Izpārdot iedzīvi un doties pasaules piedzīvojumā: Agnese un Jānis, kuri ceļoja piecus gadus

"Es par ceļošanu sapņoju kopš bērnu dienām. Bērnību pavadīju laukos un toreiz pat iedomāties nevarēju, ka lielie pasaules piedzīvošanas sapņi piepildīsies. Satiku Jāni, kad man bija 19 gadu, un mēs arvien vairāk sākām runāt par ceļošanu," atminas Agnese. Tā abi paviesojušies vairākās vietās Eiropā, līdz nolēma doties pirmajā lielajā braucienā jeb pasaules piedzīvojumā, kā to nodēvēja Agnese un Jānis. Starp citu, tieši ar šādu nosaukumu tapa arī blogs, kurā ceļotāji dalījās ar piedzīvoto vairāku gadu garumā.

Šis lēmums apgrieza kājām gaisā visu Agneses un Jāņa pasauli. "Mums gribējās redzēt un piedzīvot vairāk, mums nepietika ar divām vai četrām nedēļām gadā. Mēs gribējām būt ceļā iekšā pavisam un redzēt, ko piedāvā pārējā pasaule. 2013. gada otrajā pusē iesniedzām atlūgumu darbos, paziņojām par savu plānu ģimenei un draugiem, pārdevām visu, ko vien varējām, un pārējās lietas sakrāmējām dažās kastēs. Lietas, kuras tā arī vairs nebija nepieciešamas. Ceļā nepieciešamo salikām katrs savā lielajā mugursomā, paņēmām savus longbordus un 2013. gada 4. oktobrī braucām uz Berlīni ar autobusu. No turienes tālāk ar autostopiem braucām uz Portugāli. Lai spertu šādus soļus, ilgu laiku pavadījām, pētot dažādas iespējas, kā ar minimāliem līdzekļiem ceļot ilglaicīgi. Ja nemaldos, toreiz Latviju pametām vien ar kādiem 700–800 latiem uz abiem kopā. Tas ir ļoti maz, un turpmākie piedzīvojumi arī rādīja, ka tas bija krietni par maz, bet ceļš māca reaģēt, improvizēt un uzticēties. Varbūt, ja būtu vairāk naudas, būtu mazāk piedzīvojumu."

Kā teic Agnese, viņu kustība bija pakārtota izdomai. "Zinājām, kur vēlējāmies nonākt, un tad tālāk jau meklējām iespējas un variantus savu plānu realizēt. Esot jau uz vietas, domājām, vai vēlamies palikt ilgāk, un, ja vēlējāmies, tad meklējām darbus, kas ļautu mums papildināt līdzekļus. Darbi ir daudzi un dažādi, ir tikai jābūt motivētam iet un meklēt, un nebaidīties jautāt. Reizēm tas prasa dienas, reizēm pat nedēļas."

Viens no grūtākajiem posmiem piedzīvots Nīderlandē. Darbu ilgstoši nav izdevies atrast, nauda beigusies un pat vairs nav bijis iespējams samaksāt par naktsmājām. Pēc neveiksmīgiem meklējumiem, pateicoties "couchsurfing", Agnese un Jānis tomēr atrada naktsmītni – pie dāmas vārdā Helēna, kurai viņu stāstā ir īpaša loma. Viņa, kā raksturo Agnese, bijusi īstens pasaules glābēja tips, kam palīdzēšana nav sveša. Abi pie Helēnas palikuši nedēļu, tomēr arī pēc tam kontakts ar viņu nav zudis. "Tas droši vien izklausīsies pavisam neticami, bet kādu dienu Helēna piedāvāja mums nopirkt biļetes uz Jaunzēlandi, jo ticot, ka mums tur veiksies daudz labāk, ka atradīsim darbu, un piebilda – kad varēsim atdot naudu par biļetēm, tad atdosim."