Ceļojums uz salīdzinoši noslēgto Butānu: Aiva un viņas mēnesi garais pārgājiens  (4)

Manā gadījumā Butānas ceļojums noteikti nav nejaušs. Man patīk staigāt, daudz staigāt. Un, ja valstī atrodas, kā uzskata daudzi, grūtākais pārgājienu maršruts pasaulē, tad tas ir iemesls uz turieni doties. Mērķis paskatīties, cik grūts (un, cerams, ka grūts) ir pasaulē izdaudzinātais "Snowman Trek" jeb Sniega cilvēka pārgājiens. Šāds mēnesi ilgs ceļojums uz mazapdzīvotu reģionu ir stāsts ne tikai par dabu vai kalniem, bet arī par tevi pašu un par cilvēkiem tev līdzās.

Ceļojums Butānā sākas ar pirmajiem soļiem. Līdzko izkāp no lidmašīnas, neviens nekur neskrien, bet ar atvērtu muti raugās uz visām pusēm. Es tajā skaitā. Ir silts, apkārt kalni un lidostas ēka izcakota, krāsaina. Neviens arī nekur nedzen, nav pelēko koridoru. Pat bagāžas lenta izdaiļota ar dzongu miniatūrām. Kā iekāpusi pasakā. Patiesībā, ja ir skaidras debesis, brīnīšanās sākas jau lidmašīnā, jo lidojuma maršruts ved gar Himalaju kalnu grēdu un var redzēt pašu augstāko pasaules virsotni – Everestu, ko arī redzu, bet atpakaļceļā.

Butāna ir salīdzinoši noslēgta valsts gan ceļotājiem, gan pašiem butāniešiem. Tādējādi tā ir saglabājusi savu savdabību un tradīcijas sadzīvē, kuru skatītāja acīm man bija iespēja vērot māju, apģērba vai ēdiena veidolā. Karalim un budismam šajā valstī ir ļoti liela ietekme. Karaļa un viņa ģimenes bildes ir visās mājās. Butāna sevi pozicionē arī kā laimes vietu ("happiness is the place") un mēra iedzīvotāju laimes sajūtu. Par laimi grūti spriest, jo neviens tā tieši nespēj pateikt, vai ir laimīgs vai nē, bet tas, ka cilvēki pārāk paļaujas uz veiksmi, tas gan. Ir lietas, ko var paši atrisināt, ar veiksmi tur nebūtu nekāda sakara, bet cilvēki paļaujas un cer.

Dienas pirms un pēc Sniega cilvēka pārgājiena pavadām, apskatot cietokšņus ("dzong"), tempļus un pilsētas. Katra dzonga ir savādāka, tām nav projekta. Radītas pēc cilvēka sapņa un iedomām.

Lai apmeklētu Butānas pastkaršu templi Tīģera ligzdu ("Tiger's nest"), ir jābūt gatavam uz padsmit kilometru garu gājienu, kur pusceļš būs kāpiens augšup, bet atpakaļceļš – kāpiens lejup. Ja grūti iet, ceļu augšup var uzjāt ar zirgiem. Cilvēki šeit ir, bet, salīdzinoši ar Eiropas pārpildītajiem objektiem, nav daudz un vieta pietiek visiem, pat netraucē. Laikam jau tāpēc, ka patiešām jāspēj uziet, bet kāpiens ir to vērts.

Plānojot ceļojumu, jāņem vērā, ka Butānā ir īpaši noteikumi ceļotājiem ar noteiktu tarifu par katru uzturēšanās dienu valstī. Vai nu tos pieņem, vai arī nebrauc. Ceļot uz savu roku bez pavadoņiem šajā valstī nav atļauts un līdz ar to, ja gribi apskatīt Butānu, ir jāpievienojas grupai vai jāveido tā pašam.

Mēs esam trīs latvieši, kuri rezervējuši tā saucamo "Snowman Trek II" vietējā Butānas ceļojumu kantorī "Trekking in Bhutan", un viena vāciete Regina, kas rezervējusi ceļojumu caur vācu kompāniju, kas sadarbojas ar Nepālas kompāniju, kura savukārt sadarbojas ar Butānas kompāniju "Bhutan Travellers". Izrādās, ka abas kompānijas pieder vienam "keksam".

Par maršruta garumu varētu matus skaldīt, bet es teiktu nedaudz virs 300 kilometriem. Norādītie dienas kilometri aprakstos nesakrita ar mūsu pulksteņu rādījumiem, augstummetri – kā kuru reizi. Norādītie nometņu augstumi arī atšķīrās un kalnos tas dažreiz ir būtiski. Atšķīrās arī mūsu apraksts no mūsu vācu ceļabiedrenes apraksta. Piemēram, Regina visu laiku uztraucās par pirmspēdējā dienā veicamajiem 27 kilometriem, reāli bija tikai ap 15 kilometriem.

Diemžēl norādītajos gājiena ilgumos arī neiekļāvāmies. Nobīdes bija lielas, būtu iepriekš to zinājuši, noteikti dažas dienas būtu apvienojuši. Pat "Lonely Planet" apraksts pievīla, bet, domājams, ka tas tapis kādus 20 gadus atpakaļ un visi to "copy-paste" ņem un galā ir tas, kas tur ir. Ar kartēm arī tur švaki, tajās var nebūt atzīmētas, piemēram, augstākās pārejas un patiesībā pieejamas pārgājieniem nelietderīgā mērogā 1:400 000.

Kopā gājām 26 dienas, tajā skaitā trīs atpūtas dienas. Vidēji dienā tie bija 12 līdz 13 kilometri. Gājienus sākām tieši pulksten 8, nometnē ienācām ap vieniem, diviem dienā. Tikai kādas trīs dienas bija garākas, kad nometnē ienācām ap četriem. Uzkāptie augstummetri katru dienu savādāki. Bija dienas, kad bija jāuzkāpj tikai 100 metrus, tomēr bija viena diena, kad bija jāuzkāpj 1500 metrus. Tas pats arī ejot uz leju.

Labai aklimatizācijai šeit bija liela nozīme, jo liela daļa pārgājiena jāpavada augstkalnos virs 4000 metriem. Laikam jau arī tāpēc to dēvē par grūtāko pārgājienu, jo ne visi spēj aklimatizēties. Augstākā nakšņošana bija 5200 metru augstumā, kas ir augstāk par Monblānu. Augstākā pāreja – pie 5500 metriem. Mēs laikam bijām spēcīgi un veseli, pareizi aklimatizējāmies, ka ne personālam, ne mums nebija novērojamas augstumslimības pazīmes, tomēr vienam zirgam biju par grūtu un netālu no otras augstākās pārejas viņš aizdevās uz citiem medību laukiem.

Pārgājienu sākām aptuveni 2500 metru augstumā netālu no "Drukgyal dzong". Nākamajā dienā turpinājām pa taku, kas līkumoja caur ļoti skaistu mežu. Koki un apkārtējā skaņa atgādināja džungļus, tik nebija tik karsti. Īpaši nevērojot, redzējām īpatnējus, citur neredzētus putnus. Pašā gājienā visu dienu lēkāju pa akmeņiem, jo negribējās brist dubļus. Bija silti un tāpēc sākumā gāju ar sporta apaviem, ne zābakiem.

Ja ir lietains laiks, jāņem vērā, ka lejas takas un īpaši Džomolhari ("Jomolhari") pārgājiena maršruts ir dubļos, jo šis ir viens no populārākajiem nedēļas pārgājieniem, kā arī šo taku aktīvi izmanto vietējie. Sniega cilvēka pārgājiens patiesībā savieno trīs īsākus pārgājiena maršrutus, viens no tiem Džomolhari. Tas nozīmē, ka līdz ar ceļotājiem (un ne tikai šeit) pārvietojas arī zirgi, mūļi un ēzeļi, un katrai grupai nāk līdzi padsmit lopi. Piemēram, vienai 10 šveiciešu grupai līdzi gāja 46 lopi. Zirgi un mūļi šajās takās ir kravu pārvadātāji, jo ar auto nevar aizbraukt, ceļa nav.

Pakāpjoties nedaudz augstāk, džungļainos mežus nomaina nogāzes ar plašajām, sulīgi zaļajām rododendru nogāzēm. Tādu ir daudz. Var tik iedomāties, kā varētu izskatīties, kad tie zied. Gribētu tur būt pavasarī.

Dabā nav garantiju. Laikapstākļi var būt mainīgi. Lai arī sezona un musona lietiem būtu jābūt beigušiem, tomēr tā nav. Pirmās divas nedēļas nav dienas, kad nelītu. Tas gan nav nepārtraukts, tas uznāk un pāriet, un vairāk līst pēcpusdienās. Ir jābūt gataviem arī miglas ainavām un tikai nojausmai par dziļajām Himalaju ielejām un sniegotajām kalnu korēm.

Pirmais skaidrais rīts pārsteidza, biju jau aizmirsusi, cik lieliski izskatās baltās, skaidrās virsotnes uz zilu debesu fona. Un ir dienas, kad saule lutina un ik mirklis un skatiens atduras pret gleznu.

Kopā gājienā šķērsojām 14 kalnu pārejas un sējām ceļabiedra sarūpētos lūgšanu karodziņus. Tas dažreiz izvērtās par diezgan svinīgu mirkli, jo mūsu pavārs Leki un vēl divi palīgi bijuši mūki un tad jau dziedājumi un lūgšanas neizpalika. Uz pārejām neiztrūka arī priekpilnie butāniešu saucieni – "la gelo". Katra pāreja savādāka. Ir pārejas, kurās ilgi baudām sauli, bet ir pārejas, no kurām ātri vien kāpjam lejā, jo ir vējš un auksti.

Kopumā pārgājiens veda pa upju ielejām un pārejas bija vietas, kur pārstaigājām no vienas ielejas uz otru. Pati taka pārsvarā tikai iestaigāta, šur tur veidota, šur tur pavisam pazūd. Bija viens rīts, kad pat gids nogāja no takas un pastaigājām, kur acis rāda. Augstkalnos nogāzes staigājamas tāpat, taku pat nevajag. Lejā jābūt gataviem uz dubļiem un akmeņiem. Strautus bieži šķērsojām pa tiltiņiem, tomēr bija strauti, kas jāpārlēkā pa akmeņiem un, ja negribas lēkāt, tad brutāli jāpārbrien.

Mēs gājām katrs savā tempā un bieži tāpēc biju viena. Mēs tā vienojāmies, jo tā ir iet visvieglāk. Kā noslēdzošie vienmēr gāja gids Tshering ar Reginu. Ja man sagribējās kompāniju, tad pagaidīju. Katra diena pārgājienā bija savādāka. Bija dienas, kad lidoju un bija arī tādas dienas, kad neietas. Viena diena pavisam likās dīvaina, nekas nesāp, esmu paēdusi, bet dukas nav un katru soli lieku ar gribasspēku.

Vai bija grūti? Fiziskā ziņā nē. Ikdienā esamu fiziski aktīva un piederu tam bariņam, kas brīvdienās skrien pa mežu, kilometri un augstummetri nebaida, varu un spēju daudz. Mantas nav jānes, jo to dara zirgi. Ēdu trīs reizes dienā (un labi ēdu), un par to rūpējas citi. Ir atvaļinājums, telefons nestrādā, mani nevar sazvanīt, nav jārisina ikdienas jautājumi. Aklimatizācija ideāla, veselības problēmu nekādu, atliek tik baudīt, būt šeit un tagad. Pilnīga bezrūpība. Tomēr grūti bija citā ziņā: bija auksti, man sala, jo daudz laika jāpavada uz vietas – neko nedarot. Apkure teltīs vēl nav ievilkta.

Zināšanas un pieredze ļauj man ceļot individuāli un, ja vien iespējams, ceļojumus plānoju un braucu pati, neizmatojot tūrisma kompāniju pakalpojumus. Šoreiz ir citādāk, variantu nav. Mums līdzi dodas gids Tshering, līdz Laijai ("Laya") pavārs Leki ar diviem palīgiem, pēc Laijas ar trīs palīgiem: Pemu, Choki un Tashi un divi zirgu puiši ar 15 zirgiem un mūļiem. Šis ir tāds kā standarts, jo valsts vēlas prezentēt sevi ar labu pakalpojumu par noteikto, ne mazo dienas maksu. Neviens nejautā, gribam vai negribam, vajag vai nevajag. Pārgājiena laikā neredzēju nevienu citu gājēju vai grupu ar mazāku daudzuma personāla.

Pārgājienam ir arī sava dienas rutīna, pie kuras mūsu butānieši grib turēties cieši, jo cieši. Minēšu, ka to kādus 20, varbūt vairāk, gadus atpakaļ ieteikusi kāda rietumnieku kompānija. Ja gribam, ko izmainīt, mums visiem jābūt vienisprātis, kas četru cilvēku kompānijā ne vienmēr izdodas. Ko nozīmē dienas rutīna?

Pulksten 6 tiek pasniegta tēja vai kafija teltī, pēc kādām 20 minūtēm seko silta ūdens bļoda mutes mazgāšanai. Ja aizkavējies, šo ūdeni labprāt izdzer zirgi, jo tas, atšķirībā no kalnu upju ūdens, ir silts. Pulksten 7 pasniedz brokastis un šajā brīdī jābūt visam sapakotam un izgājušam no telts. Kamēr mēs ēdam, personāls novāc visas mūsu teltis un somas sapako nešļavās zirgiem un arī dodas brokastīs. Pēc brokastīm, jo tās apēdam ātri, nīkstam līdz pulksten 8, kad sākam dienas gājienu. Ap pulksten 10 vai 11 tiek pasniegta tēja, pusdienas starp pulksten 12 un 13, pēcpusdienas tēja 16, bet vakariņas 19. Tā bija sākotnējā rutīna, šo to mums izdevās pielāgot mūsu vajadzībām.

Nometnes tiek ierīkotas noteiktās vietās, saskaņā ar viņu teikto, nacionālā parka administrācijas apstiprinātās vietās. Reti gadījās, ka tuvumā nebija dārdoša upe vai strauts, kas papildu upes skaļajai čalai naktīs sniedza vēl kādu svarīgu elementu – dzeramo ūdeni. Mūsu nometne sastāv no virtuves, ēdināšanas un tualetes telts, kā arī trīs teltīm nakšņošanai. Katru dienu nometne tika "uzbliezta" rekordātrumā, nekas jau cits neatlika, jo vairākkārt sanāca līdz nometnei aiziet pirms zirgiem. Vēlāk gan iemanījāmies tos palaist garām, jo nebija vajadzība ierasties nometnē pirmajiem un bez mantām.

Virtuves teltī tika gatavots ēdiens un tajā pa nakti gulēja pavārs ar visiem trim palīgiem. Ēdināšanas teltī mums pasniedza brokastis, pēcpusdienas tēju un vakariņas, pa nakti tajā gulēja gids un abi zirgu puiši.

Starp citu, mūsu ēšanas telti iedēvējām par omītes kūtiņu, jo to nereti uzcēla uz zirgu vai jaku mēsliem, neviens arī neiespringa uz to izmēšanu nevis tāpēc, ka viņi slinki, bet tāpēc, ka viņiem tas netraucē un viņiem nav ne jausmas, ka tas ir kaut kas tāds, kas mums liktos, ka jānovāc. Vienmēr bija jāuzmanās, ka kaut kur neiekāp. Tas pats ar guļamteltīm, bet tām ir apakša, jāuzmanās bija pie durvjpriekšām.

Pārgājiena sākumā līdz Lingši ("Lingshi") un Čebisai ("Chebisa") katru dienu ir ciemi vai apdzīvotas vietas. Pēc Laijas to ir pavisam maz un izmantojam iespēju aprunāties ar katru no sastaptajiem cilvēkiem. Viņi ir notikums mūsu dzīvē un mēs esam notikums viņu dzīvē. Mums bija labs gids, ja vien pajautājām, viss bija iespējams. Tie nebija iepriekš sarunāti pasākumi, bet butānieši ir viesmīlīgi.

Pajautājām, vai varam aiziet ciemos pie nomadiem – domāts, darīts. Nomadu dzīvesveidu šeit augstkalnos piekopj jaku gani. Paviesojāmies brīdī, kad tiek gatavots jaku siers. Svaigā veidā tas garšo gluži tāpat kā mūsu svaigais siers, bet tad, kad sagatavo to pārdošanai, tas ir izžāvēts tik ciets, ka vismaz pusstundu tas jāviļā pa muti, lai varētu sakost.

Tāpat Čozo ("Chozo") padzērām kafiju pie ģimenes, tāpat vien. Kafija tiek vārīta no šķīstošās kafijas vienas karotes palielā katlā. Tā ir salda un, ja neredzētu, kā to vāra, nevarētu noteikt, vai tā ir kafija, vai tā ir tēja. Krūzīte tiek nepārtraukti papildināta, neizdzerot to tukšu. Cienastā rīsi un cepumi. Patiesībā viņi mūs labprāt cienātu ar sviesta tēju, bet mēs ar gida palīdzību aizvirzāmies uz kafiju.

Skolas, ko mēs varējām apmeklēt pārgājienā, bija vairākas. Tomēr šo iespēju izmantojām tikai vienreiz, jo šādas ciemošanās ir diezgan neveiklas. Labprāt parunājam ar skolēniem un viņu skolotājiem ceļā un šādas tikšanās arī bija vairākas, bet stundu laikā vairāk netraucējam. Šobrīd karalis rūpējas par izglītību un skolām, var mācīties bez maksas, bet sapratu, ka vēl joprojām doties uz klosteri ir populārāka izvēle, jo iespējama gaišāka nākotne, tā teica Leki – mūsu pavārs. Izglītības nozīme dzīvē tur vēl nav novērtēta un, iespējams, zināšanas nenodrošina labākus dzīves apstākļus. Arī daudzu jaku gani ņem bērnus ārā no skolām, tiklīdz ir tik lieli, lai varētu palīdzēt darbos. Raugoties no redzētā, iespējams, ka profesijas jeb amati, kas noder un palīdz dzīvot Butānā, ir pavisam citi, salīdzinot ar mums te Eiropā.

Ir divi ciemi, kas tiek reklamēti gājienā kā īpaši. Viens no tiem Laija. Laijā sievietes valkā konusveida bambusa cepures ar koka puļķīti augšā, aizmugurē virtenes ar zilām un baltām pērlītēm. Virteņu skaits atšķirīgs. Ikdienā redzēju to valkājam tikai mūsu viesu nama saimnieci. Starp citu, viņas seja atrodama arī uz pastmarkas. Lai arī pasta pakalpojumi reāli pieejami tikai lielajās pilsētās Paro un Timpu ("Timphu"), Butānā izgatavo ļoti skaistas pastmarkas un Timpu pastā var izgatavot pastmarkas ar paša izvēlētu attēlu. Ja kādreiz atgriezīšos, noteikti izmantošu šo lietu, tagad nevarēju izvēlēties bildi.

Tanza ("Thanza") atrodas 4105 metrus virs jūras līmeņa. Tā ir viena no visu gadu augstākajām apdzīvotajām vietām ne tikai Himalajos, bet arī visā pasaulē. No redzētā, domāju, skarba dzīve. Nezinu, ko tajā brīdī darīja vīri, bet iekrita acīs, ka šeit smagie mājsaimniecības darbi bija uz sievietes pleciem. Viņas gan dzina jakus uz un no ganībām, gan salīkušām mugurām nesa smagus akmeņus mājas vai žoga celtniecībai, arī žagaru vākšana un to smagās nešļavas bija viņu ikdiena.

Paši iespaidi pēc mēneša prombūtnes – BUMMM... Kā filmā "Avatars", kad vienā no videoblogiem galvenais varonis stāsta, ka dienas saplūst kopā un nevari atšķirt, kur šodiena, kur rītdiena, kur viņu pasaule un kur mana pasaule. Atšķirīgāk nemēdz būt. Sajūtās esmu bijusi citā realitātē.