Solo ceļojums uz Jordāniju: praktiski padomi un ieteikumi apskates vietām  (4)

Brīnišķīga ir ne tikai daba, bet arī cilvēki. Šeit es jūtos droši! Šo jautājumu man uzdod bieži – vai tev nav bail, vai tur ir droši?! Es jūtos tieši tik droši, ka reizē, kad ceļoju viena ar īrētu auto, es paķēru vairākus stopētājus. Jāatzīst, ka tomēr taisīju "face control" pēc apģērba – esmu jau iepazinusi jordāniešus un ģērbšanās stilu. Joprojām esmu dzīva. Tieši pretēji – uzzināju vēl vairāk par Jordāniju, iepazinos ar ģimenēm, tiku cienāta, smīdināta.

Ceļojot grupā, nekad nevarēs piedzīvot to, ko var vienatnē. Jordānijā izteikti novēroju to, ka cilvēki ir ļoti izpalīdzīgi un pretimnākoši, ja tāds esi tu pats. Jo draudzīgāks un laipnāks tu būsi, jo dubultā, tas nāks atpakaļ. Es tiku iepazīstināta ar daudzām ģimenēm (sievām, bērniem, brāļiem, māsām, tēviem, mammām, brālēniem), es tiešām neatceros precīzi cik – kas to var saskaitīt? Katrā vietā, kur bija kāds kontakts, man vienmēr vēlējās izpalīdzēt, vai vismaz pacienāt ar tēju – viesus cienā ar tradicionālo tēju – ļoti, ļoti saldu. Te vietā būtu teiciens: tēja pielieta pie cukura. Atteikties skaitās diezgan nepieklājīgi. Bet tā kā man bija viss saplānots ar laika rezervi (kādēļ tā, par to vēlāk), es labprāt ļāvos visam, kur mani ceļi vedīs.

Bija gadījumi, kad man izpalīdzēja arī ar naktsmājām, vakariņām, ekskursijām, gidiem, džipa tūri un vēl, un vēl... Tomēr vispārsteidzošākais bija atdodot nomā auto. Mana pikantā (KIA Pikanto) draudzenīte bija diezgan cietusi (kādēļ, par to arī vēlāk) un nomas darbinieks (neliela vietējā autonoma, kas piedāvā labākos nosacījumus ar labām atsauksmēm), kurš man palīdzēja arī auto izlīdzot vairāk nekā ietilpst viņa pienākumos, pārliecināja klātesošos kolēģus un bosu pa telefonu, ka skrambas ir nenozīmīgas un apdrošināšanu nav vērts iesaistīt. Man gan bija "full insuarance" – man personīgi tas neko nemainītu, bet, kā jau teicu, visi vēlas izpalīdzēt, ja saņem labu attieksmi. Man sanāca saskrāpēt sānu gandrīz visā garumā, priekšējais numura turētājs bija gandrīz pilnībā sadrupis un, ja godīgi, arī mašīnas apakša noteikti bija cietusi, bet par to es saņemu laipnu apkalpošanu, sarunas un tieku sacienāta ar tēju. Ej nu saproti!

Ar to visu es gribu teikt, ka cilvēki te ir ļoti izpalīdzīgi un labi. Pārsvarā gan nākas satikt vīriešus, jo sievietes algotus darbus pārsvarā nestrādā un atrodas mājās, darot saimniecības darbus. Satiku vien pāris sievietes, ar kurām mani iepazīstināja, kad tiku uzaicināta uz viņu mājām tēju dzert. Sievas un mammas – ļoti laipnas!

Es negribot pievērsu īpašu uzmanību vienmēr un visur – sieviete; viena; "balta" un vēl pie stūres? Braucēji uzpīpina, bet gājēji pamāj – jauka komunikācija – es vienmēr centos pamāt pretī, kas raisīja smaidu visiem – bērni pat iespiedzās vai palēcās no priekiem!

Komunikācija. Arvien vairāk jordāniešu māk angļu valodu. Vairāk vai mazāk. Sevišķi tur, kur iegriežas tūristi, primāra komunikācija ir iespējama. Citi runā pat ļoti labi. Bija gadījumi, kad nemaz neko nesaprot, bet ar zīmēm u.tml. tāpat galā tikām.

Rezumē: ne reizi visos ceļojumos es nesastapu nepatīkamu attieksmi. Izņēmums ir lielie tūrisma objekti, piemēram, galvaspilsēta Ammāna (pieļauju, ka arī visās lielākajās pilsētās), populārākajā tūrisma vietā Petra, pilsētā Kerakā – te valda komercija ar izrietošajām sekām! Protams, ka būs cilvēki, kas mēģinās apkrāpt, tāpat kā visās valstīs. Kā saka: nav cilvēku – nav problēmu! Noteikti –jo tālāk no pilsētām, jo ļaudis ir patīkamāki komunikācijā.

Bet ar autobusiem gan ir savs stāstiņš. Sabiedriskais autobuss eksistē, bet ar to var nokļūt tikai no kādas pilsētas līdz kādam populāram punktam. Tā kā man maršruts parasti ved "ka tik tālāk" no cilvēku burzmām, tad man šis pārvietošanās veids pilnībā atkrita, turklāt vienmēr līdzi ir lielā soma ar smagu alpīnisma inventāru. Kā arī grafiks autobusiem eksistē, bet tie nekad neatiet laikus, jo galvenais ir – autobuss ir pilns vai nē. Ja pilns, tad – ko tur lieki gaidīt – brauc prom. Bet, ja vēl nav pilns – ko tad tukšā brauks – jāpagaida! Vēl nianse – galapunkta nosaukums visdrīzāk būs rakstīts arābu valodā! Bet ir arī pluss – biļetes tiešām lētas!

Tātad paliek vēl divi varianti: 1) pirms tam vienoties ar tūrisma operatoru, kas nodrošinās transportu un vadītāju atrunātajam maršrutam; 2) nomas auto. Pirmais būs dārgāks (iespējams), atkarībā no programmas, toties nevajadzēs lauzt galvu, lūkojoties navigācijā un stūrējot. Navigācija te ir tālu ne tā, kā Eiropā – tāpat kā šoferēšana. Ar navigācijas izprašanu tiešām bija problēmas. Sākumā viegli nebija – dzīvē viss savādāk, kā kartē vai navigācijā, bet drīz vien pieradu un sāku orientēties. Pēdējās dienās es biju tik droša uz ceļa (pat pilsētas centrā), ka jutos jau kā vietējā. Piemēram, navigācija saka: "viegli pa kreisi", kas realitātē ir apgriezties braukšanai pretējā virzienā. Runājot par nomas auto – esi brīvs no visiem, bet riski pastāv. Ceļi ir dažāda seguma – pat viena Eiropas līmeņa šoseja ar četrām joslām vietām var pāriet pilnīgā neceļā un atpakaļ.

Zīmes te vairāk tādas – nosacītas. Daži vietējie pat rausta plecus, kad prasu, kāds ir maksimālais pieļaujamais ātruma ierobežojums pilsētās un ārpus tām. Zīmes, protams, te ir, tāpat kā "guļošie policisti", kas ir īpaši iecienīti – tie te ir, kur vajag un nevajag. Pirms dažiem ir brīdinājums, pirms citiem nav – arī uz šosejas. Daudz serpentīnu. Līdz ar to, ja šķiet, ka šoseja gar jūras malu būs taisna un jūras līmenī – tad tā nav. Vieni serpentīni! Tādēļ arī es plānoju visur rezerves laiku, jo kilometri var būt maz, bet laiks uj, uj, uj.

Ar grupu divas reizes es izmantoju tūrisma firmas pakalpojumus, bet tad bija mazāk galapunktu. Satiksme galvaspilsētā sastrēguma stundā ir vēl īpašāka kā visā pārējā valstī – es joprojām nespēju noticēt tam, kas tur darās un ka es savu auto tā arī nesaskrāpēju. Tāpēc, ja ir iespēja, noteikti jāizvairās no sastrēgumiem Amānā.

Man ir viens "mīļākais" serpentīns, kas ved uz fantastisku kanjonu! Turp braucu solo ar mazjaudīgu spēkratu (1,2 motors). Jau lejā braucot, es sapratu, ka man būs problēmas tikt augšā, bet atpakaļ ceļa nav – nevaru ne apgriezties, ne pat īsti apstāties – tik stāvs, šaurs un sliktu segumu. Protams, augšup braucot, šaurākajā un stāvākajā vietā ar vissliktāko segumu, tieši pagriezienā mana mašīnīte netika galā. No otrā ātruma jau pārgāju pirmajā un jutu, ka "nevelk" – mašīna brauca arvien lēnāk, līdz sāka spolēt uz vietas un tālāk ne par ko! Cik ilgi spolēšu? Spiedu bremzes. Un šajā brīdī, ar izspiestu bremzi, es sāku slīdēt atpakaļ! Pagriezienā neredzēju spoguļos, kur stūri griest – zinu, ka turpat ir krauja, atsprādzēju drošības jostu... Pēc atmiņas mēģināju izstūrēt atpakaļ, līdz beidzot apstājos. Nu ko, augšā jātiek – neviena nav – jāmēģina otrais dublis. Mēģinu nedaudz ieskrieties, bet cik tad ieskriesies, priekšā taču pagrieziens. Domāju, varbūt tagad īstais brīdis parunāt ar Allahu – te taču ir viņa teritorija! Labi, sakodu lūpas un mēģināju vēlreiz. Šoreiz izdevās veiksmīgi – knapi, bet izdevās. Pēc šī, man no nekādiem ceļiem nebija vairs bail.

Rezumē: ceļi te ir visdažādākie un braukšana noteikti atšķirsies no mums ierastās. Transporta iespējas dažādas, bet tas jāizlemj pirms brauciena.

Vēderprieku baudītajiem ir visdažādākās iespējas izpausties, ja tāds ir mērķis. Bet visam sava cena. Pilsētās restorānos ir iespēja pasūtīt dažādus tradicionālos ēdienus un visu, ko sirds vēlas. Bet ārpus pilsētām, piemēram, hoteļos vai kempingos, izvēles iespējas īsti nav – ko pasniedz, tas jāēd. Kas arī nav slikti, parasti tas ir viens ēdiens, bet garšīgs un daudz. Populāras vakariņas kempingos ir "Zarb". Tas ir zemē/smiltīs ierakts ēdiens, kas sastāv no vistas gaļas un dārzeņiem, vai otrs variants – rīsi ar dārzeņiem un gaļu – kaut kas līdzīgs plovam.

Ar brokastīm gan ir švakāk – paēst var, bet baudījumu, vismaz es, neguvu nekad. Taupīgajiem vai steidzīgajiem ir iespēja "izdzīvot", ēdot vietējiem paredzētās ēstuvēs: humusa ēdnīcās (interjers parasti ir pārsteidzoši nekāds, bet humuss patiesi ļoti gards), vienīgi jārēķinās ar pozitīvi pārsteigtiem skatieniem – ko tūristi te dara; pīrādziņu kioskos ielas malās, kur uz vietas cep garšīgus meistardarbus – laikam par pīrādziņiem tos saukt būtu aizvainojoši; ieskrietuvēs, kur gatavo šaurmu – kaut ko līdzīgu vrapam-lavašam-kebabam, tikai mazliet savādāks, arī ļoti garšīgi. Te patiešām var izsprukt ar smieklīgi maziem tēriņiem. Mīnuss tāds, ka šādas vietiņas ir tikai pilsētās un jāpameklē.

Protams, pastāv veikala variants. Vai kompromiss, ko es izmantoju kādā reizē pusdienām, – nopirku jordāniešu apaļās maizītes (kā pankūkas), kurās kaut ko ietīt vai neko netīt, un dārzeņus – gurķi, tomāti, arī āboli, kurus var nopirkt katrā miestiņā mazajos veikaliņos un vispār ceļa malās, bez problēmām.

Pa dienu ir tik karsts, ka man apetīte bija zudusi no brokastīm līdz vakariņām, daudz kas palika neapēsts. Vispār arī tāpēc, ka man papildus iepirktajam, vēl tika uzdāvinātas tās pašas maizītes un daudz tomātu. Uzdāvināja kāds vecs vīrs, kurš, garām ejot, no dēla uzzināja, ka esmu klinškāpēja – tāpat kā viņš. Nedaudz vārdu un prieka apmaiņas un šis žests – patīkami!

Arī saldummīļiem te būs ko darīt – austrumu saldumi te ir cieņā un tos ir iespēja iegādāties gan uz vietas taisītus, gan komerciālos iepakojumos (šos ērti atvest, kā suvenīru), gan kafejnīcās. Noteikti iesaku nogaršot "kunafa"!

Rezumē: ir iespēja baudīt visdažādākos tradicionālos ēdienus, ja ir tāda vēlme, un ir iespēja paēst lēti.

Apskatīt te ir daudz ko, kaut esmu Jordānijā bijusi nu jau četras reizes, es zinu, ka ļoti daudz ko vēl neesmu apskatījusi.

Sākšu ar manu mīļāko galamērķi – tuksnesis "Wadi Rum". Te es iegriezos trīs no četrām reizēm – pēdējā laiks nepietika. Šeit uzņemtas daudzas filmas, piemēram "Marsietis", "Transformeri" vienas daļas epizodes un daudz citas. Tas tādēļ, ka šis tuksnesis ir īpaši skaists un interesants ar dažādām izklaides iespējām: klinškāpšana ar vai bez virvēm vienu vai divas dienas ar iespēju nakšņot zem klajas debess; pastaiga kādā no kanjoniem; džipu tūres, kas izvadā pa tuksnesi, piestājot apskates vietās – izrādās tās te ir daudz un dažādas; izjādes uz kamieļa u.c. Vēl var atrast dažādas citādas tuksneša izklaides, piemēram, kā man gadījās iepriekš.

Tā kā kempinga saimnieks vēlējās man parādīt citādu ainavu tuksnesī, bet paša mašīna tika sasista dažas dienas iepriekš, viņš teica, ka brauksim ar manu nomas auto, kaut nemaz neuzjautāja ar kādu. Kad piebraucu pie viņa mājas ciematā, viņš pārjautāja, vai tiešām šī ir mana mašīna. Es apmulsusi apstiprināju, bet nodomāju – kam gan citam, esmu tak ieradusies viena Jordānijā! Tad saimnieks nolēma izstāstīt kaimiņam, kurp dosimies, lai brauc pakaļ, ja līdz naktij neesam atpakaļ. Braucām tālu un ilgi, kur nevienas citas dvēseles nesatikām, līdz kamēr ceļš vienkārši pazuda. Piebildīšu, ka pirms iebraucām smiltīs, mēs nolaidām gaisu riepās un pie stūres piesēdās viņš – es noteikti zinu, ka būtu iesēdusies jau pirmajos metros. Mēs braucām un braucām – apstāties nevar, citādi var iestigt. Man par pārsteigumu, neiestigām ne reizi – es tiešām gatavojos te nakšņot. Smilšu lauki vietām pārtapa par smilšu laukiem ar izbārstītiem akmeņiem, uz kuriem nedrīkst uzbraukt, bet kā lai apbrauc, ja tie ir aptuveni metra attāluma viens no otra. Nez no kurienes te uzrodas arī bedres, kas mūs pameta gaisā un nosita numurzīmi un kāds krūms, kas arī noskrāpēja visu sānu. Tā nu stūrējot un gāzējot kā traks, šis beduīns pēkšņi apstājās – esot vienīgā vieta ar kaut cik stingru pamatni, lai neiestigtu, bet te noteikti esot jānobildējas, jo neviens neticēs, ka esam šeit ar šādu mašīnu. Un tiešām vēlāk es dabūju rādīt šīs bildes – tiešām neticēja! Es esot pirmā, kas bijusi tur ar "parasto" mašīnu – te braucot tikai ar džipiem.

Nakšņošana notiek kempingos beduīnu teltīs (mājiņās), kur parasti ir pat duša. Pēc vakariņām bieži vien ir ballīte ar beduīnu mūziku un dejām, bet var arī klusumā skatīties zvaigznēs. Kempingi te aug, kā sēnes! Ar katru gadu arvien vairāk. Vietējie satraucās par tuksneša labklājību, bet pagaidām risinājums nav rasts. Toties dažiem par prieku būs ziņa, ka šāda tuksneša izbraukāšana ir aizbaidījusi skorpionus, kas nu jau dzīvojās tikai mazāk skartajos apvidos. Ieteikums: kāpieniem labāk sarunāt gidu, ko tepat uz vietas var viegli atrast, jo ir ļoti viegli apmaldīties!

Populārākais Jordānijas tūrisma objekts – viens no Pasaules brīnumiem – senā pilsēta Petra. Tā ir pilsēta, kuras vēsture tiek datēta 7000 gadus p.m.ē. Bet līdz 1813. gadam šī pilsēta bija "pazudusi", līdz to atklāja no jauna kāds šveiciešu pētnieks. Lai vai kā, te vēsture ir ļoti sena un gara, tādēļ to es te nerakstīšu, internetā ļoti labi viss atrodams. Drīzāk došu dažus padomus apmeklētājiem. Vai ir vērts? Jā, noteikti ir vērts! Es pat teiktu, ka vienu reizi vismaz šis brīnums ir jāapskata! Es arī ieteiktu paņemt gidu, jo bez tā daudz kas paliek nepamanīts vai nesaprasts. Ieeja te ir ļoti dārga, tāpat kā gids, bet tas ir tā vērts. Jārēķina visa diena, jo teritorija ir plaša un ir pat jāizvērtē, ko apskatīt, jo visu vienā dienā nav iespējams iziet. Noteikti jāpaņem līdzi daudz ūdeni – var arī nopirkt teritorijā, bet attiecīgi par citu cenu, ko es neteiktu par suvenīriem. "Wadi Musa" – pilsēta Petras "ārpusē", būs ļoti dārga, toties suvenīri, piemēram šalles, Petras tālākajā galā un vakarpusē būs trīs reizes lētāki, ja kaulējas. Petrā iespēja noiet gabalu ēzeļa, zirga vai kamieļa mugurā – nezinu, vai tas ir vajadzīgs. Labāk paieties pašam – gan izmaksu, gan dzīvnieku saudzēšanas ziņā. Lai vai kā, diena būs iespaidīga, tāpat kā vakarā nogurums.

Kanjoni! Tie ir tik dažādi un iespaidīgi, ar un bez ūdens. Bet arī bīstami! Es ieteiktu kanjonos iet ar gidu vai kādu zinātāju, kas saprot un novērtē bīstamību. Ir maksas kanjoni un "mežonīgie", ir gari un īsi… Piemēram, ja kanjonam augšpusē līst tad, upes straume un līmenis var paaugstināties par diviem metriem minūtē. Labākai saprašanai minēšu, ka es knapi nostāvēju ūdenī, kurš man bija līdz ceļiem. Nesen bija traģisks atgadījums kādā kanjonā – 25 studenti iegāja kanjonā ieturēt maltīti, apmēram 50 metrus no takas sākuma. Lai arī tur spīdēja saulīte, kanjona augšgalā bija lielas lietavas un, nonākot līdz iztecei, kur bija studenti, straume bija tik negaidīta un spēcīga, ka šos visus atrada tikai nākamā dienā Nāves jūrā (kur ietek visi kanjoni). Bet kanjonus es noteikti iesaku apskatīt, tie ir pasakaini un iespaidīgi – noteikti!

Jūras – Sarkanā un Nāves jūra! Ja esi Jordānijā, ir negods nenopeldēties Nāves jūrā. Vismaz vienreiz mūžā taču ir jāpārliecinās, ka ienirt te tiešām nesanāks. Sarkanajā jūrā ir iespēja snorkelēt un nodarboties ar daivingu – var no krasta (jāzina gan labākās vietas) un var ar kuģīti pabraukt tālāk un plunčāties tur – zivis, koraļļi un citi apskates objekti ir skaisti!

Pilsētas! Tā kā šī valsts ir ļoti sena, tad visās pilsētās būs ko redzēt – arhitektūra, kas daudzviet ir saglabājusies, dveš vēstures elpu jau pa gabalu – vienīgi dažviet jārēķinās, ka tas var būt maksas pakalpojums, tomēr salīdzinoši lētu ieeju. Tāpat ir dažādi muzeji: vēstures, arhitektūras, amatnieku uc.

Sevi palutināt gribētājiem pieejami spa, gan telpās, gan dabā. Piemēram, ir karsto avotu kanjoni, kas pārveidoti par spa.

Reliģijas tūre – šajā teritorijā norisinājās daudz Bībelē aprakstītu notikumu, tādēļ attiecīgi ir daudz saistīti apskates objekti.

Rezumē: te būs ko darīt ik vienam, apmierinot jebkuras vēlmes.

Bieži ir aktuāls jautājums, ko drīkst un nedrīkst vilkt sievietes? Ir vai nav jāsien lakats uz galvas? Tā kā šeit dzīvo gan musulmaņi, gan kristieši, gan arī neticīgie, tad nav obligāti nekas! Starp citu, obligāti lakats nav jāvelk arī vietējām sievietēm! Tās drīkst izvēlēties. Tomēr bieži ir tā, ka sievietes labprāt lakatus nenēsātu, bet to uzspiež ģimene vai vīrs, ja tie ir konservatīvi domājoši. Tātad tūristiem nav jāvelk galvas lakati vai svārki/kleitas. Vienīgi ieejot mošejās, pleciem jābūt apsegtiem. Pa ielu ejot, šortu garums pieļaujams virs ceļa un krekliņš ar pusnosegtiem pleciem. Var vilkt īsākus šortus un izvēlēties arī krekliņus uz lencītēm, bet tad jārēķinās ar uzkrītošiem skatieniem, tomēr aizrādīt neviens neaizrādīs. Piemēram, braucot ar velosipēdu, drīkst vilkt īsos šortus un kreklus uz lencēm – tas būs pilnīgi normāli. Interesanti, ka par dekoltē ir vēl brīvāki standarti – te pat īsti ierobežojumu nav. Ka tik sieviete pati jūtās ērti, tomēr jāatceras atkal par skatieniem – jo lielāks dekoltē, jo vairāk uzmanības, protams.

Un peldkostīmi… Ir speciālas tūristu pludmales, kur būs arī citi tūristi peldkostīmos. Pretējā gadījumā, var sanāk tā, ka visi peldās savos garajos apģērbos, bet tūrists vien tāds plikiņš starp tiem... Un tuvākie soliņi ātri vien aizpildās ar skatītājiem.

Rezumē: velkam, ko gribam, bet ar respektu pret vietējo kultūru.