Kādas grāmatas izlasīt svētku laikā? Grāmatu blogeru ieteikumi  (6)

Iespējams, šobrīd tavs vienīgais stresa radītājs nav darbs, bet arī gatavošanās svētkiem – dāvanu iegādāšanās, mājas uzkopšana un dekorēšana, svētku mielasta gatavošana un tamlīdzīgi. Lai arī tu varētu kaut uz mirkli atraut domas no pirmssvētku satraukumiem, vērsāmies pēc padoma pie dāmām, kurām lasīšana ir neatņemama ikdienas sastāvdaļa, un izveidojām grāmatu sarakstu, kur kādu paspēt izlasīt vēl līdz Ziemassvētkiem, bet atlikušās noderēs citiem ziemas vakariem. Lasi tālāk un uzzini, kādas grāmatas iesaka Zane Berce (''Instagram'' bloga @mom.who.reads.a.lot autore), Arta Brice (bloga ''Austras grāmatas'' autore) un Līva Alksne (bloga ''Līvas Alksnes logs uz pasauli'' autore). Ņem vērā, ka šajos ieteikumos atklājas tikai neliela daļiņa dāmu gūto iespaidu, tāpēc iesakām palūkot, ko vēl stāsta viņu blogu ieraksti.

Marija Ērnestama ''Mīlestībai nav brīvdienu'' – ideāla lasāmviela svētku laikā. Viegls, jauks un sniegots romāns, perfekts svētku noskaņas radīšanai, Romānā daudz apcerētas attiecības gan romantiskas, gan ģimeniskas. Grāmatas lapaspuses atgādina, ka, lai mīlētu citus, sākumā jāiemīl pašam sevi.

Rūse Lāgerkrance ''Meitene, kurai bija jāmirst'' – sestā ''Millennium'' sērijas grāmata daudz saspringtākiem vakariem. Tas ir turpinājums jau iesāktajai sērijai par Līsbeti un advokātu Mīkaelu. Saspringts stāsts ar negaidītiem pavērsieniem, kas neļauj grāmatu nolikt malā.

Artis Puriņš ''Ieskaties sevī dziļāk'' – palīdzēs uzveikt nelielo svētku depresiju, kas dažkārt piemeklē daudzo darbu burzmā. Autora prasmīgi uzrakstītajos un izvēlētajos domugraudos katrs no mums atradīs kaut ko radniecīgu sev.

Toms Flečers ''Ziemassvētkuzaurs'' – patiks visiem, kam ir bērni. To var lasīt pieaugušie, vecāki kopā ar bērniem vai paši bērni. Viljams Tuntulis aizvedīs pārsteidzošā ceļojumā ikvienu, kas vēlēsies tam pievienoties, tādējādi atklājot pilnīgi citādāku stāstu par Ziemeļpolu.

Leldes Kovaļovas debija ''Bezvēsts pazudušās'' – ar neparedzamiem pavērsieniem piepildīts stāsts par divām pazudušām sievietēm, kas nevienu neatstās vienaldzīgu.

Kšerstina Ēkmane "Suns mežā pie ūdeņiem" – šī grāmata liks pakrūtē iedejoties taureņiem tiem lasītājiem, kuri izbauda vārdu gleznas – gan tās, kas uzburtas no notikumu pārpilnības, gan tās, kas uzburtas no nekā. Ēkmane ir radījusi īsti mākslinieciski augstvērtīgu darbu, kurš sevī ietver cilvēkam tik ļoti pazīstamās emocijas: mīlestību, vientulību, izdzīvošanas alkas, izvedot cauri pārsteidzošajiem dabas likumu labirintiem. Taču tas, kas, manuprāt, ir šīs grāmatas punkts uz i, ir tulkotājas Solveigas Elsbergas meistarīgi paveiktais darbs, piešķirot krāsas jau tā spilgtajām vārdu gleznām. Lasītājam neatliek nekas cits, kā kārtējo reizi atzīt, ka latviešu valoda ir intensīva un neizmērojami spēcīga.

Mērija Anna Šafere, Annija Barouza "Gērnsijas Literatūras un tupeņmizu pīrāga biedrība" – ja nosaukums vien neliek paņemt rokās šo grāmatu, lai ielūkotos tajā, ko sevī slēpj tās vāciņi, tad nezinu, kas to liks. Tā ir grāmata par grāmatu mīļiem. Un ne tikai. Tas arī ir stāsts par to, ko aiz sevis atstāj (un neatstāj) karš. Par salauztiem likteņiem. Šaubu ēnām. Drosmi, mīlestību. Zaudējumiem un uzvarām. Un pāri visam rakstīto vārdu spēks. Interesanti ir arī tas, ka grāmata sastāv vienīgi no vēstulēm, kuras viens otram sūta tās varoņi, padarot grāmatas noskaņu neaprakstāmi maģisku un intīmu.

Narinē Abgarjana "No debesīm nokrita trīs āboli" – romāns vēsta par cilvēkiem kādā Armēnijas ciematiņā Maranā. Šī grāmata apbur ar vieglumu, kurā tās autore spēj runāt kā par dzīvību, tā nāvi, kuras romānā ir neprātīgi daudz. Grāmata vienlaikus ir maģisku un pārdabisku parādību piesātināts un cilvēcisko vienkāršību saglabājoša. Īsta armēņu "pasaka" visā savā krāšņumā. Un atkal man jāpiemin mūsu valodas burvība. Tas, ka tik skaisti un saistoši šis vēstījums pārnests latviešu valodā, nenoliedzami ir tulkotājas Ilzes Paegles-Mkrtčjanas nopelns. Valoda, kuru kā mazu kaķēnu gribas vienkārši paņemt klēpī. Samīļot katru burtu, katru vārdu. Valodu, kurā neapmaldās armēņu kultūra un tradīcijas, trāpot tieši mūsu nocietinātajās ziemeļnieku sirdīs.

Andžela Naneti "Mans vectēvs bija ķiršu koks" – grāmata ir tik neskaitāmi daudz dziļu domu piesūcināta. Gluži kā sūklis, kurš grib uzsūkt sevī visas pasaules prieka un bēdu ūdeņus. Dziļi sirdī man šķiet mazliet dīvaini šo grāmatu pieskaitīt pie bērnu literatūras. Jā, nenoliedzami, stāsts lasītāju paņems aiz rokas un aizvedīs atpakaļ bērnībā, taču tas parādīs arī to, kā cilvēks ar cilvēku var saaugt kopā. Kā vesela sakņu sistēma. Un kas notiek brīdī, ja kāda no saknes daļām tiek zaudēta uz visiem laikiem.

Inga Pizāne "Tu neesi sniegs" – šis dzejas krājums ir vienīgais, kuram esmu ļāvusies atkal un atkal. Mīlestības tēma, kas plūst tam cauri, pārņemot katru burtu, katru zilbi un vārdu, nav klišejiska un samākslota. Tā ir trausla un smalka, balansējot uz robežas "palikt vai doties". Tā ir īsta. Tu vari kails stāvēt lauka vidū un ļaut, lai šie dzejnieces vārdi krīt un sakrīt uz pleciem un matos kā sniegs. Būt pilnīgi drošs, ka vārdi sasildīs. Šis ir Ingas Pizānes debijas krājums, taču īsi pirms Ziemassvētkiem mūsu sirdīs jāatbrīvo vieta dzejnieces jaunākajam veikumam – "Siena, ko nosiltināt".

Lasu daudz, un Ziemassvētku brīvdienu šogad arī daudz, tāpēc var izvērsties ar lasāmvielas izvēli. Lai arī somu rakstnieces Lēlo Tungalas "Sniegavīra Ludviga laime" it kā ir grāmata bērniem, domāju, ka arī pieaugušais var sev kādu labumu tādā atrast. Tas ir burvīgs stāsts par lielām un mazām laimēm, kā arī lieliem un maziem priekiem. Teksta nav daudz, vizuāli krāšņa grāmata, ko palasīt kopā ar bērniem.

Daudzi Ziemassvētkus uzskata par gada depresīvāko laiku, tāpēc no šī skatu punkta iederīga būtu angļu rakstnieka Meta Heiga "Iemesli dzīvot tālāk", kas ir paša autora dzīves pieredzes stāsts cīņā ar depresiju. Tur ir gan nosaukumā minētie padomi, lai atrastu iemeslus tālākai dzīvošanai, gan gluži vienkārši izklāstīts, kam autors gājis cauri līdz nonācis pie grāmatas rakstīšanas. Noderēs jau tad, kad vienkārši klūp virsū kāda neizdibināma melanholija un grūtsirdība.

Itāļu izcelsmes ebrejs Primo Levi 1945. gadā tika atbrīvots no Aušvicas koncentrācijas nometnes. Daudz pārcietušais vīrietis ceļu uz mājām Itālijā mēroja gandrīz gadu, un viņa grāmata "Atelpa" ir tieši par šo garo ceļojumu, tajā pieredzēto, ieraudzīto un par pārdomām ceļā. Tas ir asredzīgs vērojums par kara postu un sekām ne tikai uz dažādās nometnēs ieslodzītajiem, bet arī uz pašiem karojušajiem un civiliedzīvotājiem, nemaz nerunājot par valstīm, kurām karš gājis pāri, turklāt šie novērojumi ir izdarīti bez skaudra dalījuma labajā un sliktajā, melnajā un baltajā. Piedzīvojumi mēdz gadīties arī visparastākajos un rāmākajos ceļojumos, kur nu bez tiem laikā uzreiz pēc Otrā pasaules kara.

Šķiet, ka 2019. gads bijis īpaši bagāts dažādiem latviešu autoru stāstu krājumiem. Sabīnes Košeļevas grāmata "Vientulības ministrija" ir neliela grāmatiņa, kurā visi stāsti var gan dzīvot katrs savu dzīvi, gan apvienoties titulstāstā "Vientulības ministrija". Ziemassvētki mēdz būt dažādi, arī vientulība mēdz būt dažāda. Turklāt arī vēlme pēc vientulības mēdz svārstīties uz abām pusēm – cilvēks vienā mirklī var vēlēties tikai un vienīgi mirkli vientulības, bet jau pēc brīža šī vientulība var spiest kā smags akmens uz skausta
.
Humora pilns skatījums uz diezgan skaudru tematu – mamma pamet jaundzimušo tēta rokās un pazūd tālēs zilajās – somu rakstnieces Eves Hietamies romānā "Tētis uz pilnu slodzi". Aprakstītā situācija nebūtu tā tipiskākā nedz Latvijā, nedz arī Somijā, bet bērni ir un paliek bērni ar savām vajadzībām. Rakstniece apskatījusi bērnu audzināšanas gaišos un tumšos brīžus, neaizmirstot šajā visā iepīt arī mīlas stāstu un solījumu par laimīgām beigām.

Ziemassvētki tiek saukti par ģimenes svētkiem, un nereti tieši šie svētki ir reize, kad visi satiekas. Nīderlandiešu rakstnieks Hermanis Kohs grāmatā "Vakariņas" pievērsies ģimenes sanākšanai pie vienas ēdienreizes, iztirzājot kādu noslēpumu un beigās liekot lasītājam ieņemt kādas puses nostāju sarežģītā jautājumā. Savukārt zviedrs Matiass Edvardsons grāmatā "Gandrīz normāla ģimene" paver aizkaru uz daudzām lietām, kas slēpjas tikai ģimenes lokā. Abas grāmatas ir vienlīdz interesantas par vienu tematu – ģimeni – un galu galā lasītājam liek uzdot jautājumu – uz ko es būtu gatavs savas ģimenes dēļ?

Ja lasītājam patīk tikt pavazātam aiz deguna labā psiholoģiskā trillerī, tad varētu patikt argentīniešu autora Frederiko Aksata "Vienīgā izeja". Lasītājam nemitīgi šķiet, ka esi atminējis autora domu līkločus, atradis vainīgos un izproti situāciju, lai burtiski pēc teikuma nonāktu jaunā apmulsumā un aizturētu elpu līdz pat pēdējam teikumam.

Bet, ja svētku brīvdienās gribas paskatīties caur humora, nevis "viss ir slikti", prizmu uz Latviju un izglītības sistēmu bērnudārzos, tad var noderēt Māris Bērziņš un viņa "Aizliegtais pianīns". Tepat jau tas viss notiek arī realitātē un šķiet tik nopietni, bet Bērziņa aprakstīts tik absurdi, ka sāk kļūt smieklīgi.