Ceļojums uz Horvātiju nesezonā: dažādo iespaidu bagātā Dalmācija

Mēs lidojām ar pārsēšanos Minhenē. Pēc vairāku stundu lidojuma Splitas lidostā jau jūtams, ka esam kādā siltā pasaules nostūrī. Gaiss patīkams, mitrs un silts, taču, neskatoties uz faktu, ka ir novembra vidus un Splitā ir vidēji +17 grādi pēc Celsija, ir mazliet vēss un rudens mēteli diži likt somā negribas. Nesezonas laiks Horvātijā ir lietains, vējains, taču vietējiem tas šķiet silts – tie, ietērpušies plānā apģērbā, raidīja uzkrītošus skatienus uz mūsu mēteļiem, ar kuriem, acīmredzot, esam sevi nodevuši un likuši visiem zināt, ka esam tūristi.

Ko man izdevās apskatīt?

Nocietinājumi gadsimtu gaitā ir saauguši kopā ar pilsētu – ir grūti pamanīt, kur beidzas pilsēta un sākas pils. Pils patiesi ir varena un grezna – iekšpusē tai ir nebeidzami daudz mazu ieliņu ar kafejnīcām, veikaliņiem, kā arī dzīvojamajām platībām, kuras tagad ir zelta vērtībā un tiek nodotas no paaudzes paaudzei. Pati centrālā ieliņa, kura atrodas iekšpus pilij, ir veltīta dažādām suvenīru bodītēm, kurās neiztikt bez lavandām, magnētiņiem, ziloņkaula rotām, mazām rakijas (stipra alkoholiska dzēriena) pudelītēm, kā arī nebeidzamai seriāla "Troņu spēles" atribūtikai.

Ņemot vērā faktu, ka slaveno pili apmeklējām ārpus sezonas, tajā tāpat bija gana daudz tūristu, it sevišķi japāņu un vācu pensionāru tūristu grupas. Pilī ik pa laiciņam varēja manīt jauniešus, kuri ietērpušies Romas impērijas tērpos – tūristi mudžēja kā bites ap stropu vēlmē uzņemt kopīgu fotogrāfiju. Kas mani pārsteidza – tas bija bez maksas.

Pati pilsēta Splita ir tipisks vasaras tūrisma galamērķis. Perfekta vieta – tieši jūras līcī. Krastā daudz dažādu laivu, jahtu, kuteru. Visa promenāde gar krastu ir kā nosēta ar bāriem, kafejnīcām, suvenīru veikaliem un dažādām citām tūristu piesaistēm. Salīdzinot ar pili, tās gan bija diezgan vientuļas un pamestas, gaidot jauno sezonu.

Klis ir mazs ciemats tikai deviņu kilometru attālumā no Splitas, kurš veidojies apkārt cietoksnim. Kalpojis kā vieta, no kuras aizsargāt Splitu no iekarošanas.

Parka taka, pateicoties koka laipām, vijas pāri upei uz tās otru krastu, palīdzot izjust ūdens spēku pašiem zem savām kājām. Vietām ūdens šļācās pat pāri taciņai un nācās labi pacensties, lai neiekāptu ūdens peļķēs. Ūdens atspīdēja saulē zilganzaļos toņos un apkārt esošā fauna lika justies kā paradīzē. Un kā jau paradīzē – bez čūskām neiztikt. Informācijas stendos brīdināja par dažādām čūsku sugām, ar kurām var nākties sastapties, taču bijām veiksmīgi, jo nevienai neuzdūrāmies.

Šķita fantastiski, ka gar ielām aug mandarīnu, apelsīnu un granātābolu koki, tāpat arī vijas vīnogulāji – novembrī! Mandarīni šeit patiesi garšo krietni labāk, taču tie arī ātrāk bojājas – kā nekā dabīga, vietējā prece.

Bija vakars, kad sanāca izbraukt ar taksi. Braucot virzienā turp, gadījās ļoti runātīgs vīrietis ar tekošu angļu valodu, kurš visu savu dzīvi ir pavadījis Splitā. Taksists stāstīja, cik ļoti mīl savu pilsētu, un, neskatoties uz to, ka citreiz ir grūti "savilkt galus", viņš nevēlas pamest savu dzimto vietu. Šāda mīlestība un patriotisms patiesi aizkustināja, jo kunga acīs vīdēja dzirksts, kas liecināja par viņa vārdu patiesumu. Kad minēju, ka esmu no Latvijas, viņš nekrita izbrīnā un tūlītēji saprata, no kurienes nāku. Minēja, ka esot lasījis par mūsu valsti un ka apbrīnojot mūsu tradīcijas un spēju pēc padomju gadiem atkal uzplaukt, jo, pēc viņa domām, horvātiem pēc Dienvidslāvijas laikiem tas nākas grūtāk. Atpakaļceļā gan trāpījās taksists, kurš mācēja vien sasveicināties un labprāt uzgrieza skaļāk vietējo radio. Tas tā – balansam.

Manuprāt, Horvātija ir tā vērta arī nesezonas laikā. Galvenais ir apbruņoties ar lietusmēteļiem, lietussargiem, ūdens necaurlaidīgiem apaviem un degsmi iepazīt jaunus horizontus.