Apceļojot Sāremā un Muhu: brīnumdzirnavas, joku kāpnes un 'sivēns maisā'

Būsim godīgi un atzīsim, ka pirmā sajūta, kas pārņem tūristu no Latvijas, kurš ieradies Virtsu ostā, ir balta skaudība. Nesen rūpīgi pārskaitot sev piederošās sauszemes vienības Baltijas jūrā, igauņi nonāca līdz skaitlim 2222. Salu skaits turpina palielināties, sauszeme parādās burtiski acīmredzami. Tajā pašā laikā Latvijai jūrā nav nevienas salas. Neizdevās uzvarēt pat cīņā par Roņusalu, kuras iedzīvotāji nosliecās par labu ziemeļiem.

Lielākā daļa Igaunijai piederošo salu ir neapdzīvotas, tomēr līdz ar transporta iespēju uzlabošanos aug interese par tām. Tā, piemēram, pavisam nesen portālā "Private Islands Online" par 999 tūkstošiem dolāru tika piedāvāta Horalaida sala – 24 hektāri zemes un vecas fermas drupas salas augstākajā punktā. Tagad šis piedāvājums starp aktuālajiem vairs nav atrodams.

Monzunda arhipelāga apdzīvotāko un lielāko salu Sāremā (tās platība ir 2500 kvadrātmetru) ar tās kaimiņieni – Muhu – jau simts gadu savieno divarpus kilometrus garš jūras ceļš, kurā ik pēc pusstundas no Virtsu ostas Igaunijas kontinentālajā daļā kursē prāmis. Brauciens ilgst 30 minūtes, tas maksā 8 eiro par vieglo automašīnu un 3 eiro no pasažiera (skolēniem – pusotrs eiro).

Divreiz dienā no Tallinas uz Sāremā lido lidmašīna. Biļetes cena – 26 eiro. Jāteic, ka Muhu sala ir tā vērta, lai tur uzturētos ilgāku laiku.

Šķietami bezgalīgās akmens sētas Muhu nebūt neliecina par salinieku noslēgtību un neviesmīlību, tās drīzāk ir darba mīlestības zīme. Visi 200 Muhu zemes kvadrātmetri ir nosēti ar laukakmeņiem – gluži kā caurumi Šveices sierā. Lai te kaut ko audzētu, akmeņi kaut kur jāliek. Lai daudzas tonnas smagie akmeņi tālu nebūtu jāved, saliniekiem ienāca prātā tos kraut turpat – garās grēdās, kas gadu gaitā apaug sūnām un palīdz sargāt jau tā lieso augsni no postošajiem vējiem.

Dzīve šeit vietējiem, šķiet, patīk: Muhu apriņķis ir vienīgā lauku teritorija Igaunijā, kur iedzīvotāju skaits aug. Ziemā te ir ap 2000 pastāvīgo iedzīvotāju, vasarā – ap 6000.

Lai izzinātu seno Muhu iedzīvotāju iedzīvi vēl no vikingu laikiem, dodamies uz lielāko salas ciemu – Kohuva, kur vairākos namos izvietojies Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs. Garenās mājas, kas līdzinās brīnumainu zivju skeletiem, būvētas no tiem pašiem laukakmeņiem un pārsegtas ar biezu salmu jumtu.

Dūmeņu nav (bīstami) – kurināja melnās krāsnis un tikai tad, kad cepa maizi, lai nenosmaktu. Lai nenosaltu (bet sals bija līdz pat 20 grādiem), šaurās gultās gulēja divatā, trijatā cieši saspiestām mugurām. Mazgājās aitu kūtī – lopiņus izdzina aukstumā, bet paši plunčājās baļļās siltos aitu garaiņos. Turpat arī dzemdēja. Ne jau Jēzus bērniņu, bet tomēr.

Muhu brīnums – izšuvumi. Simts Baltijas pelēkā nokrāsu vadlīnija šajā salā nav cieņā – vietējās sievietes gludi izšuj ar košām un tīrām krāsām uz melna.

Pasakainiem ziediem un odziņām izšūtās somiņas, cibiņas, dūraiņi, tradicionālās čībiņas un jo īpaši galošas gribas pirkt tūlīt un visai ģimenei, lai ar krāsām atšķaidītu apnicīgo ziemu. Tomēr cenas kož. Somiņas – par 50 eiro, čībiņas zem simta, galošas var atrast arī par 40.

Toties pavisam viegli ir atdot trīs eiro par vēl siltu tradicionālās ķieģelīša maizes klaipiņu (ar rozīnēm un šokolādi, ķiplokiem vai graudiem), vēl četrus – par 100 gramiem aromātiska sviesta (ar zaļumiem vai ķiplokiem). Nepārspējama garša! Nav brīnums, ka sendienās salinieku maltītēs galda centrā bija tieši šī maize. Vēsturiski maizes mīklai tika pievienoti arī malti gliemežvāki.

Lai iepazīstinātu ar mūsdienu sadzīvi, tiekam vesti uz Hellamā kultūras centru – "Külakeskus". Šajā ciemā ir 140 iedzīvotāju. Līdz 2002. gadam kultūras centra ēkā bija skola ar spilgti dzelteniem soliem. Viens no tiem vēl saglabājies vietējā muzejā.

Kad skolā palika vairs tikai seši skolēni, viņus pārcēla uz skolu kaimiņciemā, bet ēku pārņēma pašvaldība.

Tagad vietējie var nākt šurp, iedzert tēju vai kafiju ar sviestmaizēm par pašizmaksu, kulturāli un saviesīgi tikties ar kaimiņiem, atsvaidzināt vietējo dialektu, palasīt grāmatas, aust senlaicīgās stellēs oranžu audeklu jauniem svārkiem, uzspēlēt kanneli – igauņu kokli. Telpas tiek izīrētas privātiem pasākumiem, no tiem tad arī pelna.

Mūsu viesošanās reize sakritusi ar ciema konkursu par labāko pudiņu, kas gatavots pēc tradicionālajām Muhu receptēm – no kartupeļu biezeņa ar pienu un āboliem. Garša – gaumes lieta, tomēr jāteic, ka ļoti sātīgs. Cilvēkiem, kam ikdienā jācīnās ar akmeņiem, tas ir svarīgi.

Igaunijas lielākajā salā ir ap 34 tūkstošiem iedzīvotāju, 15 tūkstoši no tiem dzīvo lielākajā salas pilsētā Kuresārē. Vēsturiski Sāremā ne reizi vien mainījusies vara un valodas – sala ceļojusi no rokas rokā, bijusi vācu, dāņu, zviedru, arī krievu valdījumā. Bet nu te valda tīra igauņu valoda.

Pāri Sāremai gājusi gan uguns, gan zobeni, gan krusta gājieni, gan kari. Ne velti vietējais leģendārais milzis Lielais Tells cīnījās ar naidniekiem pat pēc nāves, nocirsto galvu turot padusē. Par viņa varoņdarbiem atgādina skulptūru kompozīcija "Lielā Tella un Piretas lielais loms" un iespaidīgais pilsētvides objekts "Lielā Tella roka", pie kuras dienas gaišajā laikā bildējas tūristi, bet vakaros pulcējas jaunieši. "Roka" ir daļa no izklaides centra "Thule Koda" – ar kinoteātri un greizajiem spoguļiem.

Salas varu maiņas vēsturi izpētīt var vēsturiskajā ekspozīcijā Bīskapa pilī, kas ir vislabāk saglabājusies viduslaiku pils Baltijā. Pirmoreiz rakstos tā minēta 4. gadsimta sākumā. Starp citu, viens no pils īpašniekiem, hercogs Magnuss, savulaik salu pārdeva dāņiem, bet pats devās dzīvot uz citu sev piederošo pili – Kurzemē. Viena no versijām, kā radies salas galvaspilsētas Kuresāres nosaukums, ir "sare" – sala un "kure" – saīsinājums vārdam "kuralase" jeb ļaudis no Kurzemes.

Viena no apjomīgākajām pils ekspozīcijas daļām ir par padomju gadiem. Uz to ved sarkani pakāpieni ar anekdotēm par padomju varas laikiem. Lūk, viena no tām: "Vai rīt iesi uz partijas sapulci?" "Nē, labāk pagulēšu mājās!" Saglabājušās arī liecības no laika, kad par igauņu komunistu aktīvistam par godu par Kingisepu pārsauktā pilsēta bija slēgtā teritorija – te atradās padomju armijas bāze.

Viena no plāksnītēm ir arī latviešu valodā. "Acīmredzot, padomju karavīri paši īsti nesaprata, kurā valstī atrodas," skaidro gide. Uzraksts igauņu valodā ir vēl brīnumaināks – katrā vārdā pa divām kļūdām.

Tolaik Sāremā varēja iekļūt tikai ar īpašu atļauju. Pastāvīgajiem iedzīvotājiem pasē bija zīmogs, kas ļāva viņiem te dzīvot, kā arī aicināt ciemos tuviniekus. Tolaik jokoja, ka Igaunijā visvairāk radu ir sāremiešiem.

Par viesu trūkumu sala nevarēja sūdzēties pat krietni pirms padomju laikiem. Šejienes dūņas bija izslavētas arī ārpus Baltijas. Tām piedēvēja teju maģiskas spējas ārstēt ādas un veneriskās slimības. Mūsdienās to ārstēšanai izmanto efektīvākus līdzekļus, savukārt dūņas liek lietā relaksējošās spa procedūrās, kas ir labākās šajā reģionā.

Viens no populārākajiem spa kompleksiem atrodas Kuresāres centrā – "Grand Rose SPA hotel". Spa centra apmeklējums darba dienā maksā 10 eiro, brīvdienā – 17. Muhu salā aiz norobežojošas barjeras iekārtojies spa centrs, kam nevajagot plašu reklāmu. Kā stāsta mūsu gide, te inkognito atpūšas prezidenti, vēstnieki un lielu korporāciju vadītāji.

Vairums salinieku iesaistīti tūrismā. Sāremā darbojas arī daži lieli pārtikas ražošanas uzņēmumi – piena, gaļas, maizes kombināti, divas elektrorūpnīcas... Tāpat te tiek ražoti 80 procenti visu Igaunijas mazo laivu, kā arī greznas jahtas.

Šķiet, visgleznainākais skats Sāremā ir no Angla pakalna, kur vējš nenogurdams griež vecu dzirnavu spārnus. Vienā no tām graudi tiek malti vēl šobaltdien. Vietējā Kultūras mantojuma centra saimnieks Alvers Sagurs 25 gados pa Sāremā sētām savācis un salabojis darba kārtībā unikālu senu instrumentu un ierīču kolekciju – urbjus un virpas, kalēja plēšas, maltuves, lentzāģus...

Vietējie Alveru uzskata par nedaudz dīvainu, tomēr, kad viņš ar smaidu sāk griezt 1725. gada – Pētera Lielā laika – virpu, rodas sajūta, ka laika rats mūs atgriezis pagātnē.

Saimnieka lepnums – "Romas zāle", kas paša rokām izkalta no vietējā dolomīta. Interesenti var pieteikties uz dažādām meistarklasēm – akmeņkaļa, tradicionālās maizes cepšanas, kā arī filcēšanas.

No ceļa nogurušos ciemiņus blakus esošajā restorāniņā gaida sātīgas pusdienas – meža gaļas sautējums. Alvera brīnumu arsenāls vēl nav izsmelts – viņš uzrauga vēl kādu obligātās apskates objektu – Kāli ezeru, kas pirms trīsarpus tūkstošiem gadu izveidojies meteorīta krāterī. Sāremā laikam nav robežu.

Pateicoties jūrai, uz salas klimats ir maigāks nekā Igaunijas kontinentālajā daļā, tomēr ar pludmali un kūrorta piedāvājumiem paēdis nebūsi. Sāremieši visiem spēkiem mēģina paplašināt atpūtas sezonas robežas. Tieši tādēļ tiek rīkots Kuresāres ielu festivāls, Operas dienas, Jūras dienas, Muhu nākotnes mūzikas festivāls, sajūtu festivāls "I Land Sound", rallijs, maratons, restorānu nedēļa...

Pēdējos gados viens no visvairāk apmeklētajiem pasākumiem ir Sāremā ēdiena festivāls, kas savas pastāvēšanas sešos gados izaudzis no piecām līdz 11 dienām (šogad tas notika no 5. līdz 15. septembrim) un pie galda pulcē vairāk nekā 20 tūkstošus viesu gadā.

Pusotras nedēļas laikā uz salas notiek 20-25 garšīgi pasākumi. Ik gadu rīkotāji cenšas izdomāt kaut ko jaunu un izkaisīt pasākumus arī ārpus Kuresāres robežām. Atsevišķiem pasākumiem ir nepārsējami panākumi. Viens no tādiem ir Kuresāres ielu pikniks, uz kuru viesi ierodas ar savu cienastu. "Pirmajā gadā domājām, ka atnāks vien kādi 50 cilvēki, bet ieradās 400," stāsta festivāla idejas autore, "Saaremaa Turism" vadītāja Angela Nairis. "Šogad piedalījās vairāk nekā 5000 ēdāju. Galdu kopējais garums bija gandrīz kilometrs."

Festivāla dalībnieki var piedalīties brīvdabas kino seansā, tā laikā baudot ielu ēdienu, doties uz kūku koncertu baznīcā – vispirms klausīties labu mūziku, bet pēc tam baudīt saviesīgas sarunas pie tējas tases. Vietējā bibliotēka nāca ar iniciatīvu – rīkot tikšanos ar pavārgrāmatu autoriem. Tirgus dienā pilsētā sabrauc visi apkaimes zemnieki – ar produktiem un traktoriem. Ābolu dienā durvis apmeklētājiem ver lauku mājas, ļaujot iepazīties ar vietējo sadzīvi un kulinārajiem talantiem. Ēdienu un dzērienu cenas ir no 50 centiem līdz sešiem eiro, vairums desertu ir no āboliem, ko Sāremā ir daudz.

Pērn, svinot Igaunijas simtgadi, tika rīkotas 11 kārtu vakariņas, ko gatavoja 14 šefpavāri. Katra kārta simbolizēja noteiktu desmitgadi, ko viegli koriģēja laiks un pavāra fantāzija. Vienpadsmitā kārta – nākotnes ēdiens, deserts.

Šogad viena no noslēpumainākajām festivāla izklaidēm bija vakariņas "Sivēns maisā". Par piedalīšanos jāmaksā apaļa summa – 100 eiro, turklāt dalībnieks zina vien sākuma laiku, autobusa atiešanas brīdi (savā transportā doties nedrīkst) un pavāru vārdus. Pārējais paliek intrigai. "Delfi" palaimējās šādu slepeno pasākumu izbaudīt uz savas ādas.

Informācija, kas mums tika dota: pie plīts stāsies sešas košas sievietes, gan profesionālas pavāres, gan ne pārāk. Piemēram, viena no viņām – populāra kulinārā portāla "Ņam Ņam" vadītāja. Tika pieteikts ģērbties tā siltāk. Autobuss ar piedzīvojumu meklētājiem ceļā devās piecos vakarā. Pa ceļam dalībniekiem (ap 50 personām) piedāvāja minēt vietu, kur notiks vakariņas. Pirmajam, kurš uzminēs, tika solīta balva.

Minēšana, izmantojot "Google Maps", uzreiz bija garām. Izrādījās, ka pirmā pieturvieta Kuningustes ciemā, kur gardēži tika izsēdināti, bija māņu gājiens. Tikpat garām izrādījās vakariņotājiem piedāvātā vietējo vīnu degustācija – tie gatavoti no tomātiem, nātrēm, burkāniem.

To brūvē bijusī politiķe, odiozo partiju EKRE pametusī Marija Kaljuste. Viņa atzīstas, ka vīrs uz salu atvedis, lai stiprinātu viņas veselību, bet tā kā viņa nav radusi sēdēt dīkā bezdarbībā, ķērusies pie uzņēmējdarbības. Arī – vīna darīšanas. Godīgi sakot, viņas revolucionārie vīni rada tikpat dalītas jūtas kā EKRE izteikumi, tomēr neapšaubāmi savu auditoriju viņa atradīs arī te.

Dzīšanās pēc "sivēna maisā" noslēdzās viduslaiku pilsdrupās. Te atšķirībā no Kuresāres saglabājies vien pagrabs, kurā viesus jau gaidīja mūķeņu tērpos ģērbušās Sāremā kultūras darbinieces, kas tovakar bija uzņēmušās viesmīļu lomu.

Sirreālas sajūtas. Noslēpumaini mirgojošā gaismā uz auklām šūpojas apakšveļa. Bērni ar zvaniņiem rada gandrīz vai Ziemassvētku atmosfēru.

Sešas ēdienu kārtas – no Sāremā liellopa gaļas ar ābolu marmelādi līdz ceptai selerijas saknei. Sešas dzērienu kārtas – no ķiploku šņabja caur Dienvidāfrikas kabernē līdz ābolu vīnam, kas tapis tepat uz salas. Un kulminācija desertā – no cukura gatavots igauņu kareivis uz sniegbalta merengas cepuma, kam līdzās biezpiena un cidoniju saldējums ar meža ogām.

Droši vien, lai atminētu visus šī "sivēna maisā" slēptos nodomus un smalko kontekstu, jābūt vismaz igaunim. Ideālā gadījumā – no Sāremā. Jāatzīst, ka mielasts bija iztērētās naudas vērts – tādi pasākumi atmiņā iespiežas uz ilgu.

Lai cik dīvaini tas nebūtu, bet Sāremā nemaz nav tik daudz to vietu, kur varētu baudīt svaigi kūpinātas zivis. Ģeogrāfiski tā salicies, ka vietējiem zvejniekiem liels loms tiek reti, tādēļ vietējā kūpinātavā "Tihemetsa fish farm" plekstes, asarus (8 eiro kilogramā) vai vējazivis labāk pasūtīt laikus. Par veiksminieku sevi var saukt tas, kuram palaimējas tikt uz pusdienām ar zuša zupu. Tāds pasākums maksā 16 eiro no personas, garšas orgasms garantēts.

Saimnieces Tīnas senči bijuši zvejnieki vairākās paaudzēs, tomēr viņa pati zivju biznesā nonākusi nejauši. Deviņdesmitajos gados viņas mamma zaudējusi darbu un devusies uz gidu kursiem. Tur labi ļaudis ieteikuši neapgūtu tūrisma iespēju.

Tagad rūpalu pārņēmusi meita, kas vienīgā visā Sāremā rīko zivju meistarklases gan tūristiem, gan skolēniem. Lai ar ķidātām, sālītām ķilavām piepildītu vienu 100 gramu kārbiņu, nepieciešama stunda. Pārgriezt vēderu, izņemt ķidas, novilkt ādu. Tāda ķilaviņa uz sviestmaizes garšo krietni labāk.

Sāremā garšas atklājumos atsevišķa lappuse jāvelta vietējam alum. Alus darītavas "Pihtla Pruulikoda OŰ" dibinātājs Arvets Vāli miestiņu pēc senču receptēm sāka brūvēt vēl 1990. gadā, bet pirms tam ilgus gadus strādāja alus darītavā Kuresārē. Tagad uzņēmumu pārņēmis 33 gadus vecais krustdēls Alo, kas pameta galvaspilsētu, lai ar sievu un bērniem apmestos uz salas. Teic, ka ne reizi neesot šo lēmumu nožēlojis.

Līdz 2013. gadam Pihtlā brūvēja tikai vienu alus veidu – pēc tradicionālas vietējo receptes ar raugu un apiņiem. Tas ir dzīvais alus, to nevāra, vien divas, trīs dienas fermentē. Vietējie pērk 50 litru mucas. Pērn darītava pārdevusi 25 tūkstošus litru alus.

Šobrīd alus darītavas piedāvājumā jau ir deviņas pamatalus šķirnes – tai skaitā ar ingveru, medu un citrona miziņām, sarkanais eils, divi IPA un porteris... Alu tirgo visā Igaunijā, arī "Rimi" tīklā. Bet daudz patīkamāk dzērienu baudīt tā dzimtenē, Pihtlas ciemā Sāremā salā, lai izvēlētos gardāko, ko vest mājiniekiem. Piekožot rupjmaizi ar vietējo sviestu un ķilavām. Tāda vienkārša zemnieku gastronomiskā buķete sniedz ne mazāk prieka kā daudzkārtu vakariņas pilī.