Elbruss ir nežēlīgs, un daudziem tas kļuvis par mūžīgo kapu. Var teikt, ka Bruno dzimis laimes krekliņā – viņš ir palicis dzīvs pēc kritiena, kas varēja izrādīties liktenīgs. Šobrīd uz pieres viņam ir palicis trepanācijas caurums brangas plūmes lielumā, bet ko nu par to – Bruno uz kalnu un velosipēdu neapvainojās, tādēļ ar velosipēdu ir kāpis arī Muztagata kalnā Ķīnā un auklē sapņus par citiem piedzīvojumiem.
Pirmie pārsimt kilometri ar velosipēdu
"Bērnībā ar pagalma puikām gājām uz visām indiāņu filmām, lasījām grāmatas un opapa garāžā taisījām lokus, bultas, nažus un cirvjus. Pēc tam gājām dzīvoties pa mežu, pat vigvamu uzcēlām! Mani uzaudzināja opaps un omamma, un pirmajos klaiņojumos pa Aizputes mežiem devos ar opapu, braucām makšķerēt un izbraucienos viņa motociklā ar blakusvāģi," atceras Bruno. Vasaras bija piedzīvojumu pilnas, tomēr viņa mīļākais gadalaiks ir ziema, varbūt arī tāpēc viņu tik ļoti vilina sniegotie kalni. Pirms satikšanās ar Elbrusu viņš esot bijis rūdīts metālists: "Es pat Maskavā redzēju oriģinālo "Pink Floyd" sastāvu! Tad sāku strādāt "VEF" kā inženieris konstruktors, strādāju pie presformu izgatavošanas, kurās izlēja radio un telefonu detaļas. Braucu komandējumos un tā sāku iepazīt pasauli."
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
