Pārgājiens gar Gauju: 17 kilometrus garš maršruts Siguldas pusē  (4)

Atstājam auto netālu no Siguldas dzelzceļa stacijas un ap pulksten 09.30 sākam savu gājienu. Diena pagaidām šķiet visai apmākusies. Aptuveni vadāmies pēc šīs kartes, bet ieviešam šādas tādas izmaiņas. Dodamies cauri Siguldai pa Raiņa ielu, līdz nonākam Spieķu skvērā, tālāk sekojam norādēm uz vagoniņu. Priecājamies par to, cik Sigulda šķiet sakopta, latviska un skaista. Pie vagoniņa stacijas paveras labs skats uz Krimuldas muižu, kas cēla un balta mirdz mežā otrā Gaujas krastā.

Netālu no vagoniņa atrodam kāpnes, kas ved lejup uz Gauju. Šķiet, ka kāpnes ir bezgalīgas un nekad nebeigsies, bet tā kā kāpjam uz leju, tad par to nav jāraizējas. Jau pašā pārgājiena sākumā var nojaust, ka gluži līdzena pastaiga šodien mūs negaida. Kad esam nonākuši lejā, turpinām ceļu gar Gaujas kreiso krastu. No sākuma ceļš ved pa asfaltu, bet pie pirmās izdevības šaujam iekšā mežā un turpinām čāpot pa mazu taciņu. Mežs ir apdullinoši zaļš, ar lielu augu dažādību. Īpaši daudz te aug dažādas kosas. Izsoļojam cauri pludmalei, uzmetam aci kamaniņu trasei, iepiknikojam ar jauku skatu uz Gauju un turpinām ceļu. Brīžiem zem kājām vijas šaura taciņa, brīžiem kāda koka laipa.

Kad nonākam pie ganībām, izlemjam uzkāpt Ķeizarskatā. Kāpiens augšup ne pa jokam! Kurš teica, ka Latvija ir plakana? Muļķības! No Ķeizarskata paveras nudien ķeizariska ainava. Uz mirkli var piemirst, ka atrodamies Latvijā, tā vien šķiet, ka esam pēkšņi nokļuvuši kādā kalnainākā zemē. Manuprāt, šeit paveras viena no skaistākajām un iespaidīgākajām ainavām Latvijā. Jauki Gaujas līkumi, teju kalnu ieleja, bet iztālēm – noslēpumainā Turaidas pils. Pasakains skaistums! Visu dienu gan nestāvēsi un nebaudīsi ainavu – jādodas tālāk. Blakus sporto kādā vietējā kundze, un Valdis pavaicā viņai, kā mums labāk doties tālāk. Viņa iesaka vienu taciņu, pa kuru aiziet līdz skolai, bet tad griezties uz Gaujas pusi – tādējādi neejam divreiz pa vienām un tām pašām trepēm, bet redzam arī ko jaunu, un pa ceļam varam aplūkot arī nelielu klinšu atsegumu.

Pēc tam turpinām ceļu gar Gauju. Drīz vien sasniedzam vietu no kuras paveras labs skats uz iespaidīgajām Velnalas klintīm, kas slejas Gaujas otrā krastā, bet tad pāri Kājnieku tiltam paši nonākam labajā krastā. Pagriežamies Krimuldas virzienā un dodamies pa Gaujai tuvāko taciņu. Ar savām pelēcīgajām klinšu sienām mūs priecē iespaidīgā Piķenes krauja, kas komplektā ar spilgti zaļajām papardēm un citiem augiem izskatās tiešām vareni. Kādā brīdī kaut kur augstāk kraujā pamanu nelielu alu un izlemju to izpētīt. Kāpiens augšup ir varen mālains un slidens. Pat paslīdu un piezemējos uz rokas, tomēr augšu sasniedzu. Tiesa, šķietamā ala izrādās vien neliela iedobe. Ak, šī mānīgā perspektīva no lejas! Pa to laiku Valdis pamanījis, ka esmu kaut kur pazudusi un nāk mani meklēt. Arī viņš mālos paslīd un noliekas uz ceļa. Smejas, ka šādi dzimst alu pētnieki. Tagad mūs sagaida grūtākais – tikšana lejā. Kaut kā izdodas uzvarēt slidenos mālus un varam doties tālāk, lai aplūkotu maķenīt lielāku alu – Mazo Velnalu, kas ir īpaša ar savu kolonnu pa vidu alas ieejai.

Kad sasniedzam ganības, kur ēnā laiskojas tādas dīvainas, spalvainas govis, no kurām dažām ir balta svītra kā plata josta apjozta ap vēderu, baudām nesteidzīgu pusdienu pauzi un krājam spēkus stāvajam kāpienam uz Krimuldu.

Izpētām iespaidīgo, bet maķenīt laika zoba apskādēto Krimuldas muižu, aplūkojam Krimuldas pilsdrupas, bet tad pa meža taciņu pagarinām maršrutu līdz Gūtmaņa alai. Ja jau esam šeit, tad jāaiziet arī tik tālu.

​Pēc tam ejam atpakaļ uz karogiem rotāto tiltu pār Gauju. Nonākuši Gaujas kreisajā krastā, mazliet pačāpojam tajā virzienā, kur jau gājām, lai nav jāiet augšup pa bezgalīgajām trepēm, un pa taku dodamies kalnā. Pa ceļam ir vairāki skatupunkti, kur atvilkt elpu un baudīt ainavu. Izlienam no meža pie Siguldas panorāmas rata. Kāds vīrs to poš darbam, savedot kārtībā mehānismu. Varbūt nākamreiz, kad būsim Siguldā, varēsim izmest kādu loku ar šo ratu. Pagaidām – jādodas uz mašīnu. Pa ceļam vēl piestājam "Eklērā", kur tik tiešām ir debešķīgi gardi eklēri, bet ap pulksten 16 esam savu pārgājienu beiguši.

​Maršruts ir ļoti interesants – gan kultūras pieminekļi, gan dabas bagātības, gan kalni, gan lejas, Gaujas līkumi, klinšu atsegumi, plašas ainavas un latviska noskaņa. Prieks par Siguldu un radīto zīmolu "Sigulda aizrauj". Sigulda un tās apkārtne tik tiešām aizrauj! Aidā, uz Siguldu!