No jauna atdzimusī Kurzemes pērle – Īvandes muiža  (3)

Ko mēs zinām par pašu muižu? Īvandes muižas komplekss ir celts neoklasicisma stilā un saglabājies salīdzinoši autentisks. Četras no septiņām ēkām sagalabājušās līdz mūsdienām – klēts, stallis, vecā kungu māja un jaunā kungu māja. Muižu baroniem Heikingiem cēlis arhitekts Teodors Zeilers 19. gadsimta trīsdesmitajos gados. Tā ir neoklasicisma stila ēka ar askētisku galveno fasādi un romantizētu, greznāku parka fasādi. 1905. gadā tā nodedzināta, bet astoņus gadus vēlāk no jauna atjaunota.

"Vissenākā no ēkām ir klēts, tās būvniecība datējama ar 18. gadsimta sākumu. Ap 1850. gadu vidu uzcelta vecā kungu ēka, bet jaunā – 1865. gadā. Zemnieku revolūcijas laikā 1905. gadā tā tika nodedzināta, pēc tam atjaunota, bet ne līdz galam, jo karš un pēc tam sekojošā agrārā reforma pamaisīja barona fon Heikinga plānus. Par nepabeigtību palikusi interesanta liecība – kolonnas, kuras, ja skatās no durvju puses, tur debesis. Balkonu barons nepaguva uzbūvēt, tā nu kolonnas jau vairāk nekā simts gadu stāv un stutē debess jumu," stāsta Renārs Sproģis.

Šobrīd arhitekts Juris Zviedrāns vecajā kungu namā veic arhitektoniski māksliniecisko izpēti krāsnīm un koka būvdetaļām. Arī te atklājas daudz interesanta. Izrādas, ka muižā saglabājušies daudz autentisku tā laika liecību – teju 100% visas durvis un logi ir no muižas laikiem. Grīdas otrajā stāvā, par kurām jaunajiem saimniekiem bija bažas, ka tās ir liktas pēc 1920. gada, arī tomēr izrādījās no barona laikiem. Pēc Zviedrāna teiktā – tā ir liela laime, ka tik daudz autentisku lietu saglabājušās, stāsta Sproģis.

Saimnieks atklāj, ka bēniņos atrasta, iespējams, liela vērtība – bīdermeijera krēsls. Tiesa, ļoti bēdīgā stāvoklī, tomēr tas nemazina prieku par to, ka šī varētu būt mēbele no muižas pirmssākumiem, jo tās vecums lēšams ap 200 gadiem, un tā ir no vecā kungu nama.

Lielāko daļu muižas sakārtošanas darbu veic paši jaunie saimnieki. Viņi smejas, ka kas tik nav atrasts! Stikla piena pudeles zem klēts grīdas (šādas tika ražotas līdz 1946. gadam), dakstiņš klēts korē ar, iespējams, 300 gadu vecu amatnieka parakstu, cinka jumta fragments no jaunā kungu nama (līdz 1905. gada dedzināšanai jumts bijis ļoti glauns – cinka), zīmējums sienas skapī no pirmskara Latvijas laikiem utt.

Katrā ziņā Sproģu ģimeni nebaida lielie atjaunošanas darbi, un viņi ar lepnumu tos veic. Pamazām, soli pa solim, muiža kļūst sakoptāka, un to novērtē viesi.

Jāizceļ arī muižas parks, kas vilina pastaigām. Parkā aug vairāki dižkoki, piemēram, lielākā baltegle Baltijā – 32 metrus augsta un ar četru metru apkārtmēru, stāsta Sproģis. Savukārt netālu no muižas ēkas atrodas kuršu senie ugunskapi – no citām Latvijas vietām atšķirīgs apbedīšanas rituāls Kurzemē, sadedzinot mirušos, nevis aprokot zemē.

Vaicāti, kādu Sproģi redz muižas nākotni, viņi atbild, ka laimīgu – viņi jau iztēlojas, kā normālos apstākļos uzņem arvien vairāk kāzinieku, palīdz rīkot ballītes un balles, kā arī svinēt citus cilvēku mūžā svarīgus brīžus.

Šobrīd muižas saimnieki lolo jaunu sapņus – izveidot muzeju ar lietām, kas asociējas ar Latviju iepriekšējos gadsimtos. Ikviens interesents tiek aicināts atdot muižā interesantus vēstures artefaktus, kas varētu iederēties muižas dzīvē. "Ideja radās pēc tam, kad bijām aicinājuši iedzīvotājiem atdot muižai Latvijas fabrikās ražotās porcelāna tasītes, ko varētu izmantot muižā. Mēs saņēmām tik lielu atsaucību, ka daļa atdoto vēstures liecību palika pāri. Tā arī radās ideja par muzeja veidošanu," norāda Renārs Sproģis.

Ņemot vērā Covid-19 izplatību, "Tūrisma Gids" aicina rūpīgi izvērtēt nepieciešamību apmeklēt publiskas vietas, kā arī, dodoties dabā, izmeklēt atbilstošāko pastaigu maršrutu, šajā laikā saudzējot gan sevi, gan citus.