Par memmīgiem vīriešiem un auksto zupu vakariņās. Ievas piedzīvojumi Itālijā

Mīlestība pret rakstīšanu, pētīšanu un salīdzināšanu Ievai jau ir kopš bērnības. Dzīves laikā uz savas ādas pārbaudīto un piedzīvoto viņa apkopojusi grāmatā "Itālija ar mani", kas nav nedz tūrisma ceļvedis, nedz arī izsmeļoša enciklopēdija par Itāliju. Tie ir viņas atklājumi par populārajiem itāļu ēdieniem, svētku svinēšanu un valodas īpatnībām, ko vietējie ne visiem uzreiz gatavi atklāt.

Kā teic pati Ieva, viņa ir no laukiem, Dobeles novada, kurp vēl aizvien katru gadu cenšas aizbraukt. Interese par valodām viņai radusies, uzsākot gaitas Rīgas Franču licejā. "Ir cilvēki, kas jau no bērna kājas zina, ko dzīvē gribēs darīt un mācīties. Man tā nepavisam nebija, vienkārši peldēju pa straumi un skatījos, kur aizvedīs," stāsta Ieva. Tieši apgūtā franču valoda rosinājusi turpināt studijas šajā novirzienā. "Latvijas Universitātē bija jāizvēlas otrā apgūstamā valoda – spāņu vai itāļu. Līdz tam brīdim ar Itāliju nebija nekāda sakara, tāpēc izvēle studēt tieši to bija ļoti nejauša. Paļāvos uz konkrētā brīža izjūtām."

Ieva stāsta, ka dzīve varēja izvērsties absolūti citādi, ja nebūtu sastapusies ar konkrētajām pasniedzējām – itālietēm. "Viņas mācēja caur filmām, video, mūziku nodot mīlestību pret šo valodu. Atceros, ka reiz ar kursabiedriem mācību ietvaros gājām pie viņām picas cept, un tā pamazām aizsākās arī mana mīlestība. Godīgi sakot, ar franču valodu ne tuvu tā nebija." Sieviete atceras, ka mājās visiem jau bija pamatīgi sakritusi uz nerviem ar stāstiem, cik Itālijā viss ir skaisti un forši. Gluži vai paredzot nākotni, viņas vecmamma reiz teikusi: "Nu, ja kādreiz precēsi itāli, savu svētību došu, ja viņš mani aizvedīs uz Venēciju!"