Pamestas rūpnīcas un vietējā Venēcija – ko redzēt Igaunijas robežpilsētā Narvā

Vispirms iepazinos ar pilsētas vēsturi, sperot uzmanīgus soļus Viktorijas bastionos, jo grunstūdeņu dēļ no griestiem pil un jālaipo pāri peļķēm. Pirmo bastionu stāsts aizsākas jau 1581. gadā, kad krievu ieņemtā Narva tika zaudēta zviedriem, jo nelielā viduslaiku pilsētiņa nespēja cīnīties ar zviedru lielgabaliem. Uzreiz pēc iekarošanas zviedru karalis Johans III uzsāka pilsētas modernizēšanu un lika būvēt bastionus un nostiprināt pilsētas sienu. Celtniecības darbi tika uzsākti 1620. gadā un tieši tik senos mūros bija iespēja viesoties arī man. Kopumā Narvā tika uzcelti septiņi bastioni, pārrēķinot mūsdienu naudā, zviedriem tas izmaksājis deviņus miljardus eiro. Tas ļauj noprast, cik stratēģiski svarīgs punkts Narva viņiem bija – to gribēja pat padarīt par Zviedrijas galvaspilsētu, kas gan nenotika, jo Pēteris I 1604. gadā iekaroja Narvu.

Šobrīd var apmeklēt kazemātus (virszemes un pazemes nocietinājumi) divos stāvos. Augšējais būs ērti izejams arī Kristapam Porziņģim, jo tur bija jālādē musketes, tādēļ augsti griesti bija nevis kaprīze, bet nepieciešamība. Apakšējā ātri vien var piezagties klaustrofobija un garākiem ļaudīm būs jāiet sakumpušiem. Gids Deniss stāsta, ka padomju gados bastionu tuneļi bijuši atvērti un tur ložņājuši puikas, protams, cerot atrast dārgumus. Vērtīgākais atradums gan tur bijis 80. gados, kad kāds no Krēnholmas manufaktūras nozadzis maisu ar zamša audumu un noslēpis to tumšajos tuneļos. Laupījumu atradis kāds puišelis, aiznesis uz miliciju un par to saņēmis precīzi neko.

Tikmēr pagalmā stūrī iespiests Ļeņina piemineklis. Vaicāju gidei vai viņa izstieptais pirksts ar nodomu pavērsts uz Krievijas pusi. Viņa smejot atteic, ka viņš rādot uz to pusi, kur gaidāmas problēmas. Iepriekš viņa pirksts bijis pavērsts uz Krēnholmas manufaktūru, kas bankrotējusi.

Īpaša apskates vieta ir tekstilizstrādājumu valstība – Krēnholmas manufaktūra, kas atrodas uz salas Narvas upes vidū. To uzcēla 19. gadsimta otrajā pusē, jo upē bija vairāki dabīgi ūdenskritumi, attiecīgi ūdens spēku izmantoja iekārtu darbināšanā. Lai darbinātu ūdens turbīnas, tika izrakti arī vairāki kanāli (šobrīd tie ir aizbērti, bet gids parādīs senās fotogrāfijas). Darbiniekiem turpat uzbūvēja dzīvojamās mājas, pat bērnudārzus, slimnīcu un pirti. Krievijas pusē arī ir tekstila fabrika, ko dēvē par "parusinku", jo tur tika gatavots buru audums.

Kad tiekam cauri slēgtajiem vārtiem, jāpāriet pāri tiltam, kur caur asfaltu izlauzušies dažādi augi. Kreisajā pusē vēl viens tilts, izrādās, ka gājēju robežkontroles punkts. Teritorija ir milzīga, tādēļ labāk paturēt gidu acīs, ka nesanāk noklīst. Nevajag skumt par zudušo godību, jo tukšajos laukumos tiek organizēti dažādi pasākumi, piemēram, opermūzikas dienas, kā arī festivāls "Station Narva", kas pulcē laikmetīgās mākslas cienītājus un enerģisku "bītu" radītājus.

Sākotnēji Narvas ūdenskrātuves krastos bijis haotisks koka šķūnīšu rajons, kas pamazām izauga līdz veselai apkaimei ar laivu garāžām, kas apvienojās kooperatīvā un pārtapa par Narvas zvejnieku klubu. Šobrīd kanālos plaukst dzeltenās lēpes, bet malās sabūvētas terases, kur grilēt gaļu un sauļot stilbus. Iespaidīgākais skats, protams, paveras no putna lidojuma, ko var aplūkot pateicoties igauņu fotogrāfa Kristjana Lusta veikumam.