Dzīvot Austrālijā un strādāt vīnogu plantācijā – latviešu ceļotājas pieredze  (2)

Pirmais jautājums, ko nākas dzirdēt, saistībā ar uzturēšanos šajā valstī, ir: "Bet kā? Vai tad drīkst?"

Drīkst, ja esi tūrists. Nedrīkst, ja vēlies strādāt (protams, ir izņēmumi noteiktām kvalifikācijām).
Laimīgā kārtā mana dzīve iekārtojās tā, ka viss caur zemapziņas vēlmēm daudzu gadu garumā deva šo iespēju braukt un būt. Pēc ilgu gadu dzīves Anglijā – tikko, pirms slavenā "Brexit" – paspēju pieteikties Anglijas pasei, kas varbūt aizvēra durvis uz citām vietām, bet viennozīmīgi atvēra uz kārotu zemi – Austrāliju. Tas arī ir lielā "drīkst" apstiprinājums.

"Kā tad tur ir? Vai ir tā vērts? Bet tik tālu no mājām?"

Austrālija ir brīnišķīga, liela un skaista. Šķiet vārds "liela" būtu jāuzsver divreiz. Atbraucu pagājušā gada 30. oktobrī, kad vasarai tūliņ, tūliņ būtu jāsākas. Bez paziņām, draugiem, dzīvesvietas vai darba… Viss no sākuma un tā kārtīgi. Bailes? Nē, nekādu baiļu. Varbūt tikai neziņa.

Dzīvoju Sidnejā, kas pirms atbraukšanas šķita būs tikai pāris nedēļu apmešanās vieta, līdz atradīšu pilsētu, kuru sajutīšu ar visu sirdi. Protams, kļūdījos. Sidneja nebija tik biedējoša un cilvēku pildīta kā biju gaidījusi. Tieši pretēji – man kā dabas mīlim izrādījās tik daudz, kur iet un ko darīt! Tik daudz parku – lieliem, spēcīgiem kokiem un dzīvniekiem, it īpaši putniem, ko nekad iepriekš nebiju redzējusi. Tik skaista un tīra pludmale un vilciens, kas spēj aizvest ceļotājus kaut uz otru Austrālijas galu.

Zilie kalni, kas atradās stundas vilciena brauciena attālumā piedāvāja iespēju izstaigāt desmitiem taku, protams, ne vienā dienā, jo Austrālijā taču viss ir tik liels! Dzīvojot Sidnejā sešus mēnešus, Zilo kalnu pastaigas kļuva par katras sestdienas tradīciju. Ar katru nedēļas nogali draugu pulks auga un pavisam drīz jau vairs nebiju tikai "es", bet bijām "mēs" – pārgājienu grupiņa.

"Vai bija vērts?"

Viennozīmīgi.

"Un dzīvnieki? Vai ir kā filmās?"

Lai gan Sidneja ir lielpilsēta, protams, vannasistabās vai guļamistabās šad un tad uzradās lielie zirnekļi (šoreiz runāju par "regulāriem" lieliem zirnekļiem, nevis tautā sauktajiem tarantuliem un citiem radījumiem). Pilsētā sastopamie zirnekļi ir ļoti, ļoti ātri un prot lekt. Lai no tiem atbrīvotos, apbruņojos ar putekļu sūcēju un cerēju, ka tas spēs iesūkt visu, kas lieks. Protams, ne vienmēr paveicās.

Ir vēl arī tarakāni, jā, pie tiem gan jāpierod. Aptuveni sešas reizes lielāki kā Latvijas standarta izmēra. Vairāk kā Āzijas tipa tarakāni. Lido augstu un skrien ātri, dīvainā kārtā uz skaņas pusi. Gadījās reizes, kad kāds ierāpās gultā un tad, protams, sākās nakts medības. Par to, kurš kuru medīja, vēl joprojām var diskutēt.

Zilajos kalnos laimējās redzēt arī lielākus putnus un varānus, līdz pat trīs metrus garus. Tie, izrādās, pavisam dzīvībai droši, ja vien nemēģināji darīt muļķības un traucēt dzīvnieku mierīgo ikdienu.

Čūskas? Pilsētā gandrīz neiespējami atrast. Varbūt tikai kādu, kas ir neliela un cilvēkiem nekaitīga.

Tagad par darbiņu. Atrodos Austrālijā ar "Working Holiday" vīzu, kas ļauj ceļot un strādāt sešus mēnešus pie viena darba devēja. Vīza tiek izsniegta uz vienu gadu. Lai iegūtu nākamo šī tipa atļauju, pirmajā gadā ir jānostrādā 88 dienas fermā/lauksaimniecības nozarē. Jāpiebilst, ka, lai gan 88 dienas skaitās trīs mēneši, tie gandrīz vienmēr izvēršas par četriem, jo darbs ir ļoti atkarīgs no laikapstākļiem. Vīzas pagarināšanas nolūkos var strādāt gan ābolu vākšanā, gan dārzeņu pakošanā, gan piena produktu fabrikās. Vārdu sakot – darot jebko, kas palīdzētu Austrālijai piepildīt veikalu plauktus ar pašu audzētiem produktiem.

Septītajā mēnesī, kad tikko bija sākusies Covid-19 panika, man paveicās atrast nepieciešamo lauksaimniecības nozares darbu Kvīnslendā (Kvīnslenda ir viens no sešiem Austrālijas štatiem). Kopā ar jauniegūto draudzeni ņēmām mašīnu un veicām divu dienu braucienu uz ziemeļiem.

Protams, lai šķērsotu robežu bija nepieciešamas gan atļaujas, gan oficiāla vēstule no darba devēja. Robežas bija slēgtas visiem, izņemot tiem, kas ceļoja darba nolūkos – it īpaši lauksaimniecības sfērā.

Īsti nezināju, kas tieši būs jādara, bet darbs atradās Emeraldas pilsētā, "Evergreen" fermā. Pirms darba sākuma visiem bija jāievēro karantīna "dongā" (Austrālijas termins salīdzinoši izolētām dzīvošanas vietām, kas paredzēta strādniekiem). Tas nozīmēja, ka pēc ierašanās nebija atļauts ne izbraukt, ne iebraukt. Atbraukšanas dienas kārtībā tikām sadalīti pa blokiem. Manā – "E" – blokā bijām aptuveni 25 cilvēki. Taisījām ēst uz pārnēsājamām gāzes plītiņām. Gan ēdieni, gan dzērieni bija tikai tik, cik bijām iegādājušies pirms ierašanās. Karantīnā dzīvojām divas nedēļas. Mums ļoti paveicās, jo reizēs, kad skārdenes ar ēdienu bija beigušās, darba devējs bija ar mieru piegādāt nepieciešamās preces. Katram tika dota sava istabiņa. Dušas un tualetes atradās ārpusē. Tās dalījām ar pārējiem tajā pašā dienā atbraukušajiem strādniekiem.

Karantīnas laikā šad un tad saņēmām telefona zvanus no valdības, kuri pārliecinājās, ka esam karantīnā. Ja gadījās nedzirdēt zvanu, pāris stundu laikā policija bija klāt, lai apskatītu, ka meklētais cilvēks ievēro noteikumus un atrodas tur, kur reģistrējis savu izolācijas vietu.

Par laimi vai par nelaimi pirmajā dienā salauzu pēdas kaulu un nācās izbraukt uz slimnīcas apmeklējumu. Pāris dienas ģipsī un turpmākie četri mēneši ortozē (lielā zābakā). Regulāri slimnīcas apmeklējumi deva man priekšrocību nejusties ieslodzītai vienā vietā 14 dienu garumā. Protams, trauma nedeva nekādas priekšrocības darbā. It īpaši sākumā, kad kāja bija uzpampusi un nepārstāja sāpēt.

Ko tad es īsti darīju? Strādāju vīnogu plantācijās. Lai sagatavotu kokus ražai, ir vesela rinda darbu, kas jāpadara. Lai gan vīnogu sezona sākas novembrī, koku sagatavošanu sākām jau maijā. Neapstrādās plantācijas darbiniekus sagaidīja ar plikiem kokiem un sausiem, daļēji grieztiem zariem, kas palikuši no iepriekšējās sezonas.

Visa šī laika garumā strādāju trīs dažādus darbus:

Pirmais darbs. Strādājām trīs grupās – "griezējos", "rāvējos" un "vijējos".

Sākām darbu 6.30 no rīta un pabeidzām 15.30 pēcpusdienā. Strādājām septiņas dienas nedēļā. Gaisa temperatūra – no rīta bija ap 7°C, bet pēcpusdienā ap 26°C. Brīvdienu bija atļauts paņemt jebkurā dienā, gadījumos, ja tā patiešām nepieciešama. Sākām sezonu aptuveni 300 cilvēki, bet pēc trīs mēnešiem bijām palikuši vien ap 30. Par katru vīto zaru maksāja astoņus centus, kas nešķita daudz, jo pēc pirmās algas dienas man paziņoja, ka neesmu nopelnījusi pietiekoši, lai samaksātu par īri "dongā" (70 eiro nedēļā).

Protams, ar laiku kļuvām nedaudz ātrāki un jau ar otro algu spēju ne tikai samaksāt par dzīvošanu, bet arī nopirkt ēdienu un atjaunot kredītu. Darbs pavisam noteikti ietekmēja fizisko veselību – sāpēja pleci, mugura, kā arī roku pirksti bija tik piepampuši un notirpuši, ka naktīs nācās mosties un rīvēt rokas, stimulējot asins cirkulāciju.

Par spīti visam iepriekš minētajam, šim darbam bija arī savas labās puses:

Pēc gandrīz trīs pavadītiem mēnešiem plantācijās vīšanas sezona bija beigusies, taču nepieciešamās 88 darba dienas vēl nebija nostrādātas. Tā kā traumas dēļ man būtu praktiski neiespējami atrast citu fermas darbu, es un vēl četri cilvēki vērsāmies pie darba devēja un lūdzām mūs nodarbināt ilgāk.

Otrais darbs. Griezām striķus, kas turēja jaunos vīnogu kociņus. Koki bija pietiekoši spēcīgi, lai stāvētu paši. Strādājām četras dienas nedēļā, saņemot algu par stundām, nevis par padarīto. Šis uzdevums bija daudz vieglāks un noteikti patīkamāks, taču četru darba dienu dēļ nācās rēķināties ar vēl vismaz divām nedēļām, lai pabeigtu noteiktās dienas.

Trešais un gandrīz pēdējais darbs. Augusta vidū plantācijas vairs nebija "plikas" kā sākumā, bet gan lapu un ķekaru pilnas. Šoreiz strādājām ar to pašu koku jaunajiem dzinumiem. Ja augstāk apvītā zara atvasēm nebija ķekaru, tie bija jānoplēš. Turpretī no apakšējiem zariem bija nepieciešams noraut tik daudz, lai starp dzinumiem izveidotu dūres platuma atstarpes.

Atvašu šķirošana prasīja ne tik daudz fiziskā darba, kā ērgļa redzi un lielu uzmanību – ātri, ātri redzēt to, kas jānolauž un to, kas jāatstāj. Protams, gadījās arī netīšām paķert kādu ķekaru, ko pēc tam slēpām kabatās vai zem zemē nokritušajām lapām. Ir gadījušās sezonas, kad darbiniekus, kas strādāja pārāk neuzmanīgi, pavisam vienkārši atlaida.

Lai gan biju otrā lēnākā darbiniece uz lauka, pēdējās nedēļās varēju atļauties paņemt pāris brīvdienas un doties kādā divu dienu izbraukumā.

Pēdējā darba diena. Savas 88 dienas pabeidzu ar lapu tīrīšana vienas dienas garumā. Katrai atvasei jānorauj pirmās trīs līdz piecas lapas, lai kokus iespējams apsmidzināt gan ar "vitamīniem", gan, diemžēl, ķīmijām – gan garšai, gan skatam, gan krāsai. Lapu tīrīšana pavisam noteikti bija vissliktāk apmaksātais darbs.

Pēc visiem darba mēnešiem Emeralda bija kļuvusi par manām mājām un koki, šķiet, bija mans spēļlaukums.

Mums ļoti paveicās gan ar to, ka nebija jānēsā 20 kilogramus smagi ābolu grozi visas dienas garumā vai jāuzturas noliktavās, nezinot par rītu un vakaru. "Evergreen" fermas vadītāji bija saprotoši arī dienās, kad ķermenis vairs nespēja izturēt.

Austrālija ir brīnišķīga un vienreizēja vieta, bet, ja rodas vēlme palikt, strādāt un dzīvot kaut vai gadu – tas ir jānopelna. Darbs lauksaimniecībā Austrālijā pavisam noteikti ir pieredze, kuru neaizmirst. Var paveikties un var arī nepaveikties. Darbiņš 95 procentu gadījumos būs grūts un dienas būs ilgas. Jārēķinās ar sāpēm vai stīvumu, vai vienkārši to, ka vairāku mēnešu garumā pa visam noteikti darba dienām nebūs gala, jo nāksies strādāt septiņas dienas nedēļā.

Ir pagājuši 11 mēneši kopš atbraucu uz Austrāliju un ir gājis visvisādi. Gan ugunsgrēki, gan Covid-19, gan vīzas noteikumi – daudz kas ir bijis ārpus manas kontroles, noteikti ietekmējot pieņemtos lēmumus, taču uz jautājumu, vai tas ir tā vērts, vēl joprojām varu atbildēt, ka viennozīmīgi.

Protams, pastāvēja un vēl joprojām pastāv iespēja aizbraukt, atgriezties mājās, būt ar ģimeni un dzīvot dzīvi, ko varētu saukt par "normālu", bet es izvēlējos un izvēlos palikt.

Šobrīd līdz oktobra beigām ir padomā pāris nedēļu braucieni kopā ar vēl nezināmiem draugiem, pāris nakšņošanas pie vēl nezināmiem cilvēkiem, pāris vēl nezināmas virsotnes un interesanti dzīvnieki, ko redzēt pašas acīm.

Un tālāk? Lai spētu Austrālijā palikt trešo gadu, ir jānostrādā seši mēneši lauksaimniecības nozarē, tāpēc labi jāatpūšas pirms sākt visu no jauna un divreiz ilgāk. Tas arī viss.