Praktisks ceļojuma stāsts: ar auto uz Kaļiņingradu  (8)

Plānojam iekļūt Kaļiņingradas apgabalā caur Kuršu kāpu pie Nidas. Tas varētu būt stratēģiski pareizs lēmums, jo varam izbraukt cauri, iespējams, skaistākajai šī apgabala daļai, kā arī samazināt laiku robežas šķērsošanai. Pirms tam vēl Lietuvas pusē ir nelieli finanšu darbi – Klaipēdā samainām 75 eiro pret 5000 rubļiem (izrādās, ka Krievijā kurss ir izdevīgāks), bet pēc tam nelieli izdevumi – prāmis uz kāpu – 12,5 eiro, bet kāpas iebraukšanas maksa – pieci eiro. Tas ir gandrīz par velti, jo vasaras beigās esot 20, bet vasarā pat 50 eiro.

Interesantas lietas sākas uz Krievijas robežas – priekšā četras mašīnas, bet visam procesam tiekam cauri tikai pusotrā stundā. Kāds lietuviešu puisis stāsta, ka vasarā uz Sovetskas robežas esot stāvējis astoņas stundas. Tad jau tagad esot ātri. Robežpunkta darbinieki tomēr ir tie paši padomju laika armijnieki – gluži kā kara komisariātā. Brīnās, kāpēc neesam aizpildījuši muitas lapas, ko paši mums nav iedevuši, kā arī nelaipni aizrāda par pasu iesniegšanas kārtību – to jādara katram individuāli. Skaidri zinu, ka, ar auto braucot, visas pases esmu devis kopā, bet, izrādās, šeit tas ir kas nedzirdēts un nepieļaujams. Arī muitas anketas aizpilde ir dīvaina formalitāte, jo to gaida aizpildītu pēc viņu parauga, kas šo procesu padara bezjēdzīgu – piemēram, kā izbraukšanas zemi norādot Latviju, bet kā mērķa zemi – tikai Krieviju, lai gan skaidri zinu, ka tālāk brauksim uz Poliju. Dīvaina prasība uz Krievijas robežas! Arī pie skaidras naudas ailes ir jāliek atzīme, kas nozīmē, ka naudas mums nav pilnīgi nemaz! Rodas aizdomas, ka anketas veidotāju izdoma un robežsargu slinkums nav kooperācijā.

Uzreiz aiz robežas ir nākošais barjera – te jāpērk caurbraukšanas biļetes (tāpat, kā leišu pusē) – mums tā ir 450 rubļi (ap septiņiem eiro). Tāda maksa esot pastāvīgi cauru gadu.

Iebraucam pirmajā miestiņā – Morskoje un pusaizmirstā ēdnīciņā paēdam kompleksās pusdienas, kuru sastāvdaļas ar mums pat nesaskaņoja – atnesa un ēdiet – zupa, gaļas pankūciņas, saldais pīrāgs un dzēriens. Ar nazi griezt pankūkas, šķiet, ka nav paredzēts, tāpēc to mums nemaz neatnes. Par šo mielastu pēcāk prasa 800 rubļus (ap 10 eiro). It kā jau nav dārgi pusdienām kā tādām, bet šķiet dārgi, ja to prasa par šādām pusdienām un šādā vietā.

Daudz neskumstam, bet dodamies tālāk, piebraucot pie kāpas un ieejot arī mazā veikaliņā, kur visi lielie plaukti aizņemti ar alkoholu. Cenas nebūt nav zemas.

Visā kāpas garumā pieturvietu ir daudz un visās ir cilvēki. Te ir arī "dejojošais mežs" – vējā izlocītu koku audze, kas ir lielākais tūristu objekts. Visumā daba ceļa malās tāda pati kā Lietuvas pusē – rudenī gana smuka.

Ceļa malā bieži redzama ātruma ierobežojošā zīmes 60 un "stāvēt aizliegts" kā arī zīme ar it kā fotoradaru, kuras dēļ ir vēlme strikti ievērot braukšanas ātrumu. Tomēr tas ir lieki, jo pēc brīža top skaidrs, ka nekādu radaru te nav – fotografēšana, šķiet, attiecas tikai uz stāvēšanas ierobežojumu pārkāpējiem.

Kāpas galā ir pārsteigums – mežam pat lāga nebeidzoties, skatu uz debesīm aizsedz lielas, pilnīgi jaunas vismaz deviņu stāvu mājas – Zeļenogorska. Dizains samērā krāšņs, bet izmērs tomēr disharmonē ar apkārtējo meža vidi. Drīz kļūst skaidrs, ka šī vieta strauji tiek masveidīgi izpārdota un iedzīvotāju skaits te drīz pieaugs.

Tā vietā, lai viegli pa autobāni aizbrauktu līdz šīs dienas galamērķim – viesnīcai Kaļiņingradā – mēs nolemjam apskatīt karā nenopostīto Svetlogorsku. Izbraucam tai cauri divas reizes, bet tā arī bez krāsainām piecstāvu daudzdzīvokļu mājām neko ievērības cienīgu neredzam. Šīs pilsētas apciemojums mums maksā vēl vismaz pusstundu pamatīgā sastrēgumā, kas sākas jau kādus 12 kilometrus pirms Kaļiņingradas.

Galvaspilsēta pārsteidza ar kontrastu – te ir pat "imax" kinoteātris, bet ielas vakarā nav apgaismotas, lai gan laternu stabi ielu malās ir – tās droši vien ieslēdz tikai lielos svētkos.

Hotelī viss ir samērā labi, tomēr dīvainā kārtība ar cilvēku kontroli paliek – recepcijā prasa mūsu e-vīzas, ko viņiem esot jāsūta imigrācijas dienestam. Piesaka arī, ka lapiņas (migrācijas kartes), kas ieliktas mūsu pasēs, ir ļoti svarīgs dokuments – ja to pazaudēšot, būšot lielas problēmas. Nez kāpēc uz robežas mums to neuzskatīja par vajadzīgu pateikt.

Ap 11 pametam viesnīcu, kur recepcijā mums iedod kaut kādas lapiņas, kas varot noderēt uz robežas, ja nu tur jautāšot. Tas ir kā atgādinājums, ka cilvēku kontrole joprojām strādā. Tomēr uz robežas tās mums nejautā, tāpat kā neviens visā ceļojuma laikā nejautāja par apdrošināšanām – ne auto, ne medicīnisko, ko tik rūpīgi biju sagādājis par veseliem 15 eiro. Var jau būt, ka šī informācija viņiem kaut kādā brīnumainā kārtā bija piegādāta.

Pēc nelielas pastaigas pa blakus esošo salu atceramies, ka vajadzētu paciemoties tirgū, tāpēc jautājam tā atrašanās vietu vietējam pārim, kas ļoti laipni un izpalīdzīgi mums to parāda.

Tirgus izrādās otrs interesantākais piedzīvojums tūlīt aiz robežas kontroles. Jau piebraucot pie tā, saprotam, ka par tūristiem te maz domā – stāvvietā, kurā atrodu brīvu vietu, priekšā ir uzraksts, ka tā esot par maksu. Staigāju šurp un turp, meklēdams parkomātu tehniskā vai organiskā formā, bet bez panākumiem. Beidzot izrādās, ka vietējie ļoti labi zina, ka šis uzraksts ir kaķiem – nekāda maksa te sen nav jādod. Tirgū gan par naudu ir viss, ko vēlamies – mandarīni, garšvielas, saldumi, vīnogas. Katru lietu pērkam par konkrētu naudas summu, jo rubļu krājumi ir ierobežoti, bet valūtas maiņas vietas neredz. Riekstus un lauru lapas pat sarunājam pirkt par eiro. Saprotams, ka šeit virtuāli mainīt eiro ir izdevīgāk – kurss ap 0,71. Pat puisis no sīktehnikas lāviņas, kurš palīdzēja savam kolēģim aprēķināt valūtas maiņu, it kā jokojot (bet jūtams, ka sirdī nopietni) iesaucas, lai pie viņa arī ko nopērkam kaut par vienu eiro.

Pēc tirgus apciemojuma nolemjam paēst, jo turpat ir liela gājēju iela, kur noteikti ir daudz jauku ielas kafejnīcu. Tomēr pārsteigumi nebeidzas, jo paēst te nemaz nav vienkārši – nav pilnīgi nevienas ielas kafejnīcas! Ielas galā ir tirdzniecības centrs, kur nu gan būtu jābūt ēšanas zonai, bet – ak vai! – arī tur tādas nav. Cerības stars mums uzspīd, kad pamanu, ka pie lifta uzraksts vēsta par pašā augšā – septītajā stāvā – esošu restorānu. Nu tad beidzot! Taču prieki nebija ilgi – meitenes pie restorāna durvīm mums jautā, vai mums ir rezervācija, jo te viss esot jau rezervēts. Protams, ka mums tādas nav, tāpēc varam mierīgi doties prom. Skaidrs, ka, ja uz šādu cilvēku daudzumu te ir tikai viens restorāns, tad tas varētu būt pilns visu laiku. Pie veikala, ielu krustojumā, ejam uz kebabnīcu, ko pirms tam uzskatījām par mūsu prasībām neatbilstošu, bet arī te ir gana gara rinda, lai mums noplaktu vēlēšanās kavēties.

Ir skaidrs, ka sabiedriskās ēdināšanas ziņā te varētu veikt daudz uzlabojumu, tāpēc šoreiz iebraucam vietējā veikalā, kur izrādās pārdod arī gana daudz vietējo produkciju – nopērkam tikko uz vietas gatavotu picu un kafiju un to visu turpat auto stāvvietā notiesājam. Pēc tam dodamies uz blakus esošo benzīntanku, kur cenšos ieliet bākā to, ko domāju normālu dīzeļdegvielu esam. Degviela droši vien ir pareiza, bet tās pistole gan ne – mēģinu gan šā, gan tā, bet nesanāk. Par laimi manas mokas pamana tanka darbinieks un pa gabalu sauc, ka man esot "jevro", tātad jābrauc pie atsevišķa tanka pašā malā. Un patiesi – virs tā ir uzraksts "EURO 5" un tā pistole manam auto der kā uzlieta. Piemirsu pateikt, ka degvielas cenas Kaļiņingradā ir brīnišķīgas – dīzelis maksā ap 48 rubļiem (ap 70 centiem) litrā.

Tā kā mūsu auto ir ļoti netīrs, tad nolemju pamēģināt vietējo mazgātavu servisu. Tādu atrodam turpat netālu un esmu patīkami pārsteigts – par 300 rubļiem (ap 4,5 eiro) mūsu auto kārtīgi nomazgā, nospodrina, ievasko, un vēl iztīra paklājiņus.

Pilnīgā tumsā esam uz Krievijas-Polijas robežas. Priekšā kādas 10 mašīnas. Lietuviešu puisis pie Nidas stāstīja, ka ārā tā lieta krieviem ejot krietni ātrāk. Patiesi – no Krievijas ārā tiekam 30 minūtēs. Vajag tik atcerēties, kur ir nobāzta muitas karte, kas tika iedota pie iebraukšanas (tā ar tiem muļķīgajiem jautājumiem). Prieks par ātro robežas šķērsošanu beidzas ātri – izrādās, ka Polijas pusē šis process nemaz neiet stipri ātrāk – te pavadījām vēl krietnu pusotru stundu. Secinājums – izmantot Kaļiņingradu tranzītam nav vērts, jo laika patēriņš ir lielāks par jebkuru apbraucienu.

Citus stāstus iespējams lasīt Mārtiņa blogā te.