvijā daba ir ļoti skaista, nav obligāti jābrauc uz eksotiskām zemēm. Atliek vien piecelties agrāk un biežāk doties laukā. Tiekamies dabā!"
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
