Pils un pasaku ieleja - 4
Foto: Kārlis Dambrāns/DELFI
Brīvdienu maršrutu plānošana ir viena no aizraujošākajām lietām, un ir vienalga, vai plāno Romas izstaigāšanu vai vienas dienas braucienu pa Latviju. Ko apskatīt, kur izlocīt kājas, kur paēst – iezīmējot brauciena galamērķi un pieturas punktus, jāņem vērā, ko sirds un brīvdienu piedzīvojuma kompānija vēlas. Šoreiz brauciena ideja bija apvienot galvas izvēdināšanu ar fotografēšanu, un tas nozīmē tikai vienu – jābrauc tur, kur ir, ko bildēt.

Tas gan nekādi nesašaurināja iespējamo maršrutu variantus, jo ikviens pieredzējis un aizrautīgs kadru meklētājs zina – ja skatās, visur ir, ko bildēt. Bet, lai iet, nolēmām doties uz vietu, kur slēpjas viena no skaistākajām pilīm Latvijā, – uz Zvārtavu.

Šī pils man sirdī iekrita 2012. gadā, kad skatītāju vērtējumam pēc ilgiem gaidīšanas gadiem tika nodota režisores Ināras Kolmanes filma "Mona". Ar pāris aizgrābjoši skaistiem pils iekšskatiem pietika, lai kaut kur aizķertos vēlme kādreiz tur aizbraukt, un vēlāk Latvijas piļu un muižu apceļošanā tā arī tika realizēta.

Vēl aizvien atceros pirmo reizi, kad nokļuvu Zvārtavas pilī. Ieejot namā un ieraugot no filmas tik pazīstamo parketa grīdu, manī kaut kas notrīsēja – te tā ir, te ir tā brīnumu pilnā vieta. Zvārtavas pilij piemīt īpaša maģija – no ārpuses šķietami nelielais nams ar tornīšiem slēpj brīnišķīgu, pārsteigumu pilnu pasauli, tāpēc, piebraucot pie pils aizslēgtajām durvīm, nevajag nobīties vai velti kautrēties, bet droši zvanīt uz telefona numuru, kas norādīts pie ieejas, lai iekļūtu pilī un to izstaigātu.
Foto: Kārlis Dambrāns/DELFI

Namā kopš septiņdesmitajiem gadiem saimnieko Latvijas Mākslinieku savienība, un tas nozīmē, ka pils izstaigāšanu var apvienot ar dažādu mākslas darbu apskati. Tiesa, tiem, kuri vēlas novērtēt 19. gadsimta izskaņā neogotikas stilā celtā nama arhitektūras un interjera detaļas, mākslas darbi var arī nedaudz traucēt – starp kolonnām piestiprinātie gobelēni pils centrālajā daļā liedz pilnvērtīgi novērtēt neparasto kāpņu telpu, virs kuras slejas virsgaismas kupols.

Noteikti ir vērts izstaigāt arī pils apkaimi, aplūkojot citas muižas apbūves ansambļa ēkas, dažādu mākslinieku veidotos vides objektus un pa veco parku aizsoļojot līdz ezeram.

Foto: Kristīne Melne, DELFI
Tiem, kuriem ar pils apskati vien ir pa maz un kuri viena brauciena laikā vēlas aplūkot divas pasakainas vietas, jādodas uz netālu esošajām Kalamecu-Markūzu gravām, kur, aplūkojot ūdenskritumus, alas un dolomīta atsegumus, ik pa brīdim gribas pie sevis murmināt, cik brīnumskaisti tas viss ir, vai vienkārši apsēsties uz kāda akmens un gaidīt laumiņas, rūķus vai meža gariņus.

Ja vēl ir enerģija, maršrutā var iekļaut arī Gaujienu un tās muižas ansambli un parku, bet pieredze liecina – vairāk par diviem apskates un piedzīvojumu objektiem (un vienu sātīgas karbonādes vietu) vienas dienas braucienā labāk neieplānot. Protams, ja brauciena mērķis ir piebraukt, noknipsēt atmiņai vai foto kadram un atzīmēt "redzēts", var aplūkot daudz vairāk, bet – ir dažādi ceļotāji un dažādas vēlmes.

Laikā, kad katrā telefonā ir kamera, ikviens ir mazliet fotogrāfs – mēs bildējam citus, sevi, ēdienu, pāragri uzziedējušus kaktusus, nepareizi novietotas automašīnas un debešķīgus saulrietus. Šādi izbraucieni ļauj izmēģināt ko citu. Kaut ko, ko var dēvēt par "lēno bildēšanu" – uzmanīgu un apzinātu vietas izpēti un kadru izvēli drudžainas "bliežu visu, ko redzu" vai "ai, kā būs, būs" vietā. Protams, ne katram tas ir piemērots un interesants jaunu vietu iepazīšanas veids, bet tam piemīt meditatīvs valdzinājums. Un vienu dienu mēs pavisam noteikti varam padzīvot lēnāk, vai ne?

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!