Sanatorijām pa pēdām: piecas pamestas ārstniecības un atpūtas iestādes

Dziļi Horvātijas mežos, Zagrebā starp kokiem ieslēpusies sena un nu jau pamesta sanatorija (Brestovac Sanatorium), kur kādreiz ārstējušies tuberkulozes pacienti. Jāteic gan, ka šobrīd redzamo var saukt par ēkas paliekām, kuru daudzi interesenti apmeklē zinātkāres apslāpēšanas nolūkos.

Kā raksta "Atlas Obscura", sanatorija laiku lokos bijusi arī militārā slimnīca un pat peinbola spēles laukums. Tā uzcelta 1909. gadā un bijusi viena no labākajām ārstēšanas iestādēm Eiropā tieši tuberkulozes saslimšanas gadījumos. Apburošie apkārtnes skati un izolētība bijis viens no iemesliem, kāpēc sanatorijai atrasta vieta tieši šeit, taču pamatā klīst stāsts par kādu horvātu ārstu, kurš tās būvniecības nepieciešamību iniciējis savas mīļotās sievietes dēļ.

Ārsta vārds ir Milivojs Dežmans. Vēstīts, ka viņš iemīlējis skaistu teātra aktrisi, kuru pazina kā Lēdiju Šramu. Kad viņai konstatēja tuberkulozi, Dežmans pārliecināja varas vīrus var šādas iestādes nepieciešamību, tādējādi zinot, ka viņa mīļotā būs izcili aprūpēta. 1913. gadā slimība sievieti uzveica, turpmākos gadus atstājot Dežmanam rūpes par sanatoriju.

Ap 1970. gadu laika zobs iestādi bija pamatīgi iedragājis, tāpēc ar laiku tā kļuva arvien pamestāka.

Ziedu laikos Tskaltubo bija viena no Padomju Savienības galvenajām spa prieku atpūtas vietām, kur baudīt ūdens relaksāciju termālajos baseinos. Sanatorijas "pilsētas" būvniecība aizsākās 1920. gados un turpinājās līdz pat gadsimta 80. gadiem.

Tskaltubo veselības komplekss sastāvēja no 19 iespaidīgām sanatorijām un deviņām atpūtas vietām, kuras ieskauj plašs parks. Katru dienu no Maskavas turp devās cilvēku jūra, starp viņiem arī tajā laikā sabiedrībā atpazīstamas personas.

Padomju gados visus avotus pārņēma valsts – kūrortā uzbūvēja 22 vissavienības nozīmes sanatorijas. Pēc Padomju Savienības sabrukšanas sanatoriju pilsētā pamazām kļuva par spoku mājvietu. Masīvās ēkas tika pamestas likteņa varā, kas rezultējies daļējā sabrukšanā un dabas virsrokas ņemšanā. Pēc kara ar Abhāziju "izdzīvoja" tikai viena – četrdesmito un piecdesmito gadu mijā pēc Staļina pavēles būvēta sanatorija, ko pārvaldīja PSRS Aizsardzības ministrija. Ap sanatoriju bija izveidota bruņotu apsargu ķēde, savukārt pārējās burtiski pārpludināja bēgļu straume. Kara bēgļus tikai tagad pamazām pārceļ uz speciāli viņiem būvētiem ciemiem.

Mūsdienās Tskaltubo aizvien funkcionē kā spa pilsēta, taču nu jau citā mērogā. Vairākas renovētas viesnīcas piedāvā tradicionālos sanatoriju priekus, taču daudzi objekti arī šodien vēsta par pagātnes notikumiem.

Tuberkulozes slimnīcu 20. gadsimta sākumā atklāja ārsts un politiķis Karlos Durans Kartins (Carlos Durán Cartín) ar mērķi ārstēt savu meitu, kura arī sirga no šīs slimības. Viņš izvēlējās attālu lokāciju, lai nodrošināta svaiga gaisa un lielākoties labvēlīgu laikapstākļu esamību.

Pēc smagas cīņas ar tuberkulozi meitene tomēr mira, vēstī "Atlas Obscura", taču sanatorija turpināja darboties arī pēc šī traģiskā notikuma. Tiek vēstīts, ka sanatorijā uzturējās arī pacienti, kuri ārstēja mentālas veselības problēmas, taču klīst nostāsti, ka tieši viņu gari arī piešķir vietai tik spocīgu noskaņu.

Mūsdienās interesentiem ir iespēja izstaigāt seno sanatoriju, kas dažādos ceļotāju blogos tiek saukta par vienu no baisākajām vietām Kostarikā. Sekojot norādēm un uzrakstiem, sanatorijā iespējams apskatīt vannasistabas, ārstu posteni, bērnu spārnu un citas telpas. Ņemot vērā sanatorijas specifiku un to, cik daudz slimību un ciešanu vietā bijis, bailīgākajiem ceļotājiem zosāda var uzmesties jau pēc pirmajiem soļiem.

Šobrīd pamestā tuberkulozes ārstniecības iestāde aktīvi darbojās no 1958. līdz 1975. gadam. "Valongo Sanatorium" bija pēdējā šāda tipa iestāde Portugālē, un tā visērtāk sasniedzama no Porto. Lai gan sanatorijā bija tikai 50 gultas vietas, tajā regulāri uzturējās vairāk cilvēku – līdz pat 350.

Tāpat kā daudzās citās, arī šajā sanatorijā ārstēti tuberkulozes pacienti, no kuriem liela daļa šajās telpās devušies aizsaulē. Pēc slēgšanas pamestā vieta vairākkārt izlaupīta, izdemolēta un arī cietusi no uguns liesmām.

Polijas mežos netālu no Varšavas iespējams aplūkot ēku, kas vēsturiski bijusi sanatorija ebreju pacientiem (Zofiówka Sanatorium). Tās durvis tika vērts 20. gadsimta sākumā, taču Otrā pasaules kara un holokausta traģiskie notikumi ietekmēja tālāku likteni.

Holokausta laikā liela daļa pacientu un ārstu tika nošauti. Pēcāk sanatorijas telpas izmantotas kā bērnu aprūpes centrs. Taču, karam noslēdzoties, sanatorija atgriezās pie ārstēšanas procesa, lielāko uzmanību vēršot tieši bērniem un jauniešiem. Tā specializējās arī psihoneiroloģisku slimību ārstēšanā, kas saistīta ar narkotiku atkarībām, līdz pat iestādes durvju slēgšanai.

"Atlas Obscura" vēstī, ka daļa teritorijas ir ierobežota ar žogu, kā arī apkārtnē atrodas vairāki privātīpašumi.