51 dienā pāri Izraēlai: pieredze un praktiski ieteikumi par iespaidīgo pārgājienu

Ceļošana viņai nebūt nav sveša, turklāt organiski piepulcējušās arī fotografēšanas un rakstīšanas jomas, jo Solveiga par piedzīvoto stāsta savā blogā "Solveigaspiedzīvojumi.lv".

"Šobrīd ir sajūta, ka bez ceļošanas es nevaru dzīvot. Es varu kādu laiku atrasties uz vietas, bet tad pienāk brīdis, kad kaut kur ir jādodas. Taču ir arī tā, ka ne vienmēr ir jādodas kaut kur tālu. Visa sāls drīzāk ir attieksmē un tajā, kā tu skaties uz lietām. Ja tu izej no mājas un esi atvērts visam notiekošajam, tad dažkārt piedzīvojumi parādās arī tepat, aiz tuvākā stūra. Tomēr, protams, pienāk arī brīdis, kad saproti – ar tuvējo stūri vairs nepietiek un ir jādodas pie iespējami atšķirīgākām kultūrām, lai kontrasts būtu maksimāli liels," skaidro Solveiga, piebilstot, ka Latvija viņai ir ļoti mīļa, tomēr viņā sēž iekšā dzinulis, kas mudina doties izzināt pasauli.

Painteresējusies par taku Izraēlā, ceļotāja saprata – viņa ir gatava šādam piedzīvojumam, vien skaidrs, ka vienatnē šo taku viņa nevēlas pieveikt, tāpēc līdzi aicināja arī savu draugu Valdi Čeiču, kurš strādā par gidu "Baltic Nature Travel", tomēr šādos pārgājienos nav līdz šim devies. "Esmu gājusi pārgājienos gan vienatnē, gan lielākās kompānijās un secinājusi, ka visforšāk ir iet tieši divatā – kad tev ir otrs cilvēks, ar kuru dalīties pārdomās, bet tajā pašā laikā vēl joprojām ir viegli vienoties par praktiskiem jautājumiem, jo lielās kompānijās nereti tiek izšķiests laiks, cenšoties panākt lēmumu par kādām nebūtiskām lietām."

Plānošana, tehniskās nianses un izmaksas

Ceļotāju vidū sauktā "sarkanā grāmata" ("Israel National Trail: Hike the Land of Israel"), kuru sarakstījis Džeikobs Sārs, kalpojusi par padomdevēju arī Solveigai un Valdim. Abi centušies turēties pie grāmatas grafika, tomēr tās noderīgākā sastāvdaļa bija topogrāfiskā karte, kas bijusi jo īpaši lietderīga tuksnesī.

Līdzi abiem bijusi telts. Par abu guļvietu daudziem bijuši jautājumi, jo tā nav bijusi ierastā veidolā – tai nebija iekšējās konstrukcijas, bet to bija paredzēts uzsliet ar pārgājiena nūjām, tādējādi atvieglojot līdzi stiepjamo mantu nastu. Tāpat garā pārgājiena veicēji izmantojuši iespēju nakšņot pie "takas eņģeļiem", kas ir vietējie iedzīvotāji, kuri par baltu velti piedāvā palīdzēt ceļotājiem – gan sniegt naktsmājas, gan ļaut nomazgāties, iepazīt viņu kultūru un dažkārt pat piedalīties kopīgās vakariņās. Takas eņģeļu kontakti atrodami šeit.