Velomens Krišjānis Ratiniks un viņa ceļojumi, kuros pasaule nepazib garām

Krišjānis stāsta, ka ar riteni iemācījies braukt piecu gadu vecumā un agri vien devies garākos un īsākos izbraucienos pa Latviju. Lai gan riteņbraukšana viņam bija un ir ļoti tuva, viņš nekad tā arī nav trenējies ne amatieru, ne profesionālā līmenī, bet brauc savam priekam. Tiesa, lai pārbaudītu savu spēju robežas, viņš ir piedalījies daudzās sacensībās – gan Latvijā, gan citviet. Piemēram, 2017. gadā Krišjānis piedalījies grūtākajās riteņbraukšanas sacensībās Eiropā ("Transcontinental Race" (TCR No.5)), aptuveni 4000 kilometrus nobraucot 300 stundās un šajā laikā paviesojoties 13 valstīs. Kā teic pats, pēdējos trīs gados viņš gan ar to sevišķi neaizraujas – ja agrāk par pjedestālu cīnījies teju katrās brīvdienās, tad tagad viņš piedalās vien dažās sacensībās. Krišjānis stāsta, ka ceļot un piedalīties sacensībās – tās ir grūti savienojamas jomas, tāpēc pēdējos trīs gadus ir nosvēries par labu ceļošanai. "Ja sanāks laiks, piedalīšos sacensībās, bet primārais man ir ceļošana un šajā gadījumā – ceļojumos aizvest arī līdzcilvēkus," tā Krišjānis.

Krišjānis neskaita gada laikā veiktos ceļojumus, jo arī divu dienu izbrauciens ir ceļojums, tāpēc viņš sācis skaitīt valstis. Ik gadu Velomens parasti apmeklē ap 25 valstīm, tajā skaitā rēķinot arī valstis, kam ir izbraukts cauri. Krišjānis pieturas pie tā, ka ik gadu jāapceļo divas līdz trīs jaunas valstis. "Šogad ir bēdīgāk, protams. Labi, ka paspēju paceļot līdz martam. Varbūt tagad kaut kas mazliet atgriezies, bet, jā, tagad esmu apceļojis vien 11 valstis un nevienā jaunā neesmu bijis. Šis laiks ir smags – marta otrā puse sākās ar depresiju un domām par to, kas būs un ko varēs darīt. Tad es sapratu, ka ir jāplāno un jāsāk darīt. Jādomā kreatīvāk – viss vairs nebūs tik vienkārši, būs jāpielāgojas situācijai."

Vaicāts, kuras ir tās vietas, kas vislabāk palikušas atmiņā, minoties ar velo, Krišjānis atbild: "Man patīk tas, ka ar velosipēdu var pievarēt attālumus. Vienmēr robežu esmu licis arvien tālāk un tālāk, cik vien tālu var aizbraukt. Es negribu nosaukt konkrētas vietas, bet gribu teikt – braucot ar riteni, var redzēt visvairāk. Ja brauc ar mašīnu, nevar apstāties jebkur, turklāt viss vienkārši pazib garām. Savukārt, ejot kājām, dienas distance būs 20–30 kilometri, kas ierobežo. Ja bez steigas visu dienu brauc ar velosipēdu, var nobraukt vairāk nekā 100 kilometru. Tas ir ļoti patīkams un skaists process, kas nav īsti steidzīgs."