10 dabas takas Latvijā, kur baudīt vasaru

Tā kā darbdienās mēs šobrīd strādājam pat vēl intensīvāk nekā līdz šim, mums dabas apskatei atliek tikai nedēļas nogales, tāpēc visus šos objektus apskatījāmies brīvdienās. Vairumā šo objektu nebija lieli cilvēku pūļi. Savukārt ja ir vēlme pēc pilnīga klusuma, tad labāk izvēlēties kādu darbdienu – tad arī būs lielāka iespēja satikt kādu dzīvās dabas pārstāvi!

Pirms doties uz kādu no aprakstītajām dabas takām, pārliecinies, ka tā ir atvērta, jo ierobežojumi takas apmeklēt var mainīties ne tikai pandēmijas dēļ, bet arī dažādu rekonstrukcijas darbu dēļ!

Par Kaltenes putnu vērošanas torni uzzinājām no grāmatiņas "Dabas takas Kurzemē un Ziemeļlietuvā" (apskatāma šeit).

Šo taku apmeklējām vējainā, bet saulainā dienā agri pavasarī. Tā ir 1,1 kilometrus gara (katrā virzienā), un todien bijām vienīgie takas apmeklētāji. Takas galā ir neliels putnu vērošanas tornis, taču arī no zemes varēja labi vērot visdažādākos ūdensputnus. Satikām arī ronēnu! Var iet parastos apavos, nav nepieciešami pārgājienu apavi.

Šo taku var ērti apvienot ar Kaltenes putnu taku, paķert klāt arī Rojas pludmales laipas vai kādu no citām takām, kas pa ceļam – Lāčupītes dendrāriju vai Ēvažu dabas taku.

Ja pie jūras diena bija ļoti vējaina, tad mežā bija patīkami. Taku varēs atrast, nogriežoties Rojā pie pārtikas veikala pa kreisi uz Kāpu ielu, bet pēc tam braucot tik ilgi, kamēr esi mežā. Auto var nolikt ceļa malā un tālāk doties ar kājām.

Ir vairāki loki, kurus izvēlēties, bet vidējais aizņems aptuveni divas stundas. Mēs daļu laika bridām gar upi, tur noteikti vajadzēs pārgājienu apavus. Ejot augšā pa meža ceļu, droši var vilkt arī parastus sporta apavus.

Sēra dīķu taka atrodas Ķemeru nacionālajā parkā. Uz šejieni jau sen gribējām atbraukt! Tā ir viena no salīdzinoši mazāk zināmajām purva takām, ļoti īsa – vien 800 metrus gara cilpveida taka. Uz šo vietu droši vien brīvdienu vidū nebrauktu, jo tomēr tā ir salīdzinoši viegli pieejama.

Turpat blakus – pāris kilometru attālumā – ir Zaļās kāpas taka, ko nejauši ieraudzījām. Te pa mežu var iet vairākus kilometrus, un tā iet starp Raganu un Zaļo purvu. Iespējas satikt citus cilvēkus ir krietni mazākas.

Salīdzinoši tālāku gabalu no Rīgas atrodas Lāčkroga ezers (karjers) ar neparasti zilu ūdeni. Neskatoties uz to, ka tas atrodas diezgan ievērojamā gabaliņā no Rīgas, šeit bija tā pavairāk cilvēku. Tiesa, ne tik daudz, lai nevarētu izvairīties. Turklāt lielais vairums atbrauca uz aptuveni 10 minūtēm.

Visērtāk auto atstāt uz šosejas – blakus Lāčkroga autobusu pieturai ir tāda kā atpūtas vieta ("kabata") ceļa malā. Diemžēl teritorijā bija diezgan daudz gružu – no negodprātīgiem atpūtniekiem palikušas pāri skārdenes, pudeles utml.

Karjers gan ir skaists, īpaši saulainā dienā, kad ūdens, atkarībā no gaismas, izskatās koši zils vai zaļš. Tā kā karjers ir gandrīz pie Kuldīgas, var apvienot ar Ventas rumbas vai Īvandes ūdenskritumu apskati.

Šo purva taku var labi apvienot ar Lāčkroga ezera apskatīšanu. Te bijām jau stipri vēlu vakarā, stāvlaukumā tobrīd bija vēl tikai divas citas automašīnas.

Pat agrā pavasarī šeit bija skaisti zaļš, jo zeme un koki daudzviet ir apsūnojuši.

Šurp devāmies vienā no dienām, kad, šķiet, puse Latvijas brauca uz Saulkrastiem un Tūju. Randu pļavas ir gandrīz pie pašas Igaunijas robežas. Kad piebraucām stāvlaukumā, šeit bija vien daži auto.

Izstaigājām takas gar niedrēm, veiksmīgi izvairoties no citiem cilvēkiem. Tornī nekāpām, kā arī lielāko daļu laika pavadījām pludmalē, vērojot putnus. Šopavasar taka šķita īpaši sausa un to mierīgi var izstaigāt parastos apavos.

Te var kāpt takā augšā kalnā vai arī doties uz otru pusi, muižas virzienā. Tā kā šeit ir īpaši ierīkota taka, nav nepieciešami pārgājienu apavi. Laukumiņā pie ūdens bija kādas piecas automašīnas, bet liela daļa bija makšķernieki.

Noteikti vērts izbraukt atpakaļ pa mazajiem ceļiem uz Jelgavas pusi, sekojot Lielupes virzienam – te var vērot skaistos Latvijas laukus un arī dzīvo dabu, piemēram, stirnas un putnus!

Iepriekš bijām dzirdējuši, ka šī vieta ir ļoti skaista, tāpēc šis laiks šķita piemērots, lai to dotos apskatīt!

Katvaru liepu aleja atrodas Limbažu pusē, internātskolas teritorijā blakus ezeram. Šeit bijām izcili nemīlīgā dienā, kad vējš pūta nost no kājām. Kādu pusstundu pavadījām fotografējot un devāmies prom, braucot atpakaļ Cēsu virzienā pa mazajiem ceļiem.

Pat ceļš uz Dvietes palieni ir skaists! Devāmies uz turieni saulainā, bet dzestrā pavasara dienā. Te varēja just, ka esam pašos Latvijas dienvidos, pie Lietuvas robežas, jo bija daudz zaļāks nekā Vidzemes pusē. Ceļi tukši un klusi, reti redzējām automašīnas vai kādu cilvēku.

Kad nonācām galā, stāvlaukumā nebija neviena cita automašīna, vēlāk redzējām vien divus makšķerniekus. Droši devāmies iekšā aplokā, kur ganās savvaļas govis un zirgi (tāpēc aploka vārti aiz sevis ir jāaizver, un uzmanīgi jārīkojas ar elektriskā gana sistēmu). Pavadījām vairākas stundas staigājot pa šo stipri mitro vietu (te mitrā laikā bez gumijniekiem vai pārgājienu apaviem neiztikt!), kas izslavēta putnu vērošanai – pavasaros šeit ir tūkstošiem zosu, vēlāk ligzdo griezes, bet kopumā dzīvo 28 īpaši aizsargājamas putnu sugas.

Lai tiktu uz Skuķu ezera DR torni, paklīstam labu brīdi. Izrādās, ienākot aplokā pie informācijas centra, bija jāpagriežas pa labi un jāiet taisni, līdz otrā galā jāiziet cauri vārtiem, pāri strautam un cauri mežiņam. Skuķu ezera Z tornis gan ir viegli atrodams un līdz tam viegli nokļūt bez īpašiem apaviem.

Līču-Laņģu grava bija mūsu plānā jau krietni sen. Vēl pat pirms teritorija šeit tika labiekārtota un piemērota ceļotājiem bijām dzirdējuši par šo maz zināmo dabas brīnumu. Spriežot pēc milzīgās automašīnu rindas pat diezgan pavēlajā pēcpusdienā brīvdienā, par maz zināmu to vairs nenosauksi, taču, atbraucot darbdienas pēcpusdienā, to noteikti var apskatīties bez citiem apmeklētājiem.

Objekts diemžēl acīmredzami cieš no lielās tūristu plūsmas – smilšakmenī ir iegravēti jauni ieraksti, kā arī mežā palielinājies atkritumu daudzums un acīmredzami trūkst labierīcību, taču redzēt gravu ir vērts jebkurā gadījumā. Iespaidīgais Lodes māla karjers jau vien ir kā vērts!

Braucot uz gravu noteikti vajadzētu rēķināties ar aptuveni septiņu kilometru garu pastaigu. Nokāpjot lejā pa pakāpieniem, vispirms vērts sākt ar kreiso pusi, jo aptuveni 20 metrus tālāk, aiz stūra, ir ala, ko, izskatās, daudzi palaiž garām. Pēc tam var lēnā garā doties atpakaļ uz labo pusi un iet gar atsegumiem visu ceļu līdz pat Gaujai, kur ir taka atpakaļ uz karjeru un tad uz auto stāvvietu. Mēs gājām ļoti lēni, ķerot mirkļus un daudzviet pagaidot, kamēr citi fotografēties gribētāji būs devušies prom, tāpēc mums gravas iziešanai bija nepieciešamas trīs stundas, bet, ātri ejot, to var izdarīt aptuveni divās.

Atpakaļceļa ir vērts paķert klāt Lielo Ellīti – aptuveni 7000 gadus veco alu, kas savulaik bijusi kulta vieta un ir viens no vecākajiem tūrisma objektiem Latvijā!

Šīs ir vien dažas no takām, kur var doties pastaigā šajā vasarā. Šajās bijām tieši kopš ārkārtas stāvokļa sākuma, taču Latvijā ir simtiem dabas objektu, kur pabūt vienatnē. Noteikti pietiks visiem!

Vairāk par Alīnas un Jēkaba ceļojumiem lasi "sapnumedniece.lv" vai seko līdzi "Instagram".