Zudušais Staburags – teiksmainākā vieta Latvijā

Kāpēc šis objekts bija tik īpašs? Kā tas kļuva par vienu no teiksmām apvītākajiem dabas objektiem Latvijā? Kā, būvējot Pļaviņu HES, tas zuda nebūtībā, un kas dzelmē pazuda līdz ar klinti? Galu galā – kas no tā palicis pāri mūsdienās?

Dabas pētnieks Guntis Eniņš sarunā ar "Tūrisma Gidu" stāsta, ka viņš vēl nebija īsti pieaudzis cilvēks, kad jau sācis doties ekspedīcijās gar Daugavas krastiem, katru reizi atklājot arvien vairāk un vairāk, tā turpinot gadu desmitiem. Eniņš uzsver, ka Daugavas kanjoni esot bijuši fantastiski skaisti, ne tikai Staburags, bet arī daudzi citi atsegumi likušies visai iespaidīgi. Diemžēl tagad tas viss zudis nebūtībā.

Daugavas tecējums no Pļaviņām līdz Koknesei bijis vareni skaists, savukārt pēc Pļaviņu rumbas sākās krācēm bagāts likteņupes tecējums – līdz Staburagam Daugava mutuļojusi un putojusi. Šo skatu vareni papildinājušas skaistās klinšu ainavas te vienā, te otrā krastā – vietumis šīs klintis esot pacēlušās pat 20–30 metru augstumā virs upes līmeņa. Tādi bijuši, piemēram, Oliņkalns un Avotiņkalns.

Pašu Staburagu veidoja karbonātiskie avoti, kas, izgulsnējoties kalcītam un galvenokārt pārkaļķojoties sūnām, veidoja avotkaļķu izcilni. Šādi palēnām apaugot, Staburags bija kļuvis visai dižens izmēros, tādēļ no lielā smaguma lūza nost, piemēram, divi šādi Staburaga ragi jau gulēja klints pakājē. Tie no pārējās klints atdalījušies 1861. un 1915. gadā. Pirms šiem lielajiem nogruvumiem, kā tiek lēsts, Staburags sniedzies 22 metru augstumā virs Daugavas līmeņa. Tomēr, lai arī kā nebūtu, pateicoties avotiņiem, kas blāvās tērcītēs plūda gar Staburaga vaigiem, varenā klints auga un auga atkal.

Tieši no Daugavas lejas puses bijis labākais skats uz šo dabas brīnumu: "Avotu ūdeņi, krizdami pāri Staburaga klintij, sašķeļas neskaitāmās strūkliņās un ūdens pilienos un norit savā pēdējā gaitā, ieplūzdami Daugavas viļņos. Pati klints izveido tumši pelēku, iedobumainu, bet viengabalainu masu, kura vietām ir pārklājusies ar raksturīgo Staburaga koši zaļgano avotkaļķa sūnu. Turpat pie Staburaga kājām guļ viņa sendienu nogruvumi. Uz diviem lielajiem gabaliem viegli uzejams, un no šejienes mēs varam izjust visā pilnībā Staburaga senās klints skaisto dabas ainavu," rakstīts grāmatā "Staburags. Latvijas teiksmainā senvieta". Tomēr Staburags skaists bija ne vien tad, kad pār to viegli ritēja strautiņi, bet arī ziemā, kad tas pārvērtās varenā leduskritumā. "Visskaistāk Staburags izskatījās ziemas beigās, kad apauga ar lāstekām ledus kalnā. Tad viņš izskatījās kā burvju pils," sarunā atklāja Eniņš.

Kāpēc vēl Staburags bija tik īpašs? Tā bija vienīgā vieta, kur auga rets aizsargājamais augs, proti, Alpu taucene (Pinguiculda alpina). Pasteidzoties notikumiem pa priekšu, vēlāk to pārstādīja arī uz Raunas Staburaga, tomēr augs izbradāts un vairs Latvijā nav atrodams.