700 kilometri Indijā uz velosipēda – trīs bērnu mammas Līgas stāsts

Līga ir grāmatvede, taču viņas lielākais hobijs ir fotografēšana, kas arī atspēlējies skaistos mirkļos no braucieniem. Kopumā par ceļošanu Līga teic tā: "Esmu iegājusi tādā azartā, ka, tikko viens ceļojums beidzies, man jau gribas nākamo. Tā ir kā atkarība."

Līgai vairāk pa prātam ir skarba daba, kāda raksturīga, piemēram, Islandei un Norvēģijai, bet, protams, viņas sirdī vietu atradusi arī Indija. Uz šo valsti, no kuras nesen atgriezusies, Līga jau devās otro reizi. Turklāt arī otro reizi tā iepazīta, minot velosipēda pedāļus, kas ir interesanti, ņemot vērā, ka, pašas vārdiem, viņa ir vien "svētdienas braucēja".

Kā Līgai ienākusi prātā šāda ideja? Viss sācies ar to, ka viņa iepazinusies ar Aini Beitānu, kas aizraujas gan ar ceļošanu, gan braukšanu ar velosipēdu. Abi sadraudzējušies un nolēmuši no Latvijas aizmīties līdz Polijai, ikdienišķi stāsta Līga. Taču vēlāk abi izdomājuši doties braucienā uz Indiju, kas arī pārvērties velopiedzīvojumā.

Daudz amizantu un arī neparastu atmiņu ir par naktsmītnēm. Indijā ceļotāji palikuši viesnīcās. "Telti līdzi nemaz neņēmām, jo tur jau īsti nemaz nav, kur palikt, – katros krūmos kāds ir. Piemēram, kad brauc, ceļa malā neviena nav, bet, tiklīdz apstājies kaut pusdienu maizītes apēst, kāds vienmēr uzrodas – pat nezinu, no kurienes." Ar naktsmītņu izvēli arī gājis visādi – lielākoties, rezervējot gultas vietas, numuriņi izskatījušies daudz svaigāki, bet realitāte stipri pieklibojusi. Arī tad, ja piesola balkonu un terasi, var vienkārši rēķināties ar kādu dīvainu konstrukciju, kas nepilda šīs funkcijas, bet, ja aprakstā minētas labierīcības ar privātu ieeju, tad jāsaprot, ka tā var būt vienkārši mazmājiņa pagalma vidū. Jāpiebilst, ka ceļotāji sev līdzi veda arī gultas veļu, kas bieži vien viesnīcās bija ļoti sliktā stāvoklī, vai arī tādas nebija nemaz. "Ne vienmēr cena atbilst kvalitātei. Tā ir laimes spēle, bet Indija ir vieta, kur ļauties. Ir jāmēģina pieskaņoties!" teic Līga.

Visai neplānoti sanācis arī iemaldīties vietējo kāzās. Noīrējuši apartamentus mazā ciematiņā, Līga ar Aini saņēma no mājas bērniem uzaicinājumu uz kāzām. "Mēs piekritām, tomēr nedaudz jocīgi – bērni mūs uzaicina... un mēs tagad iesim. Pie mums tā nenotiek." Līgavainis atjājis ēzeļa mugurā, bet pēc vairākiem rituāliem ieradusies arī līgava. "Līgavainis izskatījās diezgan garlaikots, bet arī līgava neizskatījās priecīga. Viņiem nebija prieka emociju. Iespējams, tās bija darījuma laulības. Lai gan pašas kāzas ir vairāku dienu garumā ar dažādām tradīcijām, mēs ietrāpījām šādā. Pats process bija diezgan vienkāršs, pat no sākuma nesapratu, ka tas ir kāzu rituāls. Ap kaklu tika uzliktas ziedu virtenes, un tas bija gluži kā "jā" vārds. Tas pamatā arī bija viss. Visi sāka fotografēties, bet pēc tam bija maltīte. Salīdzinot ar mūsu kāzām, bija diezgan pliekani." Ceļotāji tur uzturējušies apmēram trīs stundas, un, lai gan jaunais pāris diezgan drīz aizgājis prom, tomēr vairāk nekā 100 kāzu viesi vēl nedaudz uzkavējušies.