Piecas slēgtas dzelzceļa stacijas un to stāsti  (1)

"Viens no lielākajiem priekiem grāmatas prezentācijā bija staciju stāsti, ar kuriem atnākušie cilvēki dalījās ar mums. Proti, brīnišķīgi apjaust, ka staciju atmiņas un to saglabāšana ir svarīgas daudziem. Tieši šādi stāsti un it kā nejaušas tikšanās liek darboties tālāk un noticēt tam, ka šis ir bijis svarīgs Latvijas dzīvās vēstures fragments," saka Elīna Kursīte.

Grāmatā, kurā pierakstīti teju simts jauno, veco, ilgo un neseno staciju iedzīvotāju stāsti par to, kā ir dzīvot šajās ēkās un kas tajās īpašs, var lasīt gan par līnijas Liepāja – Glūda staltajiem arhitekta Jāņa Šarlova projektiem un to likteni, gan par pēckara bargajiem gadiem dzelzceļnieku barakās, gan par izsolēs jauniegūtajiem īpašumiem divtūkstošajos, stāsta Liene Millere.

"Tas, ka cilvēki mūs ielaida savās mājās, atklāja daļu no savas dzīves, bija ļoti iedvesmojoši. Jo vairāk – materiāls, kas ievākts, gan par remontos uzietiem staciju celtniecības knifiem, gan par faktiem un mītiem, kas apvij staciju, noderētu vēl vismaz kādām piecām grāmatām," atzīst Liene, kura vēl aizvien netic, ka izdevies tik īsā laika posmā apkopot visas intervijas un nepalikt vājdzirdīgai ražīgo suņu serenāžu dēļ, kas bija jānoklausās teju katra ieraksta sākumā.

"Rakstot tekstu, ļoti vēlējos iemūžināt stacijas iedzīvotāju balsis, runas veidu un sarunu noskaņu. Īpaši lepnumu un spītību, kas "lauzās" cauri, jo stacijās dzīvot ne vienmēr ir vienkārši. Ne jau tikai augsto griestu dēļ, ko optimists sauks par plašumu un iespēju gara lidojumam, bet arī staciju nozīmības dēļ. Tā ir vieta ar lielu nozīmi lielam cilvēku skaitam," tā Liene.

Savukārt Elīna, kura var lepoties ar lielu pieredzi ekspedīcijās un cilvēku ikdienas fotografēšanā, piebilst: "Braukājot pa visu Latviju un bildējot dažādus cilvēkus un vietas, ir vieglāk sevi apzināties Latvijas kartē un sevi kā latvieti vispār. Nu, ko man nozīmē valsts, kāpēc es te vispār esmu. Un šie stacijās un barakās sastaptie cilvēki – viņu stāstu un atmiņu vizualizēšana, tas ir tas, ko man ir licies svarīgi dokumentēt, lai atklātu arī sevi pašu."

Grāmatas tapšanu atbalstīja "Latvijas dzelzceļš", un īpašu artavu ieguldījis dzelzceļa vēstures eksperts Toms Altbergs, daloties ar savu pieredzi un zināšanām, atzīmē Elīna.

Turpinājumā "Tūrisma Gids" piedāvā fragmentus no grāmatas "Nākamā pietura – mājas", nedaudz atklājot piecu pamestu dzelzceļa staciju ēku stāstus un ar tām saistītos cilvēkus.

Darba gaitas Aina sākusi 17 gadu vecumā, turpinot ģimenes tradīciju dzelzceļā. Tēvs bija brigadieris, māte dežurante, bet Aina strādājusi par pārmijnieci. Grūtākais darbā bijusi stingrība.

Nākamgad būs 30 gadi, kopš Juris dzīvo Kocēnu stacijā. Viss sākās ar "80.gadu beigu revolūciju". Sapratis, ka pilsētā būs bardaks, pārdevis vasarnīcu, garāžu un sācis meklēt laukos māju.

Mežinieks Ilmārs ar kundzi Lašupes stacijā dzīvo 30 gadus, kopš 1989. gada. Māju Ilmārs iegādājies izsolē 1990. gados par 600 latiem, "kad Zorgevics tirgojās ar stacijām". Par staciju joprojām interesējās daudzi – gan tie "muzejnieki no Airiš' stacijas", gan citi "šad tad kaut ko atbrauc, kaut ko pafilmē".

Lašupē "pasažieru stacijas laikos" tirgoja arī biļetes. Te bija kases telpa, uzgaidāmā telpa, maza virtuvīte un istabiņa stacijas dežurantam vai pieskatītājam.

Biruta Brakšķu stacijā dzīvo 36 gadus. Strādājusi gan te, gan Garozā. Bija jauna, špalas mainīja, "tad bija spēks, tad bija viss", ar rokām raka akmeņus. Tagad Birutai ir 75 gadi. Pati gan atzīst, ka savam vecumam ļoti labi izskatās.