Apkārt Latvijai zirga mugurā: Tīnas un Līgas stāsts

Tīna ir ir vāciete, viņa zirgus iemīlējusi jau piecu gadu vecumā, kad vecāki uzsēdinājuši uz ponija. Tas notika pirms 43 gadiem. Un jau tajā vecumā Tīna sapratusi – viņai vajag jāt. Savukārt Līga atceras, ka bērnībā, dzīvojot laukos, bijusi nepieciešamība pēc kārtīga darba zirga. Kad zirgs bija padarījis savu darbiņu, viņa uz slapjās, sasvīdušās muguras drīkstēja apsēsties, kamēr zirgs tika vests atpakaļ pie saimnieka. Kopš tā brīža viņai ir skaidrs, ka šis dzīvnieks ir īpašs un viņa vēlas ar to veidot saikni.

Līga stāsta, ka apceļot Latvijas robežu zirga mugurā viņa vēlējusies jau labu laiku – no idejas līdz īstenošanai pagājuši aptuveni astoņi gadi. "Man šķita, ka jāizdara kaut kas lietderīgs sev un sabiedrībai. Lai gan nezināju, kādā formā tas būs, es izdomāju doties pa Latvijas robežu zirga mugurā, jo neviens to vēl nav darījis. Vēlējos apskatīties, kāda tad ir tā pierobeža. Es neticēju tam, ko stāsta citi, – gribējās piedzīvot pašai. Uzrunāju cilvēkus, jautājot, vai kāds šo ideju ar mani vēlas realizēt, bet nebija nekādas atsaucības. Visi uzskatīja, ka tas ir pārāk sarežģīti – neviens to nav darījis un nezina, kā zirgs uz to reaģēs. Tāpēc ideju noliku malā – ne pavisam aizmirsu, bet turpināju darboties ar zirgiem un bērniem. Sanāca tā, ka mani bērni pie Tīnas gāja mācīties vācu valodu, un tā Tīna organiski atnāca arī pie manis. No sākuma zirga mugurā uzkāpa viņas meitenes, pēc tam viņa pati. Tīna secināja, ka lēnām jāatgriežas pie zirgiem, un viņa to arī izdarīja. Es ieminējos par savu ideju, lai gan man šķita – ko tad vācu meitene un šitāda traka ideja! Man par milzīgu pārsteigumu, viņa atbildēja: "Jā, darām to!" Tad es nodomāju – Jēzus, tā vairs nav tikai mana fantāzija, tas būs reāli jādara!"

Abas sākušas pētīt maršrutu, vairāk un vairāk interesējušās par zirgu izturību, aizgājušas arī uz izturības jāšanas semināru. "Mēs sapratām shēmu, kā jātrenējas, – tā nebūs vienkārši pasēdēšana zirgā, tie būs nopietni gatavošanās treniņi, kas prasīs ļoti ilgu laiku," stāsta Līga, piebilstot, ka tas bija izaicinājums kā zirgiem, tā pašām.

No sākuma Līga un Tīna domājušas nosacīti iet divatā, bet tad radusies ideja piesaistīt arī citus cilvēkus, kas, iespējams, arī vēlētos piedalīties viņu projektā. Izveidota "Facebook" lapa, kurā meitenes informējušas par to, kas viņas ir un ko vēlas darīt. "Atsaucība uzreiz bija neticami liela. Informācija diezgan ātri apgāja apkārt Latvijai. Pilnīgi sveši cilvēki rakstīja, ka tā ir superīga ideja, un vaicāja, kā viņi var palīdzēt, iesaistīties un atbalstīt. Tā sapratām, ka to vajag veidot kā publisku projektu – nevis ceļot apkārt Latvijai pa kluso, bet iesaistīt arī pierobežas cilvēkus, kas mums arī brīnišķīgi izdevās," teic Tīna.

Vaicātas, kā viņas nolēma maršrutu dalīt divos gados, Līga atbild: "Pirmais bija tas, ka neviens to Latvijā nebija darījis. Mums, protams, bija arī svarīgi saprast to, kā šajā gājienā jūtas dzīvnieks. Ja dzīvniekam būs par grūtu, mēs šo ideju atstāsim plauktiņā citiem, kas to realizēs. Sagatavošanās laiks un treniņu process noritēja brīnišķīgi, bet mēs nezinājām, kā tas būs realitātē, – tik daudz kilometru un viesošanās arī pilsētās, kas noteikti nav domātas zirgam."