Austrijas pasaka: ceļojums uz Augstā Tauerna nacionālo parku  (1)

Ar citiem Māras Bitānes ceļojumu stāstiem vari iepazīties viņas blogā šeit.

Ja gribas izbaudīt kalnu esenci, nonākt tur, kur virsotnes tiekas ar mākoņiem, sajust ūdens lāsītes uz sejas no varenākajiem Alpu ūdenskritumiem, pataustīt sniegu vasaras karstumā, apjūsmot mežu klātas, neaptverami stāvas nogāzes, pieskarties ledājiem, spoguļoties kalnu ezeros un satraukumā nopūsties, mākoņiem paverot Grosglokneru – Austrijas augstāko virsotni (3789 m vlj.), tad jāplāno došanās uz Austrijas Alpiem, uz Augstā Tauerna nacionālo parku individuālās vai ģimenes brīvdienās.

Alpi ir mana pirmā mīlestība attiecībā uz kalniem, jo ģeogrāfijas studiju laikā vienu no lauka kursiem pavadīju Austrijas Alpos. Vecā mīlestība ilgi nelika mieru, tāpēc nolēmu atsvaidzināt piedzīvotos iespaidus un atkal apmeklēt Austriju, Tiroli un Zell am See-Kaprunas apvidu, kā arī kārtīgi izstaigāties pa kalnu takām.

Man visgrūtākais ceļojuma plānošanas gaitā bija izvēlēties, kurā Austrijas Alpu reģionā nobāzēties. Ikviens reģions Austrijas rietumu un dienvidu daļā (līdz Zalcburgas pilsētai) spēj piedāvāt elpu aizraujošas pārgājienu iespējas, un praktiski nekur, vai tā būtu Gašteinas, "Zell am See" vai Kitzbūhelas ieleja, nav tāda termina kā "necila un neievērojama vieta".

Plānojot ceļojumu, man bija skaidrs, ka jāizmanto iespēja iegādāties kādu no Alpu reģionu kartēm, kuras noteiktu dienu skaitu piedāvā iespēju izmantot pacēlājus, spa centrus, muzejus un transportu par velti vai ar atlaidēm. Austrijā ir apmēram 30 šāda veida kartes un ceļotājs var izvēlēties savu atkarībā no reģiona, kur plānot doties. Es pirku Zalcburgas zemes karti (reālais ietaupījums mūsu apskates objektiem – 168 eiro vienam cilvēkam), jo tā ietver ap 200 aktivitātes un maksā 66 eiro par sešām dienām. Augstā Tauerna parkam ir arī sava vasaras karte, taču tā pieejama tiem, kuri nakšņo viesnīcās, tāpat kā Kaprunas - "Zell am See" reģiona karte. Savukārt vēl šajā areālā darbojas "Hike & Swim" karte, kas maksā ap 95 eiro uz sešām dienām.

Principā ideja bija ar karti izmantot pacēlājus, uzbraucot lejā uz virsotnēm, un tad dienu pavadīt, kāpjot lejā, vakarā apmeklēt spa centrus, savukārt lietainā laikā – muzejus.

Uzbraucot ar pacēlāju "Weissee" ledāju pasaulē 2315 metru augstumā, nonākam pie kalnu ieskauta ezera. Tie, kuriem patīk pētīt, var izstaigāt nelielu muzeju, kas vēsta par ledāju nozīmi un to pašreizējo sarukšanas procesu Alpu kalnos, un pēc tam izvēlēties kādu no takām, kas ved lejup vai tālāk uz otru lielāku ezeru, vai uz tuvējām virsotnēm (2760 m, 2943 m, to sasniegšanai gan nepieciešams lielāks izturības līmenis).

Mūsu pārgājiena laikā lija un kalnus ietvēra migla, tomēr sajūtas vienalga ir neaprakstāmi lieliskas, jo lejup pa ieleju starp kalnu grēdām gājēju pavada ūdenskritumu čalošana, govju zvanu skaņas un tīrais kalnu gaiss. Migla un mākoņi savijas ar egļu mežu galotnēm, kas stiepjas tālu zem kājām, radot brīvības un varenības sajūtu. Un tā mazliet fantāzijas stāstam līdzīgā gaisotne, kad gluži kā kādam dēkainam pasaku varonim jādodas lejup miglas ieskautā mežā! Neaprakstāmi!

Takas maršruts: Ar pacēlāju uz "Rudolfshutte" (2315 m vlj.) – "Mittelstation Grunsee" – "Eizingerboden" (1482 m vlj.), trīs stundas.

Grūtības pakāpe: viegla, daudz līdzenu posmu, pēdējais posms pa meža taku ir pats stāvākais.

Ja Zalcburgas zemes kartē ietvertie pacēlāji pārsvarā uzved līdz 1700 vai 2300 metru augstumam, kur vēl valda veģetācija un kalnu nogāzes vietām klāj sūnas vai maza, sīka zāle un krūmāji, bet skats paveras uz ielejām, tad no "Kitzsteinhorn" var ieraudzīt Alpu kalnu patieso sirdi – cik vien tālu acs spēj saskatīt, stiepjas sniegiem klātas pelēkas grēdas un virsotnes, kas izskatās kā uz mūžiem iegravētas debesu zilumā un mākoņu baltumā.

Ielejas un ciemati ir tālu lejā, šeit valda cita realitāte, kalnu pasaules mala, kur bez alpīnistu ekipējuma labāk nespert ne soli. Arī te ir muzejs, restorāns, inventāra noma, un jūlija sākumā vēl iespējams nobraukt ar kalnu slēpēm! Bet mūsu ceļš ved atpakaļ uz vidējo pacēlāja staciju – "Alpincenter" (2450 m vlj), pēc tam pa "Alexander Enzinger-Weg" taku līdz Kaprunai. Ceļš solās būt ap sešām stundām ilgs un skaists. No visām takām, ko esmu gājusi Tatros, kā arī citās Alpu ielejās, šī ir viena no lieliskākajām. Kad gāju šeit pirmo reizi, sev nosolījos, ka nevienu no savas ģimenes te nevedīšu, jo nogāzes ir ārprātā stāvas. Viens nepareizs solis un no kritiena pa gandrīz kilometru stāvu nogāzi nekas nespēs pasargāt. Un tomēr tā ir tikai nianse, kas piedod asumu un adrenalīnu.

Sajūtas ir vārdos neaprakstāmas. Kalnu pļavas, tīrais gaiss, siltais ieleju vējš un kalnu sniegtā brīvības un varenības gaisotne. Šī ir arī viena no retajām takām, kurā ik uz soļa nav kalnu namiņu un kura piedāvā vientulības sajūtu, kā arī reālu atraušanos no ikdienas. Ir tikai viens mazs, nomaļš koka namiņš ar skaistu atpūtas terasi, un tam pašam var paiet garām, pat īsti neievērojot.

Takas maršruts: "Alexander Enzinger-Weg", sākums "Alpincenter" (2450 m vjl.) – 5.taka, kas ved pa kori – 33. vai 35. taka līdz Kaprunai.

Grūtības pakāpe: vidēja, tomēr es to sauktu par fiziski vieglu, bet psiholoģiski pagrūtu, jo stipri jāuzmanās no paklupšanas un novelšanās pa stāvajām nogāzēm.

Ejot lejup, burvīga vieta, kuru gribas paņemt uz mājām, ir pie kalnu ezera "Spiegelsee", kas dāvā satriecošu fonu pusdienu piknikam. No vidusstacijas ("Mittelstation Gipfelbahn") līdz lejai taka ir stāva un ved cauri mežam un mazām pļavām, un šeit es atklāju taku skriešanas burvību un radīto adrenalīnu.

Tā kā vēl ir palicis spēks, mēs dodamies uz netālo esošo "Stubnerkogel" pacēlāju. Augšā sagaida satriecoši skati, jo mēs esam tieši uz kalnu grēdas un apkārt paveras 360 grādu skats uz ielejām un citām kalnu korēm. Te ir arī 140 metrus garais iekārtais trošu tilts starp virsotnēm. Skats zem kājām nav tik augstu, kā domāju, tāpēc tilts man nešķiet nekāds superobjekts. Ar apkārtredzamajām ainavām un kalnu takām tas tāpat nevar sacensties.

Man nav citu apzīmējumu Grosgloknera augtskalnu ceļam ("Grosglokner High Alpine Road") kā – iespaidīgs, elpu aizraujošs, satriecošs un neaizmirstams. Ceļa sākums ir turpat netālu no "Zell am See". Tas ir maksas ceļš ar kopējo garumu ap 48 kilometriem. Pa līkumotiem serpentīniem, garām vairāk nekā 10 labiekārtotām atpūtas vietām, skatu laukumiem un stāvvietām, tas aizved pie kājām augstākajai Austrijas virsotnei – 3798 metrus augstajam Grosglokneram, kā arī pie sarūkošā "Pasterzee" ledāja, kas nogūlies kalnu pakājē.

Vērts paņemt līdzi pusdienas un vakariņas, jo ceļā noteikti var pavadīt visu dienu, apstājoties pieturvietās, apskatot ekspozīcijas, kino filmiņas, vizuālās instalācijas un ejot pa takām, kas šur tur redzamas. Arī galapunktā, kur vairāku stundu laikā iespējams noiet lejā pa krauju līdz "Pasterzee" ledājam.

Vienīgais mīnuss ir masu tūrisms, kas atradis savu ceļu uz šo brīnišķīgo vietu. Dienas pirmajā pusē ceļš ir pārpildīts ar automašīnām, velosipēdistiem, motociklistiem, pat autobusiem, jo visi dodas iekšā kalnos. Neizturama ir austriešu vēlme praktiski ik pēc kilometra sabūvēt kafejnīcas, stikla konstrukcijas un suvenīru veikalus, un pat Grosglokners šķiet zaudējis kaut ko no savas neiekarojamības un dabiskā mežonīguma, pateicoties vairākiem restorāniem, daudzstāvu autostāvvietai un muzejiem, kuri uzbūvēti tā piekājē. Ehh, šķiet, pienācis laiks meklēt nomaļākas vietas kalnos...

Ceļojuma laikā sanāca izbaudīt visa veida laikapstākļus, arī lietainas dienas, kuras ir lietderīgi pavadīt muzejos, kas Austrijā tiešām ir ļoti augstā līmenī. Mums pa ceļam trāpījās divi lieliski muzeji – Brambergas muzejs, kurā atrodamas Alpu saimniecību mājiņas brīvā dabā (tāds kā sava veida etnogrāfiskais muzejs), kā arī aizraujošu video, attēlu un eksponātu veidā apskatāma tuvējos kalnos atrasto minerālu un iežu kolekcija, kas ir tiešām iespaidīga – liela izmēra kvarci, kalnu kristāli, smaragdi, muskovīti, granāti, ametisti u.c.

Augstā Tauerna nacionālā parka muzejs "National Park Worlds" ir tiešām, tiešām iespaidīgs! Interaktīvā veidā pasniegta informācija par gadalaiku ritējumu kalnos, dabas norisēm, dzīvnieku un augu pasauli, par kalnu iedzīvotājiem un kalnu rašanās vēsturi, kā arī apskatāmas, protams, minerālu un iežu ekspozīcijas. Pašā muzeja vidū ir milzīgs Grosgloknera makets un kalnu grēdas atveidojums ar murkšķu alām, kur ložņāt bērniem. Murkšķis ir tāds kā parka nacionālais dzīvnieks, jo bieži sastopams rosāmies nelielu krūmāju klātajās kalnu nogāzēs. Suvenīru veikaliņos var nopirkt murkšķu tauku ziedi, kas palīdzot pret muskuļu sāpēm (cena ap 15 eiro). Vēl muzejā var vērot iespaidīgu 360 grādu kinofilmiņu par kalnu dabu, var pieskarties ledum, aptaustīt iežus, uzzināt, kas mājo koku stumbros, kā dzīvo vietējie kalnu saimniecību ļaudis un mikroskopā aplūkot miniatūrus minerālus. Muzejā var mierīgi pavadīt pusi dienas, arī bērniem ir ko darīt. Apskatot video filmas, kurās vienu pēc otra nomaina elpu aizraujoši kalnu ieleju dabas skati, kļūst skaidrs, ka dzīve ir par īsu, lai apskatītu visas lieliskās vietas, kas vēl atrodamas parka teritorijā.

Un tomēr kalni jau sāk atkal pietrūkt. Pietrūkst tā savādā kalnu radītā vientulības un sevī iegrimšanas sajūta. Kalni izvelk ārā visu, kas nobēdzināts zem simtiem atrunu un attaisnojumu gūzmas. Tu nonāc aci pret aci ar sevi, jo tev nav ikdienas aizsega, aiz kā paslēpties. Svarīgs ir ceļš, bet arī mērķim ir jābūt, jo kā gan citādāk. Taču par mērķi svarīgāks vienmēr ir pats ceļš. Nekur tas tik labi neparādās kā kalnos. Ceļš ir tas, ka tevi padara par to, kas esi. Un vēl kalni parāda pasaules nīcību. Kādreiz te bijusi jūra, un pēc vairākiem laikmetiem arī kalnu te vairs nebūs. Tieši tāpēc nozīme ir tikai šim brīdim. Kalni māca izdzīvot mirkli un nedomāt lieku. Koncentrēties uz katru soli un izmest no prāta nevajadzīgo.

Laiks: 24.jūnijs – 4.jūlijs, 2018. gads.

Nakšņošana: Braucām ar savu auto, lai maksimāli piekļūtu visiem apskates objektiem un nebūtu atkarīgi no sabiedriskajiem transportiem. Ņemot vērā, ka naktsmītnes Austrijā ir diezgan dārgas (no 50-60 eiro viesu namā par divvietīgu numuriņu), mēs izlēmām nakšņot kempingos teltī. Šis variants izmaksāja no 22- 30 eiro par nakti (1 telts, auto, 2 personas) atkarībā no kempinga šikuma. Uzreiz jāsaka, ka Austrijas un Vācijas kempingu pakalpojumu klāstā neietilpst brīvi pieejama virtuves zona ar gatavošanas iespēju, jo kempingu auditorija pārsvarā ir kemperi un pārvadājamās piekabju mājiņas. Ir pieeja elektrības kontaktiem, tāpēc nav problēmu izmantot līdzpaņemto tējkannu vai elektrisko plīti.

Brīvdienas Alpos ar bērniem: Alpi noteikti ir piemēroti atpūtai ar bērniem, jo praktiski visur kalnos uzbraucot ar pacēlājiem, ir rotaļlaukumi bērniem, arī muzejos ir daudz interesantu nodarbju pašiem mazākajiem, kartēs ir norādīts, kuras takas ir piemērotas, lai pārvietotos ar bērnu ratiem. Kalnos daudzi kāpj ar maziem bērniem uz muguras piekabinātās somās vai arī gana palielāku bērnu bariņu.

Izmaksas:

Turpinājumā foto ieskats ceļojumā!